No 28. līdz 30. jūlijam Alūksnē notika pirmais vispārējais Latvijas evaņģēliski luterisko draudžu saiets «Baznīcas dienas 2006», uz tām atbrauca ap 1800 dalībnieku no apmēram simts draudzēm.
No 28. līdz 30. jūlijam Alūksnē notika pirmais vispārējais Latvijas evaņģēliski luterisko draudžu saiets “Baznīcas dienas 2006”, uz tām atbrauca ap 1800 dalībnieku no apmēram simts draudzēm. Daļa piedalījās Otrajās Latvijas luterāņu jauniešu dienās, kas norisinājās turpat līdzās, un tas kopējo noskaņu darīja krietni jauneklīgāku.
No astoņām Jelgavas pilsētas un rajona luterāņu draudzēm pasākumā piedalījās sešu septiņu ģimeņu pārstāvji. Pamaz. Droši vien saimnieciski aktīvajiem bija grūti izbrīvēt trīs dienas, lai dotos pārdomāt dzīves jēgu un ticības lietas Latvijas pašā ziemeļu malā. Citiem varbūt pietrūka naudas. Viena pieauguša cilvēka dalības maksa Baznīcas dienās bija astoņi lati. Gudrāki izrādījās kurzemnieki, kas, pa vairākām draudzēm un pat rajoniem apvienojoties, bija prātīgi noīrējuši lielos autobusus. Jāteic, ka arī mūsu meitenēm no Kalnciema – Klīves un Sv.Annas baznīcas draudzes, kā arī man par ceļa izdevumiem nevajadzēja raizēties. Mūs laipni ar savu mikroautobusu no māju durvīm līdz Alūksnes pils salai izvadāja Andris Bitēns no Elejas pagasta. Viņš mācītājam Tālim Rēdmanim bija solījis braukt un, lai arī cik vasarā aizņemts zemnieku saimniecībā, solījumu stingri turēja. Vienīgi žēl, ka varēja būt vairāk līdzbraucēju, mikroautobuss sanāca tāds puspiepildīts.
Gailis skatās uz ezeru
Iebraucot Alūksnē, baznīcas gailis no 55 metru augstuma lūkojās uz ezeru. Tā skatiens, kā mums vēlāk paskaidroja, nozīmēja, ka vējš no rietumiem nesa šovasar ilgi gaidītos lietus mākoņus. Apstājāmies Alūksnē ezera krastā pie tiltiņa, kas ved uz Pilssalu (pareizāk šo vietu saukt par Pils salu, bet tad Latvijā, ieskaitot Jelgavu, tādas būtu vismaz divas, un droši vien tas malēniešiem neder). Pēc lielajiem jūlija karstumiem bija jūtams patīkams drēgnums. Cilvēku bariņi nāca un gāja. Ātri vien pārņēma izjūta, ka esi nokļuvis pie savējiem. Pie pieciem sešiem galdiņiem, kas kopā ar telti nolikti dalībnieku reģistrēšanai, bija izveidojušās lielas rindas. Skaidrs, ka līdz Baznīcas dienu atklāšanas dievkalpojuma sākumam cauri netiksi. Kāds vīrs no organizatoriem nomierināja, ka šo lietu varēs paspēt arī vēlāk. Tā nu uz Alūksnes luterāņu baznīcu devāmies nereģistrējušies.
Dievnams pārsteidza ar savu lielumu. Pilsētā, kurā ir tikai desmit tūkstoši iedzīvotāju, stāv baznīca, kas lielāka par Jelgavas Annu! Tur bez lielas spiešanās varēja saiet vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Skaidrs, ka 18. gadsimta beigās, kad barons Otto Hermans fon Fitinghofs šo dievnamu būvēja, sabiedrības attieksme pret baznīcā iešanu bija citāda. Mūsdienās luterāņu draudze parasti sanāk mācītāja mājā, kur ir zāle ar astoņdesmit līdz simts vietām. Lielā baznīca tiek atvērta tikai Ziemassvētkos, Lieldienās, pilsētas svētkos un, protams, bija vaļā arī šajās Baznīcas dienās.
