Abonēšanas centra «Diena» vadītājai Ārijai Vulfai mūsu vēsā vasara bija varen karsta. Vēl būdama Romas iespaidu varā, viņa jau posās uz Spāniju, galu galā aizceļoja pāri Vidusjūrai līdz pat Āfrikai.
Abonēšanas centra «Diena» vadītājai Ārijai Vulfai mūsu vēsā vasara bija varen karsta. Vēl būdama Romas iespaidu varā, viņa jau posās uz Spāniju, galu galā aizceļoja pāri Vidusjūrai līdz pat Āfrikai.
Ceļošana esot gluži kā slimība. Kaut vai pēdējo kapeiku atdosi, bet jābrauc, Ārija smej un piebilst, ka ar ceļošanas kāri, gluži tāpat kā ar citu iemīļotu brīvbrīžu nodarbi teātra apmeklēšanu, saslimusi krietni sen.
Agrāk pabūt pat netālu aiz padomijas robežas ikreiz nozīmēja iespēju sajust dzīves pulsu aiz dzelzs priekškara. Pirmais ārzemju brauciens bijis uz Ungāriju, lai piedalītos pasaules jauniešu esperanto kongresā, tostarp liktu lietā studiju gados apgūto starptautiskās runas mākslu. Ārija atceras, cik daudz tolaik nozīmēja ikdienā sazināties ar «dzīvu» angli vai japāni. Tagad, kad apceļota vai visa Eiropa, var palēnām kravāt ceļasomas, lai dotos uz Tālajiem Austrumiem.
Ārija gan īsti neatceras, kā radies paradums no svešzemēm vest karotītes (protams, suvenīrus), taču citādi viņa stingri turas pie pārliecības, ka mājās ir vislabāk. Tomēr ceļojumos gūtie iespaidi ir vārdos neaprakstāmas vērtības, kuras neviens nevar atņemt.
Līdzīgi ir ar teātri. Izrādes izvēlē galvenais tomēr esot priekšstats par iestudēto darbu, nevis par režisoru. Vienalga – drāma vai komēdija, bet izrādei jābūt labai. Turklāt, kad viss jau redzēts pašas acīm, interesantāk salīdzināt savu un kritiķu vērtējumu. Tad arī lielāks pārsteigums būt vienās domās ar Normundu Naumani, par kura rakstīšanas mākslu Ārija ir augstās domās.
