Šonedēļ viens no maniem pienākumiem bija nodarboties ar lauksaimniecību.
Šonedēļ viens no maniem pienākumiem bija nodarboties ar lauksaimniecību. Varbūt skan nedaudz jocīgi – pilsēta un lauksaimniecība. Ja ņem vērā mūsu lieguma Pils salā novietojumu gandrīz pilsētas centrā, tā tas varētu šķist. Lauksaimniecība gan vairāk bija saistīta ar dokumentu kārtošanu Lauku atbalsta dienestā, lai nākotnē varētu saņemt atbalsta maksājumus aizsargājamās teritorijas apsaimniekošanai. Tā sanāk, ka pats esmu gan salas uzraugs, gan apsaimniekotājs, gan finansējuma gādātājs.
Paldies Dievam, līdz šim nācies satikt galvenokārt tikai jaukus un pretimnākošus cilvēkus. Īpaši iepriecināja bērnu un jauniešu centrs “Junda”. Viņi kopā ar jauniešu organizāciju “Kovārnis” Pils salā rīkoja pavasara sakopšanas talku. Talkoja arī LLU topošie agronomijas speciālisti. Ja līdz šim salas pļavas tika tīrītas no krūmiem, tagad lielākā nelaime ir makšķernieku atstātie atkritumi. Dažkārt brīnies – kur cilvēki var atnest līdzi tik daudz, lai pēc viņiem paliktu tādi atkritumu kalni. Nu labi, ja reiz makšķernieks paņēmis līdzi alu divu litru plastmasas pudelē, var taču to pēc izdzeršanas saplacināt un ielikt mugursomā, lai vēlāk izmestu tuvākajā miskastē.
Dažas interesantas idejas, kā tikt galā ar nevīžīgajiem “cūkmeniem”, šonedēļ izteica pārstāvji no Nīderlandes organizācijas, ar kuras palīdzību pagājušajā gadā tikām pie savvaļas zirgiem. Pagaidām tās neatklāšu, bet jācer, ka tas līdzēs kardināli uzlabot situāciju. Nīderlandieši, kas šonedēļ apmeklēja Pils salu, par to bija sajūsmā. Viņus apmierināja gan darbs, kas ieguldīts, salu atbrīvojot no krūmiem, gan savvaļas zirgu lieliskais stāvoklis, gan aizsargājamās teritorijas atrašanās lielā pilsētā. Viņu pašu zemē šādas teritorijas jau sen nosusinātas un uzbērtas, lai tās varētu apbūvēt.
Nu un, protams, mans ikdienas pamatdarbs. Salā parasti esmu jau ap pulksten septiņiem no rīta. Tad ar binokli pārlūkoju visu lieguma teritoriju, lai noskaidrotu, kur atrodas zirgi. Lielākais bars, kurā nesen piedzimuši divi kumeliņi, parasti turas kopā. Savukārt “šķeltnieku” grupā noris nepārtraukta iekšējā pārgrupēšanās. Divi ērzeļi un viena ķēve parasti turas kopā, bet pāris jauno zirgu te draudzējas, te ķīvējas. Nesen abiem pievienojās no lielā bara aizgājušais ērzelis. Tad nu jāskatās, kādas ir šābrīža trijotnes attiecības. Pa dienu parasti veltu laiku dokumentācijai, sagaidu pieteiktās ekskursijas, sanāk arī laiks padarboties pie otra maizes darba, kurā sietspiedes tehnikā izgatavoju iespieddarbus. Pievakarē ņemu binokli un dodos vēlreiz pārlūkot man uzticēto teritoriju. Tāds ritms ir ikdienā. Vai nav vienmuļi? Noteikti nē, jo, manuprāt, tā ir privilēģija – ikdienā būt kopā ar dabu.
Cik sanāca laika, pastrādāju, lai piepildītu senu sapni, – būvēju jahtu. Pareizāk sakot, savulaik norakstītu kuģa glābšanas laivu mēģinu pārbūvēt par burājamo. Brīvdienās līdz ar citiem burāšanas entuziastiem pieredzējuša jūras kapteiņa vadībā apgūstam šim vaļaspriekam nepieciešamās zināšanas.
