Tautas daiļamata meistars Edgars Lecis savu Veltu mīļi godā par čomiņu.
Tautas daiļamata meistars Edgars Lecis savu Veltu mīļi godā par čomiņu
Dienā, kad ciemojamies Leču ģimenes mājās “Rauģeļi” Elejas pagastā, gaudo salts, bet pavasari vēstošs vējš. Tas dzenā pērnās lapas, liek sarauties čokurā un bēgt uz mājīgu siltumu, tomēr ar vienu acs kaktiņu skatam pavīd citās sētās neredzēti darinājumi – vecās Latvijas karte ar metālā veidotiem pilsētu ģerboņiem, smalka lapene, kuru rotā uzraksts “cafe”, pudeļu vēja zvani, kokā grebtas, bet sagāztas statujas. “Iepriekšējais vējš pamatīgus nedarbus sastrādāja. Bija liels vējrādītājs, tas vieplis, tagad viss gar zemi,” stāsta saimnieks, vērsdams uzmanību arī uz kokā darinātām māju ceļa zīmēm. Jā, pa ceļam uz Rauģeļiem tos manījām vai pie katras ēkas, bet daudzas huligāni esot papostījuši. Tas gan nemazina Edgara azartu darboties un izgatavot aizvien jaunas lietas. Ne velti, par spīti ļaunai slimībai, kas vīru piemeklējusi jau bērnībā – kaulu tuberkulozei –, viņš ieguvis Latvijas Amatniecības kameras varkaļa, Tautas daiļamata meistara, kā arī akmeņkaļa godpilno statusu. Koks tajā visā ir “starp citu”, smej meistars. Lielākā viņa aizraušanās ir cilizējumi (no vara veidoti dekoratīvi šķīvji, ģerboņi un dažādi uzraksti). Kolekcijā greznojas arī skaistas rotas. Daudzas darinātas kundzei, ar kuru Vasarsvētkos tiks svētītas Zelta kāzas. “Diezgan neikdienišķi,” par savas laulības bagāto gadu skaitu teic Velta. Kur atslēga? “Nezinu! Ja vienam iet slikti, otrs pārdzīvo un cīnās,” atzīst Edgars.
Paliku ar to, kas mugurā
“Rauģeļos atgriezāmies pēc 44 gadu prombūtnes. Tajā 1995. gadā bija drausmīga ziema – bez neviena atkušņa. Sniegs tik dziļš kā mans kruķis. Kundzei, kas visu mūžu bijusi rīdziniece, neklājās viegli, salām, nebija krāsns – nesaprotu, kā izturējām,” ar smaidu atceras Edgars, uz ko sieviņa atsauc: “Bijām jaunāki!”
Piederības apziņa savai zemei un mājai līdz ar neatkarības atgūšanu Edgarā ierunājās skaļāk par vēlmi palikt galvaspilsētā, kur viss pie rokas un arī sava darbnīca pilsētas centrā. To gan ātri vien privatizēja, tāpēc atgriešanās Rauģeļos izrādījās pareizais mozaīkas gabaliņš. Kas toreiz būtu domājis, ka Edgaram izdosies atgūt nežēlīgi zaudēto dzimtas īpašumu? Ko tajā drausmīgajā dienā pārdzīvoja 16 gadu vecais jaunietis, iemucis Elejas muižas parkā, kur atradās skoliņa, un izbēdzis no deportācijas uz Sibīriju. Paņēma klasesbiedrus, aizveda Rauģeļu saimi – vecvecākus, mammu, tēti un mazo māsiņu Laimdotu, kura gan arī beidzot atgriezusies dzimtajās mājās un ir neatsverams palīgs Leču pārim. Bet tad Edgars vienā mirklī palika tikai ar to, kas mugurā. “Briesmas gāja secen, bet palikt te arī diez kas nebija,” viņš atzīst. Kāds liktenis gan var izvērsties tautas nodevēju dēlam, kuram to atgādināja vai uz katra soļa? Elejā, kur Edgars bija patvēries pie krusttēva, solīja tikai lauku darbus, tāpēc viņš devās savu ceļu meklēt pats. Pirmā pietura – Ventspils.
Satikāmies Maskavā
Stāstā par Edgaru nedrīkst neminēt vēl vienu viņa talantu un sirds mīlestību – mūziku un dziedāšanu, kas spilgti iemirdzējās piecdesmito gadu sākumā un bija par iemeslu satikties ar savu Veltu. Viņa dziedāja un dancoja Rīgas kolektīvā “Saulgrieži”. Viņš – ventiņu lībiešu ansamblī. Abi satikās vispasaules studentu festivālā Maskavā un jau pēc gada svinēja kāzas.
