Siltumtīklu seriālā, kā to nodēvējusi Jelgavas Cukurfabrikas valdes locekle G.Driķe, ar pēkšņu, bet ne negaidītu sižeta pavērsienu ir sākusies kārtējā sērija.
Siltumtīklu seriālā, kā to nodēvējusi Jelgavas Cukurfabrikas valdes locekle G.Driķe, ar pēkšņu, bet ne negaidītu sižeta pavērsienu ir sākusies kārtējā sērija. Tikai šoreiz seriāls tāds dīvains padevies: daudzi no skatītājiem vienlaikus ir arī aktieri un, kas pats trakākais, arī sponsori, kas bieži vien šajā dramatiskajā šovā ir spiesti «piedalīties» ar divām trešdaļām savu trūcīgo ienākumu. Patlaban tiek inscenēta sērija ar nosaukumu «Vispirms – naudu, un tikai tad – siltumu». Tās darbība norisinās nevis saulainajās Latīņamerikas tālēs, bet gan tepat Pārlielupē. Tai, iespējams, ja maksātnespējīgais Siltumtīklu uzņēmums (STU) nenodrošinās simtprocentīgu samaksu veselu mēnesi uz priekšu par Cukurfabrikas piegādāto siltumu, no nākamā gada janvāra Jelgavas Cukurfabrika pārtrauks siltuma piegādi.
Un šajā vietā pie zilajiem ekrāniem (pie siltajiem radiatoriem) sēdošie seriāla dalībnieki var uzdot (vismaz savā prātā) vairākus visai interesantus jautājumus. Pirmkārt, kādi ir patiesie Cukurfabrikas aktivitāšu motīvi? Otrkārt, kādēļ šāda prasība ir uzstādīta tieši tagad? Un, treškārt, kādas var būt šīs prasības iespējamās sekas siltuma patērētājiem? Jautājumi nav no vienkāršajiem, taču mēģinājums rast atbildi uz tiem var palīdzēt saprast, kas ir kas Jelgavā. Vēl jo vairāk aktuāli tas ir pašlaik, kad līdz gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām atlikuši tikai trīs mēneši.
Cukurfabrikas ģenerāldirektora Harija Veģera paustā atziņa, ka viņa vadītais uzņēmums nav ieinteresēts uz sava lētā siltuma pārdošanas rēķina ļaut eksistēt citam uzņēmumam, kas par 11,18 latiem par gigakaloriju iepirkto siltumu tālāk pārdod par 27,60 latiem par gigakaloriju, ir saprotama, taču ar piebildi, ka STU ir maksātnespējas procesā, kuru Cukurfabrikas nule izvirzītā prasība padara vēl smagāku, iespējams, pat tuvinot bankrotam. Vēl «interesantāks» ir Cukurfabrikas piedāvājums vienu gadu nomāt STU Lielupes labā krasta siltumapgādes tīklus līdz siltummezgliem – tieši tagad, kad ir noslēdzies konkurss par tiesībām piedalīties STU maksātnespējas risinājumā. Cukurfabrikai bija visas iespējas piedalīties iesniegt, izvērtēšanai savus priekšlikumus par siltumapgādes iespējām Pārlielupē. Nav skaidrs, kāpēc tas netika izdarīts, nav arī saprotami Cukurfabrikas mājieni par to, ka tarifs, par kādu STU iepērk siltumu no uzņēmuma, var tikt pārskatīts. Šķiet, siltumenerģijas pārdošana Pārlielupes patērētājiem Cukurfabrikai jau pašlaik nav slikts bizness, taču uzņēmums acīmredzami vēlas pelnīt vēl vairāk. Protams, tirgus ir tirgus, un pieprasījums rada piedāvājumu, taču šoreiz, kā izskatās, peļņas palielināšana tiks realizēta uz patērētāju rēķina. Uz to pašu patērētāju, kuriem ir «laime» izbaudīt Cukurfabrikas radīto atmosfēras piesārņojumu, bet izdangātās Garozas ielas iedzīvotājiem arī uz (un no) turieni braucošā smagā transporta radītās neērtības. Kāds Garozas ielas iedzīvotājs pat izteicis ierosinājumu aizliegt pa to pārvietoties smagajam transportam, jo iela tam ir par šauru.
Apzinoties pilsētas iedzīvotājiem radītās neērtības, Jelgavas Cukurfabrikai vajadzētu spert soli pretim pilsētniekiem, kas sakarā ar STU maksātnespēju jau tā iedzīti strupceļā, nevis mēģināt palielināt peļņu. Šī, domājams, būs pēdējā ziema, kad Pārlielupes iedzīvotājiem šāda pretimnākšana būs nepieciešama, jo pašlaik visai iespējams STU maksātnespējas procesa risinājums ir mierizlīgums. Varbūt Cukurfabrikai izdevīgāks šķiet STU bankrots?
Faktiski šāds jautājums ir aktualizējies tikai tādēļ, ka siltuma piegādē Pārlielupei Jelgavas Cukurfabrikai nav konkurences. Teiksim atklāti, patlaban nav pat alternatīvas. Tāpēc pilsētas galvām steigšus vajadzētu sagrabināt nepieciešamo pusmiljonu abu Lielupes krastu siltumapgādes sistēmu savienošanai. Tad šis bērnišķīgais tirgus beigtos. Lai arī koģenerācijas procesā Jelgavas Cukurfabrikas saražotais siltums, protams, būs lētāks un konkurētspējīgāks, centralizētās apkures sistēmai to vajadzētu iepirkt tikai un vienīgi konkursa kārtībā. Un šajā situācijā nedrīkst pieļaut monopolsituācijas rašanos. Jelgavas Cukurfabrika ir privāts uzņēmums, kura galvenais mērķis, saprotams, ir gūt peļņu. Pieņemsim, ka Cukurfabrikai mainās akciju kontrolpaketes īpašnieki un jaunie akciju kontrolpaketes turētāji vēlēsies pārdod siltumu trīsreiz dārgāk. Ko tādā gadījumā iesāks pilsēta? Tāpēc bez alternatīvām – nekā. Lai arī kā dažiem tas nepatiktu.
Pienākušas kārtējās sērijas beigas. Kaut kāds turpinājums noteikti sekos.
