Daži no mūsējiem savulaik esot braukuši uz ziemeļzemēm turienes meitas lūkoties.
Daži no mūsējiem savulaik esot braukuši uz ziemeļzemēm turienes meitas lūkoties. Laikam tak izdevās, jo tieksme labumus meklēt ziemeļos latviešiem saglabājusies vēl šobaltdien. Vai ta’ citādi vesels ducis Zemgales zemnieku un viņu līdzskrējēju, smagām somām apkrāvušies, būtu kāpuši uz balta kuģa klāja un peldējuši pāri Baltijai uz Zviedrijas karaļzemi. Nē, nē, ne meitas, bet viņu pieredzi lūkoties. Kā tapt par ietekmīgu spēku, kas var pat valdību piespiest zemniekiem labvēlīgus likumus pieņemt. Turklāt zviedru zemnieki nu jau tādu brīdi strādā pēc Eiropas Savienības prasībām. Un tas taču ir arī mūsu centienu mērķis!
Kanādas meža zosu modināti
Zviedrijas zemnieku federācijas aicināts un aprūpēts, marta priekšpēdējo nedēļu mūsu ducis vada Linčēpingas apkaimes zemnieku saimniecībās un uzņēmumos. Pa dienu personīgā un īrētā transportā tiekam vadāti no vienas skatvietas uz otru, bet vakaros atvesti uz «mītnes zemi» izbijušu kādas muižas pienotavu ar metru biezām sienām, kas pārveidota par viesnīciņu akurāt tādiem ceļotājiem kā mēs. No mūsdienīgām ērtībām tur trūkst vienīgi telefona un iespēju pa virtuvi staigāt ar plikām pēdām grīda te ir lielu akmeņu klons. Laika ziņas zviedru mēlē saka radio, un, ja Lolita visburvīgākais tulks, kādu vien nācies sastapt, ieklausās, tad uzzinām arī, ka Latvijā nesnieg. Bet sveicienus no mums uz Baltijas šo krastu varam sūtīt ar mežazosu simtiem, kas pavasara pārceļošanas laikā atpūšas pie ziemāju laukā izveidojušās ūdens lāmas un gāgina. Šie putni Zviedrijas lauksaimniekiem nodarot pamatīgu postu, taču šaut tos taizemē nav ļauts. Brokastīs patukšojuši ikvakaru piepildītos ledusskapja plauktus, velkam mugurā vējjakas un gaidām abas mūsu «vadātājas» Britu Mariju un Annu. Rūc vecais «sābiņš» un buss, un mēs esam ceļā uz kādu no zemnieku sētām.
Rings sākas ar «graķīša» istabu
Tā pavisam nopietni apgalvo zemnieki, kas mašīnu ringā strādā jau devīto gadu. Nelielajā istabiņā kādā no Aksela Jonsona saimniecības ēkām vīri pulcējas, kad jāapspriež visi lauku darbi. Ziemeļnieki ir diezgan lēnīgas dabas, tomēr te dažubrīd skanot arī pa skarbākam vārdam. Taču nekas labāks par ringu tehnikas izmantošanā, viņuprāt, izdomāts neesot. Rings tas ir efektīvs darbs, racionāla tehnikas izmantošana un zemākas izmaksas. Ka vīri visu apsvēruši pamatīgi, liecina tukšo alus bundžu kolekcija plauktos gar istabas sienām.
Ringa būtība ir gauži vienkārša. Katram no zemniekiem ir sava zemes platība un kaut kas no tehnikas un traktoriem. Pa visiem kopā tehnikas pietiek jebkura darba izpildei. Atliek vien izplānot, kur un kad kura mašīna un traktors strādās. Tā kā zemes ir atšķirīgas un arī kultūras aug dažādas, problēmu šai ziņā neesot. Ringa tehnika ir personīgā, tas nozīmē,
ka katrs agregāts pieder vienam vai vairākiem īpašniekiem.
