Pagājušajā nedēļā daudzu jauniešu interesi saistīja izstāde «Skola 2001» un «Grāmata 2001» Ķīpsalā.
Pagājušajā nedēļā daudzu jauniešu interesi saistīja izstāde «Skola 2001» un «Grāmata 2001» Ķīpsalā.
Izstāde «Skola 2001» piedāvāja informāciju arī par 28 augstskolām un 35 arodskolām, tāpēc vairums apmeklētāju bija skolēni.
Pasākumi galvaspilsētā vieglāk apmeklējami rīdziniekiem. Īpašu gatavošanos un līdzekļus tas prasa tālāko novadu interesentiem. Mēs, jelgavnieki, esam pa vidu: atkarībā no transporta līdzekļa brauciens līdz Rīgai prasa 30 – 50 minūtes. Daudzi mūsu skolēni galvaspilsētu pazīst it labi, taču tikpat daudziem tā pagaidām ir problēma, pie tam Ķīpsala nepieder pie tām ērtāk sasniedzamajām vietām.
«Protestējot dosies uz izstādi»
Ja teiktu, ka mūsdienu vidusskolēns vēl kaut kur ir «jāved», tad oponentu būtu daudz, visvairāk pašu jauniešu vidū. Skolēni vairs nejūtas kā bērni un daudzko vēlas izdarīt patstāvīgi, cenšoties izvairīties no jebkādas aizbildniecības. Paveicies ir tiem, kas, juzdamies patstāvīgi, vienlaikus bez pazemojuma izjūtas var visu izdarīt, ievērojot savā mācību iestādē noteikto kārtību.
Pārdomas par izglītības izstādes apmeklēšanu raisījās, lasot Jelgavas 1. ģimnāzijas 12. klašu audzēkņu, tāds bija paraksts, vēstuli redakcijai. Tajā bija izteikta neizpratne par to, ka skolas vadība šogad nav atļāvusi rīkot mācību ekskursiju uz izstādi. Rakstītājs sūrojās, ka pēc tam, kad jau bijis sarunāts autobuss ceļam uz Ķīpsalu un atpakaļ, skolotāja Inta Spārīte un mācību daļas vadītāja Ilze Arhipova aizliegusi turp doties stundu laikā. «Protams, ka daļa skolēnu to arī darīs pēc stundām vai kādā no nākamajām dienām, bet lielākā daļa protestējot dosies turp ar vilcienu, nebrīdinot nevienu no skolas personāla, vienkāršāk sakot, «kolektīvā bastošana»,» rakstīts vēstulē.
Autors atceras, ka iepriekšējos gados «mūs turp sūtīja dzīšus», šogad, kad divpadsmitie jau zina, kur stāsies, ko jautāt konkrētas skolas pārstāvjiem, viņi uz izstādi netiek palaisti. Tas jāsaprot – netiek palaisti no mācību stundām. Arī rakstītājs lieliski izprot situāciju: «Varu atklāt, ka iepriekšējos gados lielākā daļa skolēnu turp devās, lai aizbēgtu no stundām, bet šogad esam kļuvuši prātīgāki.»
Apzinīgie sēdēja stundās
Braukšanai paredzētajā piektdienā skolotājas Spārītes audzēkņi sēdēja klasē un mācījās. «Paklausīgo» nebija divās citās klasēs, kuru audzēkņi bez saskaņošanas bija devušies, domājams, uz izstādi.
Uz turieni, noformējot visas atļaujas, bija devušies divu vienpadsmito klašu skolēni ar nosacījumu, ka nākamajā gadā kolektīvu braukšanu neorganizēs. «Vienam pasākumam divas mācību dienas, kaut arī dažādos mācību gados, nav mēķtiecīgi izlietot,» teica direktora vietniece, atgādinādama, ka izstāde atvērta arī sestdien un svētdien. Viņa uzsvēra, ka tas nav pašmērķis – kaut ko aizliegt, jo uz Rīgu varējis doties jau agrā pēcpusdienā, piemēram, pēc 4. stundas. Kāpēc tieši pēc 4. stundas, jo 12. klasei jau to ir krietni vairāk? Taču kompromisa risinājums būtu atrasts.
Ar rūgtumu mācību pārzine atcerējās neizdevušos braucienu uz Vidzemes augstskolu Valmierā, kas abitūrijas klasēm neesot licies saistošs. Skolotāja Spārīte teica – 12.d, kaut ļoti vēlējās braukt, netika, «pateicoties» citu klašu kūtrumam. Izsekojot notikumiem, arī izstādes dienās viņi atradās skolā atšķirībā no tiem, kas «paņēma brīvsoli».