Pasākuma atklāšanas dievkalpojumā Alūksnes mācītājs Atis Grīnbergs ar tikko manāmu ironiju aicināja nodziedāt luterāņu himnu “Dievs kungs ir mūsu stiprā pils”. Ironiju tādēļ, ka daudzi luterāņi, ieskaitot mani, himnas vārdus tālāk par otro rindiņu nezina. Un arī šoreiz tā bija – dziesmu pamatā izpildīja nevis lielā draudze, bet gan koris. Atmiņā ienāca T.Rēdmaņa stāsts no dzīves. Reiz viņš kā revizors ieradies kādā draudzes padomē. Tad nu ar”, lai radītu pienācīgu noskaņu, draudzes priekšnieks sācis dziedāt luterāņu himnu. Toreiz arī tikuši līdz pirmā panta beigām: “Visļaunais ienaidnieks,/Kam grēku darīt prieks,/Tas gādā nakt” un dien”/Uz ļaunu viltu vien,/Kas var no viņa glābties!” Akurāt tā, kā būtu jāuzdzied atnākušajam revizoram.
Atvērās Alūksnes logi
Pēc arhibīskapa Jāņa Vanaga uzrunas visi sastājās svētku gājienam. Alūksnes mācītājs A.Grīnbergs ar krustu pa priekšu, beigās – Konsistorija vadītāji. Pa vidu orķestris un apmēram tūkstotis pasākuma dalībnieku. Ielu malā divstāvu trīsstāvu namos atvērās logi. Alūksnieši skatījās un smaidīja – kaut kas tamlīdzīgs taču nebija redzēts pat visā Latvijā. Teikt, ka mani pārņemtu liels lepnums no tās gājienā iešanas, būtu pārspīlēti. Neba es kāds vēlēts Jelgavas luterāņu priekšstāvis. Vienkārši biju viens no tiem, kas atbrauca. Statistika liecina, ka luterāņu un arī citas tradicionālās konfesijas savu piekritēju skaitu mazliet zaudējušas. Atmodas laiks, kad vīri Vecrīgā ar gāzmaskām plecā aizgūtnēm klausījās, ko satraukuma pilnajā laikā teiks mācītājs Juris Rubenis vai varbūt kāds cits no tā laika līderiem, pagājis. Vienīgi manī bija vēlēšanās iestāties par ģimenes, par kristīgām vērtībām. Un, ja tas bija iespējams, piedaloties miermīlīgā gājienā pa Alūksni, tad lai notiek!
Gājiena noslēgumā atkal nonācām pie minētās Pilssalas, kur Livonijas ordeņa pilsdrupās atrodas Alūksnes brīvdabas estrāde un kur tapa Baznīcas dienu dalībnieku telšu pilsētiņa.
Rinda kā necerētu randiņu vieta
Pirmajā vakarā izstāvējām gandrīz pāris stundu garo rindu pēc vakariņām. Arhibīskapu tajā gan neredzēju, bet viņa vietnieks agrākais radio “Brīvā Eiropa” žurnālists Pāvils Brūvers tur bija un ņēmās ar paplātēm tāpat kā citi. Nemanīju, ka kāds par šo lielo rindu būtu apvainojies. Reiz kādā amerikāņu pētījumā lasīju, ka universitātē ļoti svarīga nozīme var būt tās lielajai ēdnīcai, kur satiekas un neviļus ar spožām, rosinošām idejām apmainās dažādu novirzienu studenti, zinātnieki. Tā arī Alūksnē, stāvot rindā, mani pēkšņi uzrunāja Limbažu mācītājs Gints Polis, ar kuru iepazinos 1991. gada barikāžu laikā, kad viņš bija policijas mikroautobusa “Latvija” šoferis.