Kopus cūka nebarojas
Visiem ringā apvienotajiem zemniekiem kopīgas tehnikas nav, jo, kā saka zviedri, kopus cūka nebarojas ja nav īpašnieka, nav arī kārtības. Ja ringā jūtams, piemēram, labības kombaina trūkums, vairāki vīri liek naudu kopā un pērk. Katrā mašīnā atrodas burtnīca, kurā tiek reģistrēts braucējs un darbs, kas ar to darīts. Tāda pati burtnīca ir arī katram zemniekam, kur redzams, kad un ar ko viņš strādājis. Ja norēķinu mēnesī decembrī zemnieku burtnīcu ieraksti saskan ar ringa mašīnu burtnīcu ierakstiem, tad viss ir kārtībā. «Bet ja nu nesaskan?» pie ačgārnībām pieradušie mūsu zemnieki vaicā. Zviedri tā kā samulst, kasa pakaušus un tad izlemj: «Tad jākasa pakausis…»
Kārtību ringā nosaka statūti, bet vīru vienošanos apliecina rokasspiediens. Tā kā pat pēc astoņiem gadiem visi ringa zemnieki ir sveiki un veseli, jādomā, ka tai ziemeļzemē «tas iet cauri». Turklāt tādu ringu Zviedrijā nav mazums.
Govis slauc un kviešus kuļ
1989. gadā dibinātajā ringā apvienojušies astoņi līdz desmit aktīvi biedri, četri no tiem ir piena ražotāji, vairāki kopj nobarojamos lopus, bet viens ir kārtīgs augkopis.
Akselam Jonsonam, piemēram, kūtī stāv nobarojamie buļļi, katru gadu uz «Farmek» gaļas kombinātu viņš nogādā 90 gandrīz tonnu smagus liellopus. Kūtī ir savas desmit govis ar teliņiem, kas pie mammas pupa pavada apmēram pusgadu. Šīs govis netiek slauktas, tās izmanto tikai šķirnes ganāmpulka papildināšanai. Aptuveni 120 hektāros izaudzētos graudus izmanto lopbarībai, nelielu daļu pārdod. Uzglabā ventilējamos bunkuros. Aksela saimniecībai ir divi traktori, dažādi agregāti un kombains ar 3,6 m platu hederu. Šī tehnika pēc vajadzības tiek izmantota arī pārējo ringa biedru laukos.
Protams, tagad vīri ir sastrādājušies un saprot cits citu no pusvārda. Taču iesākums bija nepieciešamība samazināt izdevumus, jo savilkt siksnu zemniekiem vajadzēja aizvien ciešāk. Un viņi sāka mācīties. Noskaidroja, kas īsti ir mašīnu rings, iepazina cits citu, saskaņoja intereses. Rēķināja, rēķināja un rēķināja. Cik vajadzīgā mašīna maksā, cik patērē ekspluatācijā, cik liela ir tās atdeve. Tikai tad taisīja vaļā maku un veda iekāroto mājā.
Savs pārstāvis Briselē
«Nomierinies par to, kas mājās, nervozē par to, kas Briselē,» saka Eiropas Savienības valsts Zviedrijas zemnieki un sūta turp savu pārstāvi. Estergetlandes novada zemnieku gada konferencē Linčēpingā Kalle Uterstrems visiem stāstīja, ka šobrīd Briselē neesot populārāka vārda par «politika». Un, viņaprāt, no visām 15 ES valstīm Zviedrijai esot vissliktākie politiķi lauksaimniecības jomā. Zemnieku pārstāvis stāstīja par Briseles aktualitātēm, par to, ka Zviedrijai jākļūst konkurētspējīgai pasaules tirgū, par ES prasībām un noteikumiem, subsīdijām. ES projekts paredzot, ka 2000. gadā lauksaimniecības uzturēšana izmaksāšot 1,5 miljardus ekiju.
