Tieši vēlēšanu gadi reklāmu izgatavotājiem, izvietotājiem un publicētājiem allaž ir īpaši ražīgs pļaujas laiks, lai izrādītos publiskai, politiķi naudu nežēlo.
Tieši vēlēšanu gadi reklāmu izgatavotājiem, izvietotājiem un publicētājiem allaž ir īpaši ražīgs pļaujas laiks, lai izrādītos publiskai, politiķi naudu nežēlo. Viens cilvēks dažādas asprātības pakāpes kampaņās pēdējo mēnešu laikā figurē īpaši bieži, un tas, protams, ir Ventspils ilggadējais mērs Aivars Lembergs.
Latvijas elektorātu, jāpieņem, grūti pārsteigt ar jauniem politiskā amfiteātra paveidiem, taču, lai arī kādi finanšu donori stāv aiz Ventspils saimnieka popularizēšanas kampaņas, vismaz vienu labu darbu ar “īsto” un viltoto Lemberga atbalstītāju kopu starpniecību šīs īpatnējās kampaņas organizatori pamanījušies izdarīt – proti, atklāt iepriekš neiekoptu politiskās reklāmas lauciņu, sagādājot pa jautram brīdim un mazliet izklaidējot no politikāņu strīdiem jau sen pārgurušo sabiedrību. Pa “durvju spraugu” publikai pagaidām atrādījies tikai viens no divdomīgā “skaistā, pieticīgā, bērnus mīlošā un citādi tīkamā – Lemberga” balagāna veidotājiem izbijušais Ventspils mēra “drauga” Aināra Šlesera sabiedrisko attiecību kūrētājs Aleksandrs Niklass. Par finansētājiem vēl var tikai minēt, bet nav šaubu, ka tie nepārstāv sērkociņu un kurpju auklu sīktirgotājus…
Ziemeļkurzemes ostas pilsētas vadītājs un lieluzņēmējs Lembergs jau sen kļuvis apbrīnojami imūns pret negācijām un gluži kā čekas rūdīts partizāns nav ļāvis sevi “saliekt ragā” ne ģenerālprokuratūrai, ne plašsaziņas līdzekļiem, ne valdībai. Pat negatīva publicitāte līdz šim pārvērtusies pozitīvā, kamēr pats teju visos elles grēkos vainotais “trubas Aivars” vairāku gadu garumā pratis izbrist purvu sausām kājām, saviem pretiniekiem parādīt zobus un slaidi nospļauties par kriminālprocesiem, pārbaudēm un pieprasījumiem ārvalstu tiesībsargiem.
Izklaide izklaidei, taču visā nopietnībā katram skaidrs, ka vēlēšanas tuvojas, un tieši Lemberga lēmums par iesaistīšanos vai atturēšanos no lielās politikas var kļūt par liktenīgu argumentu dažam labam pašreizējā politiskā kora diriģentam.
Atjaunotajā republikā katras vēlēšanas izcēlušās ar potenciālo “nācijas glābēju”, un šajā lomā iejusties paguvis ne viens vien “lietpratējs”, sākot ar Čeveru, Kaulu un Zīgeristu un beidzot ar Šķēli un Repši, savukārt elektorāts ar dullas mušas dedzību lukturu taranēšanā vienmēr pamanījies gaišā dienas laikā uzskriet vienam un tam pašam labi apgaismotajam stabam.
Tomēr agrāk vai vēlāk allaž rodas atklāsme, ka par spīti “glābēja atnākšanai” cerētās saldās dzīves dažādu apstākļu dēļ nebūs, un gaužām naivi cerēt, ka Lemberga gadījumā būs citādi, lai arī viņa nopelni Ventspils sakārtošanā ir neapšaubāmi. Savulaik līdzīgu naivuma piesātinātu pielūgsmes retoriku skandēja arī par kādreizējo “Ādažu” priekšnieku un krokodila asaru lējēju Kaulu – esot “pacēlis” Ādažus (tiesa gan, par Maskavas naudu), gan pacels arī valsti! Paralēles novērojamas pat radio reklāmās, kurās dažādos laikos abus kungus mēģināts iebļaut premjera krēslā.
Nopelni savā pilsētā ir arguments, lai kaut nedaudz mēģinātu apspiest vēlēšanos kāpt uz lielās politikas skatuves, jo tālākais ceļš tāpat ir skaidrs – ierašanās baltā zirgā, bet noriets niknu skatienu un slāpētu lamu pavadībā, jo Latvijā gadiem krātās negācijas un trūkumus relatīvi īsā un sabiedrībai vēlamā laikā nespētu novērst pat visaugstākās raudzes politekonomijas ģēnijs.
Lemberga popularitāte sabiedrībā ir pietiekami nopietns arguments, lai viņu kā panākumu garantu elektorāta ilūziju aizsegā savās “kamanās” aicinātu ne viens vien pašmāju politbāleliņš, nezaudējot cerību pat pēc reiz saņemta kurvīša. Tomēr, tā kā Ventspils nav visa Latvija, vēlētājiem tūlītēja rozā briļļu un naivo cerību atmešana būtu vairāk nekā ieteicama. Gan attiecībā pret Lembergu, gan pret visiem pārējiem.
