Viktors Lapčenoks dzimšanas dienā kaldina jaunus projektus
Šodien ir populārā estrādes dziedātāja Viktora Lapčenoka dzimšanas diena. Arī 67 gadu vecumā viņa ieraksti ir bieži viesi radiostaciju un TV muzikālajā arsenālā, un dziedātājs nereti dod iespēju pārliecināties, ka viņa balss savu neatkārtojamo «latviešu Karela Gota» tembru nav zaudējusi arī «dzīvajā». Šodien gan nav svinams nekāds apaļais skaitlis, un Viktors arī negatavojas to kā īpaši atzīmēt, drīzāk kaldina nākotnes plānus, jo dažs jauns projekts jāsāk jau pavasarī.
Pirms dažām dienām 78. dzimšanas dienu atzīmēja Raimonds Pauls, tā ka janvāris ir latviešu estrādes mūzikai būtisks mēnesis. Arī skumjā ziņā, jo Maestro dzimšanas dienas datums – 12. janvāris – pēc nežēlīga likteņa lēmuma sakrīt ar Noras Bumbieres aiziešanu tieši pirms 20 gadiem. Arī tas bija viens no iemesliem «Ziņu» sarunai ar V.Lapčenoku, jo publikas atmiņā prevalē nepārspējamais duets Nora un Viktors – cienīgi konkurenti daudzu gadu garumā tā arī nav parādījušies.
– Droši vien esi lietas kursā par vairākus gadus ilgušajām kaislībām ap Noras Bumbieres pieminekli, jo visa pilsēta bezmaz vai sašķēlās vairākās nometnēs, kā un kur labāk iemūžināt izcilās jelgavnieces piemiņu. Par tādu mūsu pilsētā Noru uzskatīs vienmēr, kaut lielākā mūža daļa māksliniecei pagājusi Rīgā, nevis dzimtajā pilsētā.
Arī man no sākuma bija tādas kā šaubas. Līdz brīdim, kad es to (N.Bumbieres pieminekli skvērā pie kultūras nama – red.) reiz ieraudzīju vakara pusē, jo dienas vidū iespaids ir pavisam cits un, lai to uztvertu, nepieciešama daudz pamatīgāka iedziļināšanās.
No tā brīža man par pieminekli palika ļoti simpātisks iespaids. Īsāk sakot – man patīk. Variantu jau netrūka, es pats arī biju iesaistīts to izvērtēšanā. Sapratu, ka viena lieta ir aplūkot bildi vai maketu uz galda, bet pavisam cita – redzēt, kā tas izskatās dabā, tur vajadzīga specifiska iztēle. Tāpēc jau Noras Bumbieres fonds, vērtējot piedāvājumus, talkā aicināja šīs jomas pārzinātājus. Turklāt Jelgavas kultūras nama foajē maketi bija izlikti vispārējai apskatei, un interesanti, ka speciālistu un tautas spriedumi galu galā nemaz tik ļoti neatšķīrās.
– Netrūka arī cilvēku, kam vienkārši nepatika pats fakts, ka izvēlētā varianta autors ir Kārlis Īle.
Šajās peripetijās nu gan nekādi neesmu iejaukts. Protams, žēl, ka atklāšana neizdevās pirmajā reizē, kad tā bija paredzēta. Bet gala rezultāts man šķiet simpātisks. Varbūt pārāk pompozi skan apzīmējums «piemineklis», jo mums uzreiz rodas asociācijas ar kaut ko granītā vai bronzā kaltu. Es domāju, ka šajā gadījumā pareizāk to būtu saukt par piemiņas zīmi. Lai vai kā, ir gandarījuma sajūta, ka mēs, un ar to es domāju pirmkārt Noras Bumbieres fondu, esam savu darbu izdarījuši.
– Laiks skrien ātri, un šķiet, ka nepieciešams neliels ekskurss latviešu estrādes mūzikas vēsturē. Tava sadarbība ar Noru sākās REO jeb pilnā vārdā Rīgas estrādes orķestrī?
Nē! Šajā jautājumā kļūdās daudzi. Tad es vēl nemaz nedziedāju REO. Uzreiz jau mani neviens filharmonijas, tātad profesionālā, orķestra štatā nepieņēma. Raimonds [Pauls] vienkārši teica: «Man patīk, kā tu šo lietu dari, un nebūtu slikti mums kaut ko pamēģināt.»
