Pirms gadiem draugu ģimene bija lielu pārdomu priekšā. Radās iespēja doties dzīvot uz laukiem, kur pēkšņi pēc radagabala nāves īpašums palika bez īpašnieka.
Dzīve Jelgavā, daudzdzīvokļu mājā, lai arī daudzmaz jau ierasta, tomēr bija, kā saka, «piegriezusies». Vakari jāpavada dzīvoklī, kura logi veras mūžam putekļainā pagalmā, ko savukārt ieskauj paplukušu daudzstāvu ēku rindas. Vienmulība, kas, kā stāstīja paziņa, bieži vien uzdzen depresiju. Iespēja iekārtot dzīvi lauku sētā tobrīd šķita kā glābiņš, jo jaunā dzīvesvieta ļāva nepamest ierasto darbu pilsētā vecākiem un bērniem palikt ierastajos skolas solos. Kur nu vēl iespēja sarunāt ar kādu kaimiņu, kas tur gotiņas, nopirkt īstu lauku pienu, krējumu, varbūt pat mājas klukstētāju dētās olas.Ar dzīvošanu viss laika gaitā atrisinājās, bet ar lauku labumu iegādi ikdienas galdam tik labi nesokas. Pareizāk sakot, nav nekā. Iemesls gluži prozaisks – ne tuvākā, ne tālākā apkārtnē pie dzīvības palikušas vien dažas gotiņas un pārdesmit vistu. Ar to devumu knapi pietiek pašu saimnieku patēriņam vai arī atlikušos pāris litrus rautin izrauj vecās kundes. Lūk, tāda bēdīga aina vērojama šodien. Varbūt tirgū iespējams iegādāties zemnieku produkciju, apejot lielos piena pārstrādātājus. Nekā nebija. Neizdosies. Lai arī citviet Eiropā tas ir krietns ienākumu avots lauksaimniekiem. Turklāt jau šodien mūsu likumdošana atļauj to darīt. Atliek vien pajautāt – kur esat palikuši, uzņēmīgie produktīvo mājlopu turētāji? Juku gadi nosituši jūsu darboties gribu vai arī visi esat pārvākušies uz Īriju?
