Ziemassvētki atrodami sirdī, arī tad, ja ziemas un pat brīvdienu nav.
Dzīvē vai ik uz soļa valda kārdinājums vairāk uzlūkot tos, kuri atrodas sabiedrības augšpusē, taču Svētie raksti aicina neaizmirst arī par tiem, kas ir lejpusē. Jēzus taču piedzima nevis lepnā pilī, savrupmājā, bet gan kūtiņā. Pēc viesošanās Zaļenieku pagastā «Mežacīruļu» lielfermā, lopkopējas R.Kuļšas mājās, radās savāda sajūta. Šķiet, ja tur kā Bībeles stāstā patvērumu meklētu grūtniece vārdā Marija, viņai neatteiktu, un Pestītājs nāktu pasaulē. No pieciem rītā līdz deviņiem vakarāJura un Vijas Cīruļu 1992. gadā dibinātajā zemnieku saimniecībā «Mežacīruļi» ferma ir moderna, divsimt slaucamu govju, teļi, daudz tehnikas, tiek domāts pat par biogāzes ražošanu, taču lopkopēja darbs visos laikos bijis grūts, nenormēts un, kā atzīst fermas vadītāja Marina Gračova, kadru mainība ir nenormāla. Reti kurš gatavs rīta tumsā celties, gan ar prātu, gan rokām strādāt līdz pulksten vienpadsmitiem pirmspusdienā, tad vēl divas stundas pēcpusdienā un divas vakarā. Turklāt darbs ar dzīvniekiem prasa īpašu vērību, pieredzi, var pat teikt – talantu.«Pie lopiem esmu no piecpadsmit gadu vecuma. Govis slaucu, vēlāk astoņus gadus strādāju par mākslīgo apsēklotāju, vēl astoņi gadi par laboranti, braucot ar piena cisternu, tad pašiem sava zemnieku saimniecība Balvu rajona Šķilbēnu pagastā, taču pēc vīra nāves visu tur esam pārdevuši. Nu jau būs četri gadi, kā strādāju Mežacīruļos, pagājušajā vasarā mums ar meitu Lauru pievienojās arī dēls Raitis, kas pirms tam strādāja Balvos,» par savu dzīvi stāsta R.Kuļša. Telīte, kurai var izstāstīt visu Viņa dzimusi vietā, kur Vidzeme satiekas ar Latgali, – Barkavas pagastā. Tur augusi, kristīta un iesvētīta, tur pabeigusi vakara vidusskolu. Rita ir četru bērnu māte, pastarīte Laura mācās Glūdas pamatskolā. Lai kā dzīvē ietu, parasti cilvēks ilgstoši nestrādā tādu darbu, kas viņam nepatīk. Kāda pievilcība ir lopkopēja darbā jeb, kā pati Rita saka, «ielīšanai fermā»? Viņa atbild šādi: «Lops varbūt ir pat labāks nekā cilvēks. Tu viņu salamā, apmīļo, un viņš tevi aplaiza. Tāda ir dzīvnieka pateicība. Bet kā ir ar cilvēkiem!? Cik agrākajā dzīvē citiem esmu darījusi labu, tik man ar sūdiem atmaksā. Vai nav tā? Es to nesaku par saviem pēdējiem četriem gadiem Mežacīruļos. Saimnieki par mums rūpējas, piedāvā dzīvot atsevišķā mājā, taču mēs labāk paliekam tepat pie pašas fermas, bijušajā lopkopēju piedarba mājā. Ir man viena otra telīte, kurai varu izstāstīt visu, kas sāp. Izkratīt sirdi, līdz pašai kļūst vieglāk. Lopiņam līdzjūtībā arī asara nobirst.»Dzīvē ciests daudz. Pirmajai laulībai Rita piekrita pēc audžumātes stingrās gribas. Ģimenē piedzima dēli Raitis un Atis, tomēr vēlāk viņa ar vīru katrs aizgāja uz savu pusi. Pēc šīs dzīves mācības Rita teic, ka nekad neuzspiedīs savu vēlmi