Mūsu pilsētas Tautas gleznošanas studijas 50 gadu jubilejas izstādē Ģ.Eliasa muzejā skatāms profesionāli vērtējams jelgavnieku veikums.
Mūsu pilsētas Tautas gleznošanas studijas 50 gadu jubilejas izstādē Ģ.Eliasa muzejā skatāms profesionāli vērtējams jelgavnieku veikums. Tai skaitā – darbi, kuru autori apliecina sevi kā daudzsološus.
Hugo Jakobi un Pāvila Lūciņa vadībā 1956. gadā pie muzeja izveidojās studija, septiņdesmitajos gados tā mājvietu atrada kultūras namā, kad to pāris gadu vadīja gleznotāja Silvija Meškone, pēc tam visu iecienītais akvarelists Visvaldis Garokalns, bet no 1983. gada – Ivars Klaperis.
Kopš padomju gadiem amatiermākslu diez cik augstu nevērtē, ja nav runas par pašiem labākajiem koriem un deju kolektīviem. Citus parasti ignorē vai arī par tiem spriež visai nicinoši, it kā amatiermāksla nebūtu mūsu kultūras daļa. Taču, vai tas kādam patīk vai ne, lielā, kā agrāk teica, pašdarbnieku saime nodrošina pietiekami augstu profesionālās mākslas līmeni. Amatieraktieri, amatiermūziķi, amatiergleznotāji konkurē ar “augstās mākslas” veidotājiem. Piemērus atradīsim visās jomās. Tādēļ arī par šo izstādi jārunā no profesionālā viedokļa, jo vairāku jelgavnieku sniegumā jaušamas visai ievērojamas potences.
Ar ko profesionāļi atšķiras no amatieriem? Ar to, ka pirmie vairākus gadus savu izvēlēto mākslas veidu apguvuši pieredzējušu speciālistu vadībā, padarījuši to par savu dzīves saturu un saņem par to atalgojumu, kamēr otrajiem mākslai jāatvēl no darba un ģimenes ikdienas pienākumiem brīvās stundas. Tas nozīmē, ka amata noslēpumu apguve norit lēnāk, tādēļ atzīstamākus panākumus iegūst stipri vēlu. Neslēpsim, ne visi amatieri attiecīgā mākslas veidā ir apdāvināti. Bet vai tādēļ šis censonis nicināms? Nebūt ne. Viņš pietuvinājis sevi mākslai, ar to padarīdams kaut cik bagātāku savu dzīvi. Viņš ir vēl viens no skatītajiem, kurš neļauj profesionālim augstprātībā noraudzīties no saviem dievišķajiem augstumiem, sak, ko jūs plebeji un laji no mākslas saprotat. Saprot gan. Vēl, manuprāt, tas, cik profesionāls ir mākslas darbs, atkarīgs no autora domāšanas – vai viņa domas ložņā pa zemi vai arī spēj pacelties augstāk. Bez šaubām, šodien pašu neapdāvinātāko cilvēku par ģēniju padara reklāma un plašsaziņas līdzekļi, bet par šo tematu patlaban labāk klusēsim.
Tagad – pie jubilejas izstādes.
Vispirms jāteic, ka nule sacītais attiecināms arīdzan uz jelgavniekiem. Izstāde ir ļoti nelīdzena: blakus ļoti labiem darbiem sastopami centīgi gleznoti vai zīmēti, līdzās visai veikliem krāsu kārtojumiem atrodams iesācēju veikums. Dažkārt cenšanās precīzi attēlot formas, atveidot dabā sastopamās krāsas, to kombinācijas noved pie formu cietuma, neprasmes saskaņot krāsas, lai tās, kā profesionāļi izsakās, “neēstos”. Vairākkārt likās – vai tikai viens otrs autors par savu varēšanu nav pārāk augstās domās? Kā tas ar amatieriem mēdz notikt, vairāki autori seko kādiem sevis izraudzītiem skolotājiem (piemēram, Kārlim Sūniņam, Visvaldim Garokalnam). Bet arī tas nav slikti – ir uz ko censties, vienīgi vērtību latiņa būtu uzliekama augstāk. Izstādē ir gana daudz studistu, kuri atkārto reiz (savu vai citu) atrasto un turpina to variēt. Tas jau ir tas, ko teicu par domāšanu, jā, arī uzdrošināšanos paraudzīties uz pasauli citām acīm. Centība ir laba lieta, bet nepieciešama arī apgarotība.
Neapšaubāmi, ka amatiermākslinieku izstādēs dominē ainavas un klusā daba, visbiežāk ziedi. Tie šķiet vieglākie žanri, tādēļ arīdzan šajā izstādē portreti vai sadzīves ainiņas ir visai rets viesis.
Ļoti iepriecina, ka jubilejas reizē nav aizmirsti tie, kuri kādreiz veidojuši studijas kodolu un slavu, bet nu jau piepulcējušies veļiem. Bija patīkami sastapties, piemēram, ar Annas Smilgas “Īrisiem”, Viļa Reķa “Ceriņiem”, Veras Pūteles “Vaska puķi”. Atkal varēja pārliecināties, cik labi bija “iesitis roku” Rūdolfs Briedis. Arī Ēriks Pravainis bija sasniedzis atzīstamus profesionālos augstumus, par ko var pārliecināties viņa “Veltījumā E.Kalniņam”. Jānis Čuda, šķiet, nav ierindots mūsu naivistu pulkā, bet viņa 1981. gadā gleznotā “Kulšana” liekas skaists naivās mākslas paraugs. Arī Valijas Pietuhas “1988. gads” un Roberta Dobelnieka kompozīcija “Strēlnieki atpūtā”.
Vēl joprojām aktīvo studijas dalībnieku darbus gan negribas īpaši analizēt – galvenais jau ir pateikts. Vienīgi jāpiebilst, ka zināmas potences saredzamas Ievas Lases-Puidītes un Jurija Derjuševa atsevišķās gleznās. Visai cerīgs šķita Jāņa Joņeva zīmējums “Dabas studija”.
Turpmākajos pastāvēšanas gados studijai un katram entuziastam gribas novēlēt drosmi atbrīvoties no trafareta skatījuma uz pasauli, pacelties spārnos, atrast savu rokrakstu un zināmu apsēstību – bez degsmes radīsies vārgi un kusli bērni. Nebaidieties no sevis!