Autobusi brauc ar biogāzi
Jūs neticat? Turpat Linčēpingas nomalē ir atkritumu pārstrādes rūpnīca. Tajā no «Farmek» atvestajiem gaļas pārstrādes atkritumiem ražo nevis lopbarību, bet biogāzi, un ar to savukārt kursējot visi Linčēpingas pilsētas autobusi.
«Farmek» ir lielākais Zviedrijas gaļas pārstrādes uzņēmums ar 59 filiālēm, aptuveni 20000 strādājošo un pieder zemniekiem. Tas saražo apmēram 80 procentus Zviedrijā ražotās gaļas un tās izstrādājumu. Nedēļā uzņēmumā nokauj 1500 liellopu, apmēram 9000 cūku un sezonas laikā arī 2000 aitu. Taču pašražotās gaļas zviedriem nepietiek un tā tiek ievesta no Īrijas, Jaunzēlandes, Austrālijas.
Eiropas Savienības valstīs veterinārsanitārās un citas prasības ir ārkārtīgi augstas, un to var redzēt «Farmek» cehos. Uz lopkautuvi atvestais dzīvnieks «liktenīgo stundu» gaida ne ilgāk par vienu nakti. Dzīvību tam atņem, nošaujot ar speciālu bultu. No lopa nokaušanas brīža līdz tam, kad tā pēdējais filejas gabals aizslīd pa lenti uz saldētavu, nedrīkst paiet vairāk par 40 minūtēm. Mūsmājās, protams, par kaut ko tādu var tikai sapņot.
Simtgadīgās mājās
Sarkanbrūnās mājas ar koši baltajiem logiem ir raksturīgas laikam gan tikai Zviedrijas laukiem. Šai zemei karu vētras pāri nav gājušas, tādēļ mājas piemeklē tikai laika zobs. No paaudzes uz paaudzi pārmantotas, īrētas, nopirktas tās uzpoš, paplašina un turpina izmantot guļbaļķu būves ir pamatīgas. Arī iekšpusē tikai retajam ir kādas modernas, mūspusē ierastas mēbeles. Mājoklis visbiežāk ir iekārtots ar vecajām mēbelēm, kas vajadzības gadījumā papildinātas ar kaut ko jaunu. Grīdas lielākoties nekrāsotu, bet lakotu dēļu, diezgan daudz dažādu paklāju un paklājiņu. Baltie griesti, kā jau vecās mājās zemi, sienas ir baltas vai nedaudz tonētas, ļoti daudz gleznu, fotogrāfiju senatnīgos rāmjos. Uz kumodēm un plauktiem daudz dažādu sīkumu porcelāna figūriņas, kokgriezumi, stikla bumbas. Viscaur tāds lēnīgs mājīgums. Ciemiņus cienā pie «zviedru galda» virtuvē uz galda saimniece saliek visu pusdienām sagatavoto, katrs ņem šķīvi un liek uz tā, ko un cik grib, un iet uz ēdamistabu. Tā vien liekas, ka zviedru zemnieki bija labi informēti par latviešu ēdelību…
Latvijas zemnieki, savienojieties!
Nu, protams, var pasmieties par senus laikus atgādinošo saukli. Taču tā ir pati galvenā vajadzība apvienoties. To saprotam, apmeklējuši kaimiņzemi Zviedriju. Tikai kopumā meklējams zviedru zemnieku spēks un panākumi. «Turieties kopā! Tas atmaksājas,» tā aicināja zviedru zemnieki arī no konferences tribīnes. Bet par to jau vēl rakstīsim.
Ideju, ieceru, skaidru mērķu pārpilnām galvām un mazliet skumjām sirdīm apkampjam abas mūsu «vadātājas» Britu Mariju un Annu, pavicinām roku un kāpjam uz kuģa atpakaļceļam.
Bet te jau arī strazdi svilpo un cīruļi trillina. Cik vairs ilgi, un no Zviedrijas pienāks cits kuģis ar viņu zemnieku sadāvināto tehniku sējmašīnām, arkliem, kultivatoriem… Mūsējiem būs, ar ko ringus aizsākt un stiprināt.
