Aptaujātie gaidāmo tautas nobalsošanu vērtē neviennozīmīgi.
Voldemārs Bariss, LLU asociētais profesors:
Sacīšu subjektīvi – uz referendumu neiešu viena iemesla dēļ – tautas tiesības atlaist Saeimu būtu papildu faktors politiskās sistēmas destabilizācijai. Satversmē iestrādāti principi suverēnas valsts pastāvēšanai, bet pilsoniskā sabiedrība vēl nav izveidojusies tik kvalitatīva, lai varētu izlemt valsts līmeņa jautājumus, kas lielākoties ir nepopulāri. Tas ir tāpat kā pie ārsta – augonis jāizgriež, taču tas ir sāpīgi. Turklāt neredzu, no kurienes varētu rasties jauni un labāki deputāti. Elektorātam ir iespējas ievēlēt tādu Saeimu, kādu tas vēlas, taču, radot atlaišanas iespēju, pastāv risks, ka dzīve pārvērtīsies likumdevēja ievēlēšanas – atsaukšanas procesā, un tādos apstākļos valsts pārvalde nevar normāli strādāt. Tas, ka politiskā atbildība ir zemā līmenī, bet pār to dominē citas intereses, ir politiskās kultūras jautājums, taču vērtības nevar mainīt, grozot likumus. Turklāt, ja ņemam par atskaites punktu 17 neatkarības gadus un salīdzinām ar pasaules lielvalstīm tādā pašā laika posmā pēc Otrā pasaules kara, mēs esam tikuši tālāk. Cilvēki ir nepacietīgi, taču viss prasa laiku.
Solveiga Ābola, Jelgavas slimnīcas valdes locekļa vietniece ārstniecības jautājumos:Tas, ka tautai jābūt politiski aktīvai un iedzīvotājiem jāpiedalās balsošanā, droši vien ir patiesība. Vai referendumam būs kāda nozīme konkrētajā gadījumā, nezinu gan, valsts dzīve šobrīd iegājusi tādās «jocīgās» sliedēs. Taču tautai noteikti nav jābūt aitu baram, un katram jābūt savām domām. Reiz jau vēlēšanās izvēle ir izdarīta, vai tiešām varētu būt tā, ka ievēlētie četru gadu laikā tik ļoti mainās? Katram iedzīvotājam jādomā un par savu rīcību jāizšķiras pašam. Līdzekļu mums ir tikai tik, cik ir, bet referendumi tomēr maksā naudu, un mēs neesam tik bagāti, lai ik gadu rīkotu vēlēšanas. No vēstures zināms, ka arī brīvvalsts laikā Saeimas deputāti strīdējās un neļāva valdībai strādāt. Tāpēc, ja reiz priekšstāvjus esam izvēlējušies, labāk, lai arī turpmāk kā atskaites punkts kalpo tā reize četros gados, kad balsojot ievēlam Saeimu. Tā arī ir reize, kad varam izmantot mums doto iespēju. Ja nu tiešām Saeima savu pilnvaru laikā sastrādā kādas pamatīgas nepatikšanas, tad tautai kaut kas jāsarīko, jāiet ielās. Uzskatu, ka katram jādara savs darbs. Es rūpējos, lai viss būtu kārtībā slimnīcā, Saeimai jāstrādā, lai viss savās vietās būtu mūsu valstī.
Igors Kuļevs, degvielas uzpildes stacijas pārvaldnieks:
Uz referendumu ir jāiet un jābalso. Lai tiem, kuri ievēlēti Saeimā, būtu politiskā atbildība par savu rīcību. Šobrīd politiķi tautu, kas viņus ievēlējusi, vispār nejūt. Izstrādātajos Satversmes grozījumos ir nianses, ko varētu mainīt un papildināt, taču uzskatu, ka tie ir jāpieņem, un korekcijas attiecīgi veicamas ar laiku. Galvenais, lai nezūd pamatjēga – ja tautai nepatīk Saeimas darbs, tā var ar savām balsīm deputātus sūtīt «atpakaļ». Nesaskatu draudus, ka pēkšņi varētu sākties parlamenta ievēlēšana un atlaišana, jo, galu galā, ja Saeima labi strādās, neviens tās atlaišanu nerosinās. No vienas puses, desmitā daļa vēlētāju balsu Saeimas atbrīvošanai varētu izskatīties par maz, tomēr, ņemot vērā, ar cik nelielu balsu daudzumu deputāti tiek ievēlēti, manā skatījumā desmitā daļa ir pieņemama. Gadījumus, kad būtu jārosina Saeimas atbrīvošana, esam jau piedzīvojuši – piemēram, «lietussargu revolūcija» un notikumi saistībā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka Alekseja Loskutova atbrīvošanu. Kā redzams, jauna priekšnieka iecelšana amatā ievilksies, jo tas nav valdošo interesēs. Turklāt jājautā – ja kāda uzņēmuma struktūrvienībā kāds kaut ko nozog, vai no amata jāaiziet firmas valdes priekšsēdētājam?
