Ne reizi vien sabiedrībā izskanējuši negatīvi viedokļi par jauno Meža likumu, kas Latvijā nomainījis iepriekšējo – «Par meža izmantošanu un apsaimniekošanu». Daži uzskata ka jaunais likums ir labāks, citi tā domā par agrāko.
Ne reizi vien sabiedrībā izskanējuši negatīvi viedokļi par jauno Meža likumu, kas Latvijā nomainījis iepriekšējo – «Par meža izmantošanu un apsaimniekošanu». Daži uzskata ka jaunais likums ir labāks, citi tā domā par agrāko.
Sabiedrībā parasti pastāv dažādi viedokļi, bet interesants ir Zemkopības ministrijas meža sektora pārstāvju satraukums par valdošo viedokli, ka jaunais likums nebūt nav labāks par iepriekšējo. Lai pārliecinātu masu informācijas līdzekļu pārstāvjus par Meža likuma pārākumu salīdzinājumā ar likumu «Par meža izmantošanu un apsaimniekošanu», meža sektora Meža politikas un stratēģijas departamenta direktors Jānis Birģelis un valsts sekretāra vietnieks Arvīds Ozols īpaši uzsvēra atšķirības starp tiem (protams, kā veiksmīgākos minot jaunos noteikumus).
Abi dedzīgi akcentēja dažus ne tik svarīgus jauninājumus, piemēram, to, ka beidzot definēts likuma subjekts un objekts (skat. tabulu). Tas nenoliedzami ir labi, bet vai galvenais? Savukārt jautājumi par mežu izciršanu un dabas aizsardzību, kas visvairāk tiek apspriesti un rada neskaidrības, viņuprāt, skatāmi tikai kopā ar dažādiem Ministru kabineta lēmumiem. Taču, izrādās, vairāki no Ministru kabineta lēmumiem, īpaši dabas aizsardzības jomā, vēl nemaz nav pieņemti. Kā gan var pamatot kaut ko ar likumiem, kuru vēl nav?
Pārsteidzoša ir amatpersonu attieksme pret šajā nozarē strādājošajiem cilvēkiem, acīmredzot precīza likuma objektu un subjektu definēšana tomēr ir svarīgāka. Uz žurnālistu jautājumiem, piemēram, par Valsts meža dienesta (VMD) darbinieku zemo atalgojumu atbilde bija – salīdziniet ar skolotāju darba samaksu, viņi pelna vēl mazāk. Tieši VMD uzrauga normatīvo aktu ievērošanu visos mežos neatkarīgi no to īpašnieka un informē sabiedrību par meža resursu stāvokli valstī, rada apstākļus meža ilglaicīgai funkciju stabilizācijai un sekmē privātā sektora attīstību, nodrošina ugunsuzraudzību visu īpašnieku mežos. Vai mazais atalgojums (īpaši, salīdzinot ar citām ar meža nozari saistītām struktūrām) neradīs nereti dzirdēto viedokli (kāds izteikts ne reizi vien, piemēram, jau pieminētajā izglītības jomā) – ja maz maksā, nav vērts censties? Un ja nu Valsts meža dienesta darbinieki tiešām necentīsies? Varbūt nelielais atalgojums radīs vēlmi ņemt kukuļus, arī tas diez vai veicinās Latvijas mežu attīstību un sakārtotību šajā jomā. Tomēr preses konferencē pieminētās amatpersonas spītīgi atteicās komentēt ar atalgojumu saistītos jautājumus, jo «kam gan tagad ir viegli».
Līdzīgs iespaids radās, uzklausot atbildes par mežu izciršanas jautājumiem, jo īpaši pamatotas tās nebija, drīzāk atgādināja mētāšanos ar jautājumu un atbilžu bumbiņām. Tā vien likās, ja kāds jautātu, kādi būs Latvijas meži pēc simts gadiem, atbilde skanētu – vai jūs taisāties tik ilgi dzīvot?
Lai arī kā Jāņa Birģeļa un Arvīda Ozola tikšanās reizes ar žurnālistiem iemesls tika nosaukta vēlme ieviest skaidrību ar meža likumdošanu saistītajās lietās, drīzāk tikai auga neizpratne, un neatbildēts palika jautājums – ko gan viņi ar to vēlējās panākt?