– Tas bija Maestro leģendārais telefona zvans līdz tam nevienam nepazīstamajam Lapčenokam? Zvans, kas vairs nav izdzēšams no latviešu popmūzikas vēstures?
Tieši tā. Varu šo to piepušķot, bet melot pa šiem gadiem neesmu iemācījies. Protams, atbildēju, ka labprāt pamēģinātu. Skatītāji un klausītāji jau parasti redz tikai to spožo pusi, kas paiet prožektoru gaismās. Patiesībā tas ir šausmīgi smags darbs. Mēģinājumi, mēģinājumi un vēlreiz mēģinājumi, turklāt visi mūziķi bija augstas klases profesionāļi.
Tas bija brīdis, kad kārtējā jaunā REO programma pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā faktiski bija gatava, to atlika vien pieslīpēt. Raimonds teica, ka visas solo dziesmas jau aizņemtas, atlikušas tikai divas, kas, viņaprāt, ir duets. «Savāda vasara» un «Ar mani atkal runā kaijas» – tā sāku dziedāt ar Noru.
Pirmās solo dziesmas sāku dziedāt tikai otrajā gadā, kad jau biju kļuvis par REO štata mākslinieku. Tās bija Gunāra Freidenfelda «Skopa vīra kāzas» un «Rudens roze». Tas bija brīdis, kad Raimonds pussezonu nostrādāja ar REO un tad aizgāja, orķestra vadību uzticēdams Aivaram Krūmiņam. Varbūt kļūdos, bet galvenais iemesls bija Maestro iecere veidot kaut ko pilnīgi jaunu – ansambli «Modo».
Jau dziedot REO, uzreiz sajutu, ka tas ir mans lauciņš. Nevaru teikt, ka estrāde bija mans dzīves sapnis, jo es pirms tam vienkārši par to nebiju domājis. Maz jau arī zinājām. Protams, ne bez izdomas, mēģinot izvairīties no attiecīgo iestāžu uzraudzības, tomēr šādā vai tādā veidā ārzemju plates bija pieejamas. Līmeni varēja just kaut vai no tā saucamās sociālisma nometnes zemēs, piemēram, Čehoslovākijā, izlaistajām skaņuplatēm, kas padomju cilvēkam bija sasniedzamākas.
– Atgādina kaut kur dzirdētu salīdzinājumu: «Viktors Lapčenoks – latviešu Karels Gots».
Šis pastāsts aizgāja tautās, pateicoties kādai filharmonijas darbiniecei, kurai bijis uzticēts parūpēties – bez politiskiem un citādiem zemtekstiem, protams, – par slaveno čehu dziedātāju Karelu Gotu, kad viņš viesojies Rīgā. Darbiniece jautājusi, vai viesis kaut ko ir dzirdējis par latviešu estrādi. Gots atzinies, ka neko daudz nezina gan, bet Viktora Lapčenoka vārds viņam neesot svešs. Neslēpšu, ka man pēc knapi trim uz estrādes pavadītiem gadiem tas bija kā īsts medus piliens, lai gan tā varbūt bija tikai pieklājības frāze un manu vārdu populārais viesis atcerējās pilnīgi nejauši. Tomēr jutos ļoti pagodināts, mūsu profesijā pozitīvas emocijas ir ļoti nepieciešamas.
Prožektori un aplausi jau nāk tikai pēc tam, vispirms ar katru dziesmu ir rūpīgi jāstrādā, lai to «aiznestu» līdz klausītājam. Ja tu uzkāpsi uz skatuves un vienkārši atdziedāsi, to jau uzreiz visi jutīs, un tu būsi ieriebis ne tikai pats sev, bet arī dziesmas autoram.
– Bija laiki, kad koncertējāt gandrīz katru dienu un pat divreiz dienā. Vai tādā gadījumā pilnīga atdeve maz ir iespējama?
REO laikos vēl bija puslīdz «normāli», bet, kad Raimonds sāka rakstīt dziesmas «Modo», tad jau parādījās tādi diapazoni, ka bija ko turēt. Kaut vai Dainas Avotiņas cikls un «Lapsenes nāve» ar Imanta Ziedoņa vārdiem.