sirdslietās Raitim, kurš dzīvo tepat līdzās un kuram jau ir tas vecums, kad varētu izvēlēties dzīves draugu. Dēlam Atim un meitai Ingai jau ir savas ģimenes, sava patstāvīga dzīve. Silta jauka istabiņaAr ko Ritas ģimenē saistās Ziemassvētki? «Kas tad tie par Ziemassvētkiem, ja nav aukstuma un sniega!» viņa nosaka. Bērnībā bija citādi. Globālā sasilšana zīmīgi liek sevi manīt, sevišķi jau svētkos. Tomēr sirdī Jēzus dzimšanas dienu Rita svin. «Brīvdienā, kad esmu Jelgavā, ieeju baznīcā, palūdzu Dievu, iedodu kādu ziedojumu. Bet draudzē darboties nevaru aizņemtības dēļ. Arī šajos Ziemassvētkos man nebūs brīvdienu – to zinu noteikti,» saka lopkopēja. Meita Laura pēc dabas ir klusāka, savas dziļākās izjūtas izsaka zīmējumos. Taču viņa priecājas, ka Ziemassvētku vakarā no Jaunbērzes atbrauks māsa Inga ar vīru. Tad jau būs jautri. Raitis par Ziemassvētku sajūtu saka tā: «Jau gads, kā ar mammu un māsām esmu kopā. Citus gadus biju projām – gan peļņā ārzemēs, gan Latgalē, gan draugu pulciņā vai ar draudzeni, bet Ziemassvētkos vienmēr mātes, ģimenes bija pietrūcis. Svētku brīdis taču paskrien tik ātri, ka tu gandrīz vai nejūti. Taču ģimenes kopības apziņa – tā stiprinās un paliek.» Raitis piebilst, ka Latgalē Ziemassvētkos jaunieši iet ķekatās un liekas atvērtāki, draudzīgāki nekā te, Zemgalē. Jaunajā dzīvesvietā Raitim draugus atrast nav tik viegli. Vai tiešām tas tāpēc, ka viņš nelieto alkoholu? Tomēr puisis nezaudē cerību, ka īstie atradīsies. Kaut ko vēlies!Ko svētkos novēlēt? Laurai jāmācās, jābeidz vidusskola. Varbūt ies uz mākslas pusi, varbūt ieinteresēs kas cits (starp citu, arī govis meitai patīk), to vēl devītās klases skolniece nevar īsti zināt. Var just, ka Laura pārdzīvo, ka līdz ar tēva aiziešanu mūžībā tika zaudēts dzimtas īpašums. Kaut tālā Balvu rajona nomalē, piecus kilometrus no veikala un tikpat daudz arī no autobusa pieturas, bet tas bija kas pašiem savs. Taču izglītība var pavērt ceļu, lai ar uzviju atgūtu zaudēto. Raitis domājis kļūt par izmeklētāju, bet, ja rokas viņam neesot ar traktora eļļu, tad ir stresaina sajūta. Viņš ir pateicīgs savam pirmajam darba devējam Balvos automehāniķim Aivaram Zelčam, ka iemācījis saprast tehniku. Droši vien tieši šajā jomā Raitis arī darbosies tālāk. Braukt lielajā peļņā uz miglā tītajām ārzemēm? Turp laikam ne. Raitis savu esot izskrējies. «Visur ir labi, kur mūsu nav,» piebilst māte. Viņai lielākais vēlējums, lai visiem ir veselība – gan pašiem, gan lopiem.
Mūžam zaļajai eglītei
Pa meža ceļu sniegainuBrien māsa mātes zābakosPēc svētku egles krāšņākās. Tā ir pārdomu mirkļa radīta Ritas Kuļšas dzejas vārsma. Tādas, kā viņa stāsta, atnāk nemanot – fermā, noglaužot govi vai sienot lakatu. Viņa gan dzeju nepieraksta, tomēr literārais gars Mežacīruļu sētā mīt. To var apliecināt dēls Raitis, kas arī šad tad uzraksta pa dzejolim.
