Kamēr tavējie sapratīs, ka kaut kas nav, kā vajag, mēs jau būsim tālu prom. Ļoti tālu, noburkšķēja Garijs. Kur ir Andis? jautāja Zombijs.
(Turpinājums. Sākums 2., 9., 16., 23. un 30. aprīlī.)
Kamēr tavējie sapratīs, ka kaut kas nav, kā vajag, mēs jau būsim tālu prom.
Ļoti tālu, noburkšķēja Garijs.
Kur ir Andis? jautāja Zombijs.
Neuztraucies, ar viņu viss kārtībā…
Pagaidām, Garijs atkal iejaucās.
…mēs viņu nosēdināsim tev blakus.
Garijs atveda Andi un, tāpat kā tēvu, piesēja pie krēsla.
nnn
Pa to laiku Dita un Krista bija sākušas uztraukties, kur palicis Zombijs. Nojauzdamas ko nelabu, viņas devās atpakaļ uz māju.
Krista, kas bija pamanījusi mazo lodziņu garāžas sienā, piegāja pie tā un ielūkojās iekšā.
Viņi ir atklāti!
Kas?
Zombijs un Andis.
Skrienam! iesaucās Dita.
Uz kurieni?
Līdz ceļa galam. Tur gaida policija.
Meitenes skrēja. Viņām likās, ka ceļa galu nekad nevarēs sasniegt, taču beidzot tas bija klāt.
Palīdziet! sauca Dita.
No meža biezokņa izlīda kāds policists.
Ko jūs te bļaujat? viņš pārsteigts jautāja. Kāpēc jūs vispār esat šeit?
Meitenes ātri visu paskaidroja. No meža iznāca vēl daži policisti. Jau pēc dažām minūtēm viņi bija pie mājas, taču noziedznieku tur vairs nebija. Komisārs un meitenes iegāja garāžā un atbrīvoja Zombiju un Andi.
Kā tas viss notika? jautāja komisārs.
Viņi bija ievākuši par mums informāciju, atbildēja Zombijs.
Bet kur viņi ir tagad?
Nezinu, laikam jau ostā.
Nē, tur viņu nav, pārliecinoši sacīja komisārs, es jau piezvanīju mūsējiem, kas dežurē ostā. Vai viņi jau sen aizbrauca?
Pirms kādām divdesmit minūtēm.
(Turpmāk vēl.)
Laura