Daudzi varbūt domā, ka Raimonds bija baigais diktators, tomēr tā gluži vis nebija. Maestro jau apzinājās, ka balss iespējas nav neierobežotas, sevišķi, ja jādzied ap divdesmit koncertu mēnesī. Cik «augstu var uzdzīt» dziedātāju, lai nepārpūlētu balsi. Bija dziesmas, kur dziedātājam tika atļauts pašam improvizēt. Piemēram, ir tāda «Spītība» ar Ziedoņa tekstu, un tur es vienā koncertā saņēmu dūšu un parāvu pantiņa beigas oktāvu augstāk. Izdevās! Bundziniekam gandrīz vālītes izkrita no rokām, bet Maestro skatījās platām acīm: «Nu tu, vecīt, nodevi!»
Pēc tam šad un tad atļāvos tādus «jociņus». Vēl jau bija arī veselība un jaunība. Izbraukumi, divi koncerti dienā (un vēl jau ir arī naktis!) – tur ir ko turēt. Naktis – tā gan nebija nekāda bohēma tradicionālajā izpratnē. Bieži vienkārši salasījāmies pie kāda numuriņā, parasti pie Raimonda, un klausījāmies tajā dienā pašu magnetofonā ierakstīto koncertu. Un tad sākās tā saucamās radošās diskusijas, kurās Raimonds, starp citu, bija ļoti ieinteresēts. Viņam patika, ja mūziķis nav vienaldzīgs, bet interesējas par savu lietu.
– Vai tagad, vērojot talantus Noras Bumbieres fonda rīkotajos jauno vokālistu konkursos (5. aprīlī Mārupes kultūras namā ar atlases kārtu sāksies jau astotais), bet vēl vairāk, skatot dažādos TV šovus «dziedi ar…», brīžiem nepārņem sajūta, ka cenzūra nemaz nebija tik slikta lieta? Kuru katru uz skatuves nelaida, un ne jau vienmēr politisku, bet arī māksliniecisku kritēriju dēļ.
Tagad ansambļu un solistu ir šausmīgi daudz. Ja cilvēki mācēs atlasīt labāko, būs arī rezultāts. Kāpēc Latvijai nav labu rezultātu tai pašā Eirovīzijā? Netiek atlasīti tieši šim konkursam piemērotākie, ir arī problēmas ar repertuāru. Dziesmas lielākoties ir pašdarbības līmenī šā vārda sliktākajā nozīmē. Nez kādēļ tīri tehniski ir problēmas ar pavadījumu. Jau vairākus gadus netiekam finālā, tātad jāizdara secinājumi. Vai arī rīkojamies kā igauņi vai lietuvieši – ja nav ko rādīt, tad arī nevienu nesūtām. Nez kādēļ (un tas attiecas ne tikai uz Eirovīziju) vispirms domājam par šovu, tad par dziesmu. Bet jābūt otrādi, pamatā ir skanīga un dotajiem apstākļiem piemērota dziesma, turklāt to nevajag izpildīt amatieru līmenī.
– Pašam nav tādas sajūtas, ka netrāpīji īstajā laikā: būtu piedzimis dažu desmitgadi vēlāk, tad gan šajos festivālos visiem parādītu klasi?
Katrs piedzimst savā laikā un vietā. Tāds nu ir liktenis, un tur nekā nevar darīt. Esmu izbraukājis trīs starptautiskos, divus vissavienības (tā tolaik sauca PSRS mēroga pasākumus – red.) festivālus. Maskavā bija ļoti nopietni konkursi, jo žūrija jau aizstāvēja savējos. Piektajā vissavienības konkursā kopā ar Noru un «Modo» dabūjām otro vietu, bet nākamreiz ansambli vadīja Zigmars Liepiņš, un tikām pie godalgas komjauniešu festivālā. Tā, lūk!
– Vai tagad arī iznāk uzkāpt uz skatuves?
Protams, un daru to ar prieku. Ir arī klausītāji, un tas gandarī vēl vairāk. Tagad esmu iesaistījies divos projektos – šajos ne visiem jautrajos laikos gatavojam programmu ar Valda Artava, kurš pagājušajā septembrī nosvinēja 85. dzimšanas dienu, tekstiem, bet vasarā godam jānosvin Jāņa Petera 75. Pauls un Peters taču ir izcils dziesmu autoru duets, bet «Zilā» – tā ir dziesma, kas man ir viena no visu laiku vistuvākajām. Un, protams, «Mēmā dziesma» – mūsu dueta ar Noru zīmols. ◆