Neviens nevarēs dot striktu secinājumu, kuri ir ieguvēji šajā situācijā, jo nez vai mācību stundu kavēšana vieš dvēselē harmoniju un pārliecību par savas rīcības pareizību, ļaujot brīvi iedziļināties izstādes piedāvājumā. Pieļauju: ja nav laika un patikas sēdēt stundās, tad arī izstādei par studijām lielas vērtības nebūs.
Bažīgi domāju par aizlieguma ievērotājiem, vai tas ir protests vai paklausība, vai neprasme lietas nokārtot atbilstoši skolā iedibinātajai kārtībai. Skolotāja teica: «Viņi ir sašutuši, bet viņiem nav taisnība.» Atgādinot, ka nesen Jelgavā par studēšanas iespējām vidusskolēniem stāstīja deviņu augstskolu pārstāvji.
«Es arī darba laikā nevaru nekur doties,» teica skolotāja, «un arī skolēniem ir jāievēro darba laiks, un viņi šo nostāju zina.»
Bukletiņam jautājumus neuzdosi
Direktora vietniece I.Arhipova ņēmusi vērā daudzos skolēnu un skolotāju kavējumus slimības dēļ un tagad cenšas pasaudzēt katru mācību stundu. Skolas bibliotekāre no izstādes atved visu tur piedāvāto informatīvo materiālu. Bet skolēns vēstulē jautā: «Vai mēs varēsim šiem bukletiņiem uzdot jautājumu, kā šinī skolā ir ar ēšanu, dzīvošanu kopmītnēs un ko paši audzēkņi saka par skolu, jo pieredze rāda, ka (..) skola ieliek informāciju, kas nereti izrādās neatbilstoša realitātei.»
Kā citur risināja šo «problēmu»? Jelgavas 2. ģimnāzijas direktora vietniece Marita Asarīte pastāstīja, ka uz izstādi no skolas devušies devīto un divpadsmito klašu skolēni. Ja skolēni ir sarunājuši autobusu, tad stundas tiek pārkārtotas. M.Asarīte pauda izpratni par to, ka ne visi skolēni var uz izstādi aizbraukt sestdien, svētdien vai pēcpusdienā. 12. klašu audzēkņi pēcpusdienas izmanto kursu apmeklēšanai, pie tam, domā skolotāja, kopīgi ar autobusu ir lētāk, un tā ir arī iespēja apspriesties par redzēto. Pēc sarunām ar audzēkņiem radies iespaids, ka viņi ar apmeklējumu ir apmierināti, jo «varēja pajautāt, aprunāties».
Jelgavas 4. vidusskolas direktora vietniece Inese Bandeniece informēja, ka 10. un 11. klašu skolēni uz izstādi devušies sestdien un svētdien, bet 12. klases – organizēti darbdienas pusdienlaikā. I.Bandeniece sprieda, ka šādas izstādes tomēr jāskatās individuāli. Skolēniem bijušas dažādas atsauksmes, pie dažiem stendiem atbildes tā arī neesot saņemtas.
Jelgavas 6. vidusskolas direktora vietniece Ļubova Bonakova neuzskatīja, ka šādas izstādes apmeklēšanai noteikti jāizvēlas brīvdiena, jo temats ir saistīts ar skolu. Skolotāji nebijuši pretim, ka piektdien pēc 3. stundas vienpadsmitās un divpadsmitās klases dodas uz izstādi.
Spīdolas ģimnāzijas direktora vietniece Inta Jorniņa teica, ka šoreiz stundas nav ziedotas. Atturējusi pagājušajā gadā pieredzētā burzma izstādē. Taču, ja kādam skolēnam bija iemesls turp doties viņam izdevīgā laikā, tad ikvienam ir iespēja saņemt komandējuma lapu, kurā skolotāji izdara atzīmi par atļauju. «Viens skolēns izstādē grib pavadīt pusi dienas, cits interesējas tikai par vienu augstskolu, tāpēc turp doties audzinātāja pavadībā ir galīgi «garām»,» I.Jorniņai precīzāks liekas skolēnu lietotais «termins».
Katrā skolā var izšķirties, kam veltīt «Skolu paraugnolikumos» noteiktās piecpadsmit dienas. Iespējams, ka to precīza saskaitīšana ļautu izvairīties no skolēnu un pedagogu viedokļu sadursmes elementārās lietās.
