Cilvēks ir dzīvās dabas daļa. Normālos apstākļos dabas procesi ir līdzsvarā. Senākos laikos cilvēku radītos atkritumus bez bažām varēja sadedzināt ugunskuros, vienkāršās krāsnīs un plītīs.
Cilvēks ir dzīvās dabas daļa. Normālos apstākļos dabas procesi ir līdzsvarā. Senākos laikos cilvēku radītos atkritumus bez bažām varēja sadedzināt ugunskuros, vienkāršās krāsnīs un plītīs. Četrdesmito gadu Rīgā nospiedošā vairākumā bija krāšņu apkure un virtuvē – malkas plītis. Saimniecei nebija problēmu salīdzinoši nekaitīgi tikt vaļā no visādiem sadzīves atkritumiem. Dabai kā noslēgtai sistēmai nebija atkritumu. Pēc īsāka vai garāka laika sprīža daba ar cilvēka radītiem atkritumiem tika galā pati. Vienu organismu atkritumi bija citu pārtikas produkti.
Divdesmitā gadsimta vidū līdzsvars tika izjaukts. Cilvēka prāts bija radījis kaut ko dabā neeksistējošu – plastmasu. Un daba vairs netiek galā ar to sagraušanu.
Augstas tehnoloģijas zemēs tikai pēc divdesmit gadu pārdomām aptvēra, ka līdzsvars dabā tiek izjaukts. Šīs valstis izsludināja nacionālo katastrofu, un ieviestā tehnoloģija strādāja, lai līdzsvaru atjaunotu.
Par atkritumiem jāatbild to ražotājiem. Kas ir radījis atkritumus, tam arī tie jāpārstrādā dabai izmantojamā vai draudzīgā veidā.
Tehnoloģijas sadzīvē iespiežas arvien vairāk. Līdz ar centrālapkures un it sevišķi ar gāzes vai elektrības izmantošanu virtuvē saasinās sadzīves atkritumu problēma. Katrs papīra gabaliņš, kas labi noderēja iekuram vai tējas ūdens uzsildīšanai, tagad par dārgu cenu jāaizved uz izgāztuvi un jānoglabā. Klāt vēl nāk liels daudzums plastmasas iepakojumu, ko daba nespēj izmantot.
Augstās tehnoloģijas iespiežas arī ēdināšanas jomā. Ātrās ēdināšanas sistēmām tehnoloģija ir iedevusi vienreizējās lietošanas traukus, ko pēc ēšanas izsviež laukā. Diemžēl arī tos daba nevar izmantot.
Daudzviet mežos, apdzīvotās vietās un citur atrodamās atkritumu kaudzes liecina par to, ka mēs esam lietojuši preces, kas ražotas jaudīgās ražotnēs, bet to apsaimniekošanai neesam ieviesuši līdzvērtīgas tehnoloģijas un atbilstošu aprīkojumu, kas principā atrisinātu minētās problēmas.
Pasaulē, projektējot lielus objektus, cenšas saglabāt līdzsvaru. Ķīnas austrumu piekrastē atklāja «Bejingas» starptautisko lidostu. Lai likvidētu avioreisu un pasažieru ēdināšanas atlikumus, lidostas saimnieki iegādājās atkritumu dedzinātāju ar jaudu 1250 kilogramu stundā.
Jau 1991. gada 12. jūlijā Vispasaules Latviešu zinātņu kongresa plenārlekcijā ph.dr. Vaira Vīķe – Freiberga aizrādīja: «Daudzi varbūt argumentēs, ka tik mazai zemei kā Latvija būtu veltīgi pat mēģināt konkurēt ar lielākajām un bagātajām zemēm pētniecības ziņā, ka prātīgāk būtu vajadzīgos jaunatklājumus un tehnoloģiju vienkārši importēt. Nelaime tikai tā, ka nekāda importēšana nebūs iespējama, ja uz vietas jau nebūs pietiekami attīstītas infrastruktūras un zinātniski un tehniski sagatavotu speciālistu un vispārīgā darbaspēka.»
Latvijai lielākās briesmas sākās pēc Rietumu sadzīves tehnoloģijas ielaušanās mūsu sadzīvē. Vairākkārt izmantojamos traukus un lietas nomainīja vienreizējās lietošanas lietas. Tas ir, stikla medicīnisko šļirču un pudeļu vietā vienreizējās lietošanas plastmasas izstrādājumi. Tikai plastmasu sagraušanas tehnoloģija un atbilstošās iekārtas palika aiz Latvijas robežām. Trūkst tehnoloģijas apguvušo speciālistu. Diemžēl atkritumu sagraušanas un samazināšanas darbu vietā daudzi noņemas tikai ar atkritumu uzkrāšanu un poligonu projektēšanu. Ko tagad darīsim? Vai piepildīsim Latviju ar poligonu un izgāztuvju gigantiem? Vai arī bez aizspriedumiem apgūsim un ieviesīsim atkritumu pārstrādes tehnoloģijas un arī Latvijā atjaunosim līdzsvaru ar dabu?