Draudžu jauniešu komandas uzspēlēja bumbu, viens otrs radošajās darbnīcās mācījās apgleznot krūzītes vai vērt lūgšanu pērles. Tomēr, manuprāt, Baznīcas dienu gaitā pietrūka pasākumu, kur dažādu draudžu locekļi tiktu rosināti cits citu tieši uzrunāt. Tā ka paldies lielajai rindai pie brīvdabas ēdnīcas un arī lietum, kas sākās nākamajā – sestdienas – rītā un īsti pierima tikai uz pasākuma noslēguma dievkalpojumu svētdien. Tas vārda tiešajā nozīmē pozitīvi saliedēja cilvēkus, kas citādi mācītāju uzrunas Bībeles studijās droši vien būtu klausījušies izklaidus pļavā, nevis cieši saspiedušies, un arī aprunājušies armijas teltī vai vietējā ugunsdzēsēju depo telpās. Kā stāstīja kāda jauna meitene no Sv.Annas draudzes, viņai Baznīcas dienās vislabāk paticis, protams, neplānotais vēlā vakara ugunskurs, kur blakus telšu pilsētiņai dažādu pilsētu un draudžu jaunieši žāvējuši sabristos apavus un slapjās drēbes.
Ar smaidu teiktais labi paliek atmiņā
Bībeles studijas, kas sestdien ilga no pulksten desmitiem rītā līdz sešiem vakarā, man bija pats intelektuāli bagātākais laiks. Diemžēl esmu starp tiem baznīcēniem, kuriem parasti dievkalpojuma gaita bieži vien šķiet par garu. Taču Bībeles studijās mācītāji un arī viņu klausītāji – diskusijas dalībnieki – visu stundu “runāja par lietu”. Vienlaicīgi dažādās vietās notika divas trīs studijas. Mūsu mācītājs T.Rēdmanis runāja par tematu “Apsolījums un piepildījums”, palīgmācītājs Artis Druvietis – par attiecībām starp puišiem un meitenēm, arhibīskaps J.Vanags – par piedošanu baznīcā un tā tālāk 16 tematu. Vajadzēja izvēlēties. Nolēmu, ka mācītāju Rēdmani varu uzklausīt mājās Jelgavā. Viņam savās studijās gāja labi, un tur papildu “fani” nebija vajadzīgi. Tādēļ pēc Lutera akadēmijas profesores, tagad arī jelgavnieces Sandras Ginteres ieteikuma aizgāju uz Liepājas mācītāja Jāņa Bitāna studiju “Garīga ikdiena un citas garīgas disciplīnas”. Nodarbība bija paredzēta Alūksnes mācītāja mājā, jau minētajā zālītē, kur parasti notiek draudzes dievkalpojumi. Taču uzspīdēja saule, un galu galā visi izvietojās Glika ozolu pakājē. Klausoties J.Bitēnu, tajā stundā reizes desmit divdesmit klātesošos pāršalca smiekli. Tas varbūt ir neparasti kā saksafona solo baznīcā. Taču zināma vecā patiesība: “Ja gribi, lai tevis sacīto cilvēki atceras, pasaki kaut ko asprātīgu, smieklīgu.” Tās dzīves situācijas, par kurām runāja mācītājs, it kā nepavisam nevilka uz jautrību. Taču smiekli bija tie, kas viņa klausītājus cēla dzīves likstām pāri. Es nevaru atkārtot J.Bitēna teikto vārds vārdā, bet doma bija tāda, ka viņš Francijā klosterī atzīstas mūkam, ka nevar no rīta ar klaiņojošu prātu koncentrēties lūgšanai. Ko nu? Atliek sevi piespiest kaut uz brīdi paskatīties uz krustu. Tad domas tomēr sakārtojas. “Kad lūdzies, dari to tik sirsnīgi, it kā viss būtu atkarīgs tikai no Dieva. Kad rīkojies, dari to tā, it kā viss būtu atkarīgs tikai no tevis,” teica mācītājs.
Smējāmies par to, ka komercijas ietekmē baznīcas svētku svinēšana sākas jau pirms. Īpaši to jūt Ziemassvētkos. Reiz Lielajā Piektdienā Latvijas Mūzikas akadēmijā bijis paredzēts kāds koncerts. Mācītāja sieva, tolaik arī neklātienes studente, iebildusi, ka nevar piedalīties, ka viņai šajā dienā jābūt baznīcā. Uz ko kāds no augstskolas vadītājiem pateicis: “Grūts gan jums tas ceļš uz debesu valstību.”
