Tā kā esmu jau krietnā vecumā, sāku neizprast daudzas lietas, kas notiek mūsu modernajā pasaulē.
Tā kā esmu jau krietnā vecumā, sāku neizprast daudzas lietas, kas notiek mūsu modernajā pasaulē. Agrāk, ja darbiņu sāka, tad to godam paveica. Tagad darītāju daudz, bet viss paliek pusdarīts.
Šķiet, sīkums vien ir – vieni pļauj zāli gar šosejas malu, citi vāc drazu, kas samesta zālē. Savāc un aiziet ar pārliecību, ka mēslu pilnie maisi tiks aizvesti. Nekā! Tie gaida un gaida. Tikmēr spēka pārpilni jaunekļi izspārda maisu saturu vai pārvieto pāri šosejai. Ieraudzīju, ka drazas bezdarbniece atkal savāca un novietoja pie privātām atkritumu urnām. Nesapratu, vai tā bija jānotiek.
Zemē guldot kabeļus, tiek izrakņāta ietve. Pēc darbiem pagājis krietns laiks, bet asfalta gabali un saslauku kalniņi tā arī gaida to aizvedējus. Skats nav pievilcīgs.
Brīnos par to, kas notiek gar Dobeles šoseju no Atmodas ielas Tušķu virzienā. Milzīgajiem kokiem nolūzušie zari gadiem stāv grāvī. Maisā tos taču nesalikt! Pašlaik grāvis sauss, un visu varētu savākt. Kas to darīs un kad?
Mehanizēti slauka šoseju, un katru reizi pieslauka vienīgo gūliju. Tajā ieauguši kāposti. Nu tik jāgaida, kad sāks veidoties galviņas!
Pērn pie Dobeles šosejas nozuda Pūru ceļa nosaukuma stabiņš. To palaimējās atrast, un paziņoju “Pilsētsaimniecībai”. Viens kungs no minētās iestādes atbrauca un, pārliecinājies, ka mūsmāju sētā zīme ir drošībā, aizbrauca. Tā norādes nav – ne vecas, ne jaunas.
Ar ceļa zīmēm arī tīrais negals. “Stiprinieki” reizēm tās izrauj un izmētā, kur pagadās. Ja stabiņi būtu iecementēti, tik veikli tos no zemes nedabūtu. Laikam jaunām zīmēm naudas pietiek, bet cementam – ne. Pēc tādām “izpriecām” pašreiz pāris ceļa zīmju mētājas šosejas malā. Vai vērts par notikušo ziņot “Pilsētsaimniecībai”? Tikai laiku un naudu iztērēšu, taču reakcijas nebūs. Bet vai tā vajadzētu būt?
Vecmāmiņa Silvija
