Daļai mūsu tautiņas šodien svētki. Geju un lesbiešu gājiens Rīgā ir aizliegts. Urā! Pretējā puse meklē taisnību tiesā.
Daļai mūsu tautiņas šodien svētki. Geju un lesbiešu gājiens Rīgā ir aizliegts. Urā! Pretējā puse meklē taisnību tiesā. Tā atkal sola pārsūdzēt un tā tālāk, un tālāk. Savstarpējos apvainojumos un ķildās ierauta gandrīz vai visa valsts, kas nu sadalījusies divās karojošās nometnēs.
Lai gan man dziļi nesimpātiska ir homoseksuālisma būtība, pašlaik tikpat nesimpātiska šķiet arī viņu aktīvo apkarotāju darbība, kas naidā pārvērstiem ģīmjiem, Dieva vārdu piesaukdami, gatavi izbļaut taisnas rīkles savas taisnības aizstāvībai.
Geju un lesbiešu gājiens aizliegts. Bet patiesībā jau viņi ir uzvarējuši. Reklāma visā pasaulē un apspiesto statuss ir neapšaubāma uzvara. Ja neviens “normālais” nebūtu reaģējis uz geju un lesbiešu vēlmi rīkot gājienu, ja tas notiktu pilnīgā izolācijā un ziņu raidījumi radio un televīzijā nepārvērstu to par Latvijas notikumu nr. 1, tad uzvara būtu pretējā pusē. Nekas nespēj sakaut pamatīgāk kā vienaldzība. Gudrība pastāv malā un paklusē. Bļaustās muļķība.
Normāli, ja cilvēkam par lietām un parādībām ir savs viedoklis. Nenormāli, ja šis viedoklis tiek pieņemts kā vienīgais pareizais. Ir normāli, ja cilvēks savu viedokli izsaka. Nenormāli, ja to mēģina uzspiest otram. Pašlaik sabiedrības viedokļu karā dominē nenormālās parādības. Mēs katrs dzīvojam un domājam savu stereotipu izveidotajos rāmīšos. Bet vai tad, ja otram mana rāmīša forma izrādās nederīga, obligāti jāsākas agresijai? Normālai cilvēku vēlmei vajadzētu būt dzīvot mierā un saskaņā ar pasauli un sevi. Bet tā var būt tikai ar apkārtni, kuru mēs saprotam. Diskomforts rodas no nesaprašanas. Tradicionāli orientētie nesaprot gejus un lesbietes. Patiesībā negrib saprast, bet varbūt tieši tā ir lielākā kļūda? Pat pieļauju, ka geju un lesbiešu aktivitātes ir izmisīga pašapliecināšanās, jo dzīve viņus savā ziņā ir apdalījusi. Mazvērtības kompleksa sekas laužas uz āru. Mums, tradicionāli orientētajiem, nav ne jausmas, kā šo pasauli uztver viņi.
Patlaban pie mums radīti visi priekšnoteikumi neiecietībai, kura sākas tad, ja kādu par katru cenu grib piespiest domāt tā, kā viņš pie vislielākās centības nespēj. Tomēr šajā pasaules telpā vien mums visiem jāsadzīvo. Varbūt tomēr liksim cits citam mieru? Katram šajā dzīvē ir sava vieta. Tur arī paliksim. Un vienkārši dzīvosim.
Ar cieņu – Dace Baltruma