Vēl biju aizgājis uz Rīgas Jaunās Ģertrūdes baznīcas mācītāja Rinalda Granta studiju “Sarunas nozīme laulībā”. Tur vislabāk bija iet pa pāriem. Jauns mācītāja uzskats, ka viņš tomēr kaut kādā mērā atbildīgs par pāriem, ko salaulājis, likās skaists.
Sestdienas vakara krēslā Pilssalas brīvdabas estrādē notika “Gaismas ceļš”. Četrpadsmit prāvestu un mācītāju no skatuves runā par Jēzu, par Latviju, mums pašiem. Tūkstotim cilvēku skatītāju zālē rokās sveces. Tas bija iecerēts kā svētku kulminācijas punkts. Un varēja manīt, ka daudziem tā arī ir.
Ar malēnisku švunku
Man pārdzīvojumiem bagātākais brīdis, kad acis pilnas un nevar parunāt, pienāca ekskursijas autobusā. Alūksnes luterāņu draudze piedāvāja trīs reisus pa pilsētas skaistākajām vietām. Un iznāca tā, ka autobusā cilvēki stāvēja kājās… Gide Ilona Riekstiņa, Alūksnes Valsts ģimnāzijas angļu valodas skolotāja, prata runāt tā, ka daudzos pamodās tas, ko Rainis sauca par Daugavmalas sāpi, vai kā Tautas frontē Dainis Ivāns savulaik rakstīja: “Piedod un palīdzi, Latvija!”
No Alūksnes un tās apkaimes apmēram piecpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju trīs tūkstoši patlaban ir prom Īrijā, Lielbritānijā, Amerikā… Tiešām Alūksnē uz ielām redz maz cilvēku. Protams, var priecāties, ka nemana jauniešus, kas gar stūriem slapinātos ar aliņiem. Diemžēl maz ir arī citu. Baznīcas dienās, protams, visvairāk bija manāms pusotrs tūkstotis atbraucēju. Alūksnes mācītāja kundze Andželika Grīnberga, kas vada arī deviņdesmitajos gados izveidoto Ernsta Glika Bībeles muzeju, optimistiski teic, ka alūksnieši no Rietumiem atgriežas, atjauno mājas un dzīve turpinās. Protams, tā tik vēl trūka, lai mācītājs un viņa kundze būtu pesimistiski noskaņoti!
“Mēs esam malēnieši, kas vārdus neīstā vietā pušu plēš, kuru senči gaismu istabā nesuši ar maisiem. Un mūsu pilsētā lielākais notikums ir… kapu svētki. Alūksnes ezera pussalā atrodoties lielākā kapsēta Latvijā (vairāk nekā 18 hektāru), un katru gadu augusta pirmajā augusta svētdienā tur atbrauc tūkstoši. Pirmspusdienā ir dievkalpojums un piemiņas sarīkojums kapos, vakarā balles, koncerti ar pazīstamu mākslinieku piedalīšanos. Jau gadus desmit mēs kapu svētkus apvienojam ar pilsētas svētkiem. Vairākas ārzemju tūristu firmas šo Alūksnes fenomenu ieplānojušas savos tūrisma maršrutos,” tā stāstīja I.Riekstiņa. Un tiešām pilsētā varēja manīt afišas, ka augusta pirmās nedēļas nogalē būs pamatīgi “tusiņi” ar diskotēkām un ūdensmotociklu triekšanos Alūksnes ezerā. Bet tā visa pamatā, izrādās, – kapu svētki. Vai tas nav varen dzīvespriecīgi malēniski!
