T krekls, krūzīte, uzpirkstenis – piedāvājums ir plašs. Kad esmu citā valstī, vienmēr kāds mājās palicējs no manis gaida sīkumiņu, suvenīru, kaut niecīgāko lietiņu, ko atvedīšu no tālākām vai tuvākām zemēm. «Iemaldījusies» Spānijā, tūristu pilsētiņā, lūkoju, ko labu aizvest uz mājām. Citi savas vēlmes jau izteikuši, citi vienkārši gaida pārsteigumu. Kad pussolis sperts kādā no nieku bodēm, nepaiet ne mirklis, kā balss no nez kurienes steidz piedāvāt savu produkciju, vārda tiešajā nozīmē – uzbāzties ar to. «Skat, lūk, krekliņš tieši jums, tik un tik eiro… Lūk, suvenīri…» Pirmajā dienā vēl laipni saku paldies un dodos tālāk. Bet nākamajā, kad, ejot garām bodēm, nekad nepalieku nepamanīta, tā vien gribas pārvietoties pa ceļa vidu, kur pat mašīnas, šķiet, uzmācas daudz mazāk. Mazliet uzjautrinoši gan ir, ja mani uzlūko par naudīgu. Noskatos krekliņu, ko nopirkt brālim, – izmanīgs tirgonis jau klāt. «Kādu izmēru un krāsu?» Prasu, cik maksā (noskaidrojusi, ka citās vietās tā cena ir desmit eiro). «15 eiro,» šis teic. Laipni atsakos un griežos prom. Bodnieks nesaprašanā, uzzinājis aiziešanas iemeslu, sauc mani atpakaļ un piesola lētāk. Protams, pie «uzskrūvēto» cenu vīriņa pirkt neko negribas. Dodamies iekarot citas bodes. Bet nākamā «pietura» mums piedāvā citu «laipnību». Kad veikalā sperti pirmie soļi, jādzird, ka tas slēgts. «Ja nav naudas, nav ko skatīties,» paceltu degunu mums paziņo pārdevējs un aizver žalūzijas. (Pff, it kā viņa bleķa pulksteņi, kas skaitās zelta un citu cēlmetālu, būtu ļoti vērti.) Nekas, neba prieku un brīvdienas tas sabojās. Laipni, nepieklājīgi, uzmācīgi – izvēlies pats, pie kāda bodnieka pirkties.Cita laipnība valda vakaros. Jautrā bariņā ejam izklaidēties uz klubu. Pienāk pirmais «ceļvedis»: «Jūs uz klubu? Kādu? Nevēlaties uz «Top»?» Jā, labi. Dodamies pa pēdām, kad no galvas līdz kājām esam apzīmogoti ar uzlīmītēm, kuras rotā attiecīgā kluba simbolika. Dzirdam arī komplimentus par piemērotu apģērbu šim vakaram. Klubā ne īsti patīk, ne – nepatīk. Dodamies prom. Nepaejam ne divus soļus, kad nākamais «fīrētājs» klāt. Mēģinām vēlreiz. Nē, pavisam neiet pie sirds. Nolemjam, ka nav ko zaudēt, un ejam savu laimi meklēt vēl tālāk. Vieni sola bezmaksas ieeju, otri dzērienu, bet trešie pat sombrero cepuri. Vilina, kā tik māk. Tomēr mūs tas nepārliecina, un nolemjam baudīt naksnīgo un mierīgo jūru. Bet, lai līdz tai tiktu, jāmēro garš (tiesa gan – tikai 15 minūšu) ceļš, kad jāatvaira desmitiem klubos vilinātāju. Dienā – veikali, naktīs – klubi. Miera šai pilsētiņā nav. Ja nu vienīgi agrās rīta stundās, kad visi guļ. Tostarp arī mēs.