Iepazīstoties meiteni nemulsināja, ka izredzētais strādā morgā par sekretāru. Jā, arī šis fakts atrodams Edgara biogrāfijā, tāpat kā darbs bērnu rotaļlietu fabrikā, slīpējot mazās klavierītes. Tomēr vēlme dziedāt bija stiprāka par visu, tāpēc jaunais cilvēks 26 gadu vecumā iestājās Rīgas Maskavas rajona Mūzikas skolā mācīties pie Tāļa Matīsa.
Vēlāk bija koncertēšana vietējai publikai un tūres Krievijā, kur devās divi dziedātāji, pasākuma vadītājs, mūziķi, divi gaisa vingrotāji un “pekstiņmeistars”, stāsta Edgars Lecis. Braucieni izvērtās skaudri: “Gandrīz galu dabūjām, kad mūs ieputināja stepē un nebija neviena, kas velk ārā, – ne “mobilo”, nekā. Tur sniegs ir kā pūderis. Kur mašīnai mazākais caurumiņš, tur kā ar strūklu iekšā. Autobusā izpūtējs gāja salonā pa iekšu – kamēr brauc, karsti, apstājoties – cauri,” atceras Edgars. Tomēr šo upuri bija vērts nest divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tur, Krievijā, neviens viņu neuzlūkoja kā tautas nodevēja dēlu. Otrkārt, tā bija iespēja savā arodā iegūt 2. kategoriju, kas ļautu par uzstāšanos 4,50 rubļu vietā nopelnīt 12 rubļu, tomēr tas izpalika, atšķirībā no mīlestības uz mūziku. “Man ļoti patīk klasiskā mūzika, īpaši aizsaulē aizgājušais Pavaroti un mūsu Inese Galante. Mūsdienu skaņdarbus ne acu galā nevaru ieredzēt, ka vienu vārdu bļauj 17 reižu – tas ir pāri maniem spēkiem,” atzīst Leča kungs, kurš koncertē vēl joprojām, īpaši baznīcās.
Slimība plus metāls
Skaudri, bet Edgara Leča roku meistarībai zaļā gaisma tika dota slimības gultā, kur dzīves laikā nācies pavadīt daudzus mēnešus, – ko citu sadarīsi? “Kad uzņēma “Pūt, vējiņus”, draugi man atveda taisīt dāmām ķēdītes un zvaniņu piekariņus,” stāsta Edgars, atklādams, ka koncertu starplaikos vēlāk piestrādājis pie slavenā motobraucēja Ērmaņa, kas nodarbojies ar ko līdzīgu, bet 19 gadu – pie tēlnieka Zvirbuļa par akmeņkali, aizvien spodrinot savu meistarību.
Gadu gaitā darināts neskaitāmi daudz mākslas priekšmetu. Tie pārdoti, dāvināti un izstādīti, priecējot citu acis. Meistars savā darbnīcās rosās vēl šodien. “Obligāti vajag darīt! Tāpēc jau uz laukiem rāvos. Tas dod prieku un enerģiju. Nevaru tā vienkārši gulēt – savā mūžā esmu tik daudz laika slimības gultā pavadījis!”
***
Pie Rauģeļu mājas ārdurvīm piestiprināts savdabīgs laika rādītājs. Izkaltis egļu zariņš atkarībā no laika apstākļiem virzās uz trim uzrakstiem – “sūdīgs”, “grozīgs” un “undīgs”, kas nozīmē “īpaši labs”. Vērtējot šā brīža dzīvi, rādītājs samērā bieži pozīcijas mainītu – krenķi par politiku, samierināšanās un cīņa ar sadzīves apstākļiem un gandarījums par savstarpējām attiecībām un draugiem, kuri Lečus apciemo un izlīdz grūtā situācijā. “Vajag darīt!”
***
Edgars Lecis
Dzimis 1933. gadā Lielvircavas pagasta Rauģeļos.
No 1946. līdz 1950. gadam mācījies Elejas pamatskolā.
1949. gadā izbēga no deportācijas uz Sibīriju, kur tika aizvesta visa viņa ģimene.
No trīs gadu vecuma slimo ar kaulu tuberkulozi.
1958. gadā Edgars apprec rīdzinieci Veltu. Trīs dienas pirms kāzām no Sibīrijas atgriezās E.Leča ģimene.
Ir divi dēli – Oskars un Olafs, kurš, veidodams izstrādājumus no metāla, gājis tēva pēdās. Edgara vienīgais mazdēls nosaukts vectēva vārdā.
Klasiskās mūzikas cienītājs un arī izpildītājs.
Apjomīgas pudeļu kolekcijas īpašnieks.