Runājot par personībām Alūksnes vēsturē, gide izcēla mazāk pazīstamo Alūksnes muižas īpašnieku, Krievijas Medicīnas kolēģijas ģenerāldirektoru, valsts padomnieku grāfu Otto Hermani fon Fītinghofu, kas 18. gadsimta beigās Alūksnē uzbūvējis gan vareno baznīcu, jauno pili (tur tagad atrodas muzejs) un daudz paveicis novada labā. Luterāņiem un Alūksnē vēsturiskā persona numur viens ir mācītājs un pedagogs, Bībeles latviskais tulkotājs, skolu dibinātājs, Krievijas ķeizarienes Katrīnas I audžutēvs Ernsts Johans Gliks. Viņš Alūksnē nodzīvoja (1654 – 1705) mūža ražīgākos divdesmit gadus. Tur viņš 1685. gadā apprecējās ar Alūksnes komandanta Reitera meitu Kristīni Emerentiju, laulībā uzaudzināja septiņus bērnus un, protams, latviešu valodā iztulkoja, kā pats teica, grāmatu grāmatu – Bībeli (Jauno Derību – 1685. gadā, Veco Derību – 1689. gadā). Par pēdējo liecina viņa stādītie ozoli, kas zaļo vēl tagad. Jāpiebilst, ka savulaik kristīgajā pasaulē luterāņi pirmie iestājās par to, ka Bībelei jābūt tulkotai nacionālajās valodās, lai cilvēkam vienkāršāk studēt svētos rakstus un arī lūgties. Mazāk zināma Glika kā skolu dibinātāja loma. Taču, ja 1680. – 1683. gadā Alūksnes pusē viņš nebūtu tās dibinājis, latviešu zemnieku bērni varētu mācīties tikai vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk, kad 1746. gadā skola tapa Gaujienas pusē.
Kā tika uzsvērts gan dievkalpojumos, gan arī privātās sarunās, galvenais Baznīcas dienu mērķis bija tuvināt luterāņus no dažādām Latvijas malām. Katoļu draudzes katru gadu tiekas Aglonā, baptistiem periodiski notiek valsts mēroga dziesmu svētki. Luterāņiem līdz šim vienojošu sarīkojumu pietrūka. Vai atkal satikties pēc gada vai trim, Alūksnes Pilssalā vai kādā citā vietā? Vai Baznīcas dienas jārīko kopā ar jauniešu dienām? Tie pagaidām ir atklāti jautājumi.
Nākamajā rītā pēc atgriešanās mājās Jelgavā svētceļnieki sāka trīssimt kilometru gājienu uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā. Paņēmu bērnus un ar rakstnieka Aleksandra Pelēča definēto “malēnisko švunku” vismaz līdz pirmajai atpūtai pie Vircavas pagrieziena nogājām līdzi. Katoļu priesteris Arnis Maziļevskis uzslavēja par drosmi, bet es viņam, laimīgu ceļu vēlot, atdevu savu Alūksnes luterāņu Baznīcas dienu pazīšanas zīmi – aproci. Tas bija tāds sīkums, bet ar ekumenisku cerību, ka vēsturē sašķeltajai baznīcai vajadzētu vairāk tuvoties.
***
No Alūksnes dzīves
– No E.J.Glika izdotajām 1500 Bībelēm līdz mūsdienām saglabājušās 11. Trīs eksemplāri glabājas Bībeles muzejā. Tas atrodas ēkā, kas tika būvēta kā skārnis, bet padomju laikā kalpoja par benzīntanku.
– “Alūksne bija pirmā vieta Vidzemē, kur ar Dieva svētību manas ierašanās pirmajā – 1683. gadā trīs skolas reizē sāka darbību,” tā Ernsts Johans Gliks rakstīja autobiogrāfijā. Pēc izdalīto Bībeles brīveksemplāru skaita var secināt, ka 1694. gadā Vidzemē bijušas 25 skolas.
– Šogad Alūksnes Valsts ģimnāzija pēc centralizēto eksāmenu sekmju līmeņiem bija ceturtā labākā Latvijā.
– Alūksnieši pilsētas attīstības perspektīvu redz tūrismā un karavīru apgādē. Latvijas armijas bāze pilsētā ir no 1924. gada.
– Alūksnes ezers (ceturtais lielākais Latvijā) ir populāra motorlaivu sacensību vieta, taču pēdējos gados ziemā uz tā ledus notiek sacīkstes autokrosā.
