«Ebreji (..) un čigāni – viņi nav cilvēki. Tāpēc viņu nav mūsu organizācijā». Šis ir citāts, ko vietējo neonacistu aktīvists Andris Jordans izteica pērn antifašistiskās komitejas rīkotajā pasākumā.
“Ebreji (..) un čigāni – viņi nav cilvēki. Tāpēc viņu nav mūsu organizācijā”. Šis ir citāts, ko vietējo neonacistu aktīvists Andris Jordans izteica pērn antifašistiskās komitejas rīkotajā pasākumā. Viņš ne vien publiski pauda atbalstu Krievijas neonacistu darbībām, kas izpaužas cilvēku nonāvēšanā, bet atklāti atzina, ka viņa pārstāvētās organizācijas mērķis ir rīkot etniskās tīrīšanas, nogalinot tos cilvēkus, kurus viņi par tādiem neuzskata, un metaforiski salīdzināja sev netīkamās tautas ar gangrēnu, kas jānogriež.
Rīgas apgabaltiesa atzina Jordanu par vainīgu nacionālā naida kurināšanā, un šis spriedums ir viens no retajiem, kad persona notiesāta nevis par fizisku vardarbību, bet vārdiski paustu neiecietību pret kādas etniskās grupas pārstāvjiem.
Publiski izteikumi, kas atklāti norāda, ka kādai Latvijas sabiedrības daļai nav tiesību uz eksistenci vien tādēļ, ka šai grupai ir “nepareizā etniskā izcelsme”, būtu vismaz nododami tiesas izvērtēšanai. Prokuratūra sākotnēji krimināllietu izbeidza nozieguma sastāva trūkuma dēļ un tikai pēc cietušo pārsūdzības kriminālprocesu atjaunoja. Lēmumā par lietas izbeigšanu norādīts uz izteikuma autora tiesībām paust uzskatus un to, ka nav pierādīta noziedzīgā nodarījuma subjektīvā puse – nodoms izraisīt nacionālo naidu. Par spīti līdzīga rakstura iebildumiem šajā lietā, Rīgas apgabaltiesa, vispusīgi izvērtējot lietas apstākļus un izteikumu kontekstu, viennozīmīgi vērtēja apsūdzētā izteikumus kā naidu kurinošus pret ebreju un čigānu tautības cilvēkiem. Tiesa atzina A.Jordanu par vainīgu nacionālā naida kurināšanā un piesprieda brīvības atņemšanu uz vienu gadu. Jācer, ka šis precedents mainīs līdzšinējo praksi šādu lietu izmeklēšanā un, vērtējot nodarījuma subjektīvo pusi, tiesībaizsardzības iestādes ņems vērā ne vien personas liecības, bet arī izvērtēs izteikumus un izdarītā raksturu plašākā kontekstā.
Gadījumos, kad publiskajā telpā izskan izteikumi, kas netieši aicina uz genocīdu un apstrīd kādas sabiedrības daļas tiesības uz eksistenci, valsts pienākums nav gaidīt, kamēr tie īstenojas praksē, bet reaģēt, apliecinot, ka ikviens indivīds Latvijas sabiedrībā var justies aizsargāts pret iespējamo apdraudējumu un neiecietību kurinošu izteikumu autori nepaliks nesodīti.
Diemžēl spriedums nesniedz atbildi uz to, kādi ir vārda brīvības un naida kurināšanas aizlieguma norobežošanas kritēriji. Tas palīdzētu veidot vienotāku tiesu praksi šajā jautājumā un ļautu sabiedrībai izprast, cik tālu Latvijas tiesību piemērotāji ir gatavi ierobežot naidpilnus izteikumus un kuros gadījumos sabiedrībai tomēr jābūt gatavai pieļaut indivīda tiesības uz vārda brīvību, pat ja izteikumi ir kādu sabiedrības grupu aizskaroši. Tiesības uz vārda un uzskatu paušanas brīvību spriedumā pat netiek minētas, lai gan tieši šis bija viens no Prokuratūras sākotnējiem argumentiem lietas izbeigšanai un tieši šā iemesla dēļ daļa sabiedrības kritizēja apgabaltiesas spriedumu.
Demokrātiskā sabiedrībā ir ļoti plašs pieļaujamo viedokļu spektrs, un tādēļ jebkuram tās loceklim ir tiesības paust savus uzskatus, pat ja tie kādai daļai šķiet pilnīgi nepieņemami vai absurdi. Kā norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa: “Vārda brīvība attiecināma ne tikai uz “informāciju” vai “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc valsti vai kādu sabiedrības daļu.” Tomēr vārda brīvība nav absolūta un ietver noteiktu tās īstenotāja atbildību. Arī demokrātiskā sabiedrībā, slēpjoties aiz vārda brīvības maskas, nav pieļaujams aicināt uz vardarbību vai neiecietību pret kādu sabiedrības daļu. Rasistisku un neiecietību kurinošu izteikumu aizliegums, kā to vairākkārt apliecinājusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, var būt leģitīms pamats vārda brīvības ierobežošanai.
Tradicionāli tās aizstāvji uzsver, ka nevar ierobežot viedokli, kas kādam ir nepatīkams vai nepieņemams. Taču rasistiski un neiecietību kurinoši izteikumi vēršas nevis pret kādas grupas uzskatiem, bet pret kādu indivīdu vai sabiedrības daļu, pamatojoties uz šā cilvēka piederību konkrētajai grupai. Vairumā gadījumu tās ir etniskās, reliģiskās, seksuālās minoritātes vai cilvēki ar citādu ādas krāsu. Taču šādu izteikumu upuri var būt, piemēram, arī invalīdi, vecāka gadagājuma cilvēki vai vēl kāda cita mazākumgrupa, tātad – ikviens no mums.
Kādam var nepatikt un šķist aizskarošas idejas, ko pauž kāda sabiedrības daļa, arī etnisko, reliģisko un citu kopienu uzskati par dažādiem sabiedrības dzīves jautājumiem visbiežāk ir atšķirīgi. Šīs idejas iespējams kritizēt vai nosodīt. Taču izteikumi, kas apšauba kādas sabiedrības daļas tiesības uz eksistenci, pārkāpj visplašākās vārda brīvības robežas, jo tiesības uz cilvēcisku cieņu pret ikvienu sabiedrības locekli un visu cilvēku vienlīdzību ietvertas ne vien Latvijas Republikas Satversmē un citu valstu konstitūcijās, bet jau pirmajā starptautiskajā cilvēktiesību dokumentā – ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Tādēļ valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums ierobežot šādus izteikumus. Atcerēsimies, ka vārdam ir ļoti liels spēks, jo, kā, skaidrojot holokausta aizsākumus, norādījuši daži genocīda pētnieki: “Aušvice netika uzcelta no ķieģeļiem, bet no vārdiem.
Saīsināti no politika.lv
