Kopš 2004. gada vasaras Zaļeniekos par bibliotekāri strādā Līga Strazdiņa. Šajā laikā vairāk nekā simts gadu vecās bibliotēkas lasītāju skaits audzis apmēram divas reizes un sasniedzis piecus simtus.
Kopš 2004. gada vasaras Zaļeniekos par bibliotekāri strādā Līga Strazdiņa. Šajā laikā vairāk nekā simts gadu vecās bibliotēkas lasītāju skaits audzis apmēram divas reizes un sasniedzis piecus simtus. Tā kā šonedēļ pēc UNESCO aicinājuma visā pasaulē tiek atzīmēti grāmatu svētki, lūdzu Līgu uz plašāku sarunu gan par darbu, gan dzīvi.
Sarunai ritot, bibliotēkā ienāca pa kādam apmeklētājam, un Līgai bija jāveic savi darba pienākumi. Taču mūsu dialoga pavediens nepārtrūka. Tā droši vien ir ikdienā trenēta prasme – veiksmīgi sadalīt uzmanību, lai katrs, kas apmeklē bibliotēku, nejustos aizmirsts vai lieks.
Lūdzu, pastāstiet par savu dzīvi līdz 1990. gadam – pirms ieprecēšanās Zaļeniekos.
Mana dzimtā puse ir Gulbenes rajona Druvienā. Vecāki strādāja laukos, mājas bija meža vidū. Kad sāku mācīties pamatskolā, lasījām pie petrolejas lampas. Mājās abonēja daudz žurnālu un avīžu, interesanti, ka bērnībā spēlēju “bibliotekārus”. Kad beidzu Jāņa Sudrabkalna Jaunpiebalgas vidusskolu, aizgāju studēt medicīnu. Izrādījās, tas tomēr nav mans aicinājums, taču tolaik izturēju lielo konkursu Medicīnas institūtā un studēju. Pamatīgās mācību slodzes dēļ mediķi studentu ballītēs sastopami reti. Tomēr, dzīvojot Rīgā, iepazinos ar savu otru pusi – Aldi Strazdiņu, kas ir no Ūziņiem. Pavisam jauni (man divdesmit viens gads, Aldim – divdesmit trīs) apprecējāmies. 1991. un 1992. gadā piedzima dēls Rinalds un meita Elvisa, un no augstskolas otrā kursa aizgāju. Šodienas acīm raugoties, liekas, ka izglītību tomēr vajadzēja turpināt. Šajā ziņā varu lepoties ar savu vecāko māsu Inesi, kas studēja “fizmatos” un četrdesmit gados kļuvusi par Latvijas Universitātes profesori.
Vai viegli vidzemniecei iedzīvoties Zemgalē?
Tā varbūt ir, ka zemgalieši liekas nīgrāki. Vidzemnieki, sevišķi tie, kuri dzīvo tālāk no Rīgas un lielām pilsētām, cits pret citu izturas laipnāk. Iespējams, zemgalieši uz pārējiem skatās mazliet no augšas tādēļ, ka tiem pieder auglīgākā zeme Latvijā. Taču, dzīvojot Zaļenieku pagastā, esmu sastapusi daudz ļoti atsaucīgu, jauku cilvēku. Tie ir gan bibliotēkā, gan pašvaldībā, skolā, mana vīra ģimenē, rados, gan daudzviet citur.
Kā liecina pērngad notikušās pašvaldību vēlēšanas, piecpadsmit Zaļenieku pagastā pavadītajos gados jūs esat ieguvusi atzīstamu cieņu.
Es tiešām brīnījos, ka vēlēšanu listē pretī manam vārdam bija savilkts tik daudz krustiņu, tādējādi kandidātu sarakstā pakāpos par divām vietām augstāk un kļuvu par pagasta Padomes deputāti. Politika diemžēl man šķiet diezgan netīra lieta. Agrāk, kad ar to tuvāk nebiju saskārusies, likās citādi. Taču tas ir svarīgs darbs. Pirms pāris nedēļām apspriedām pagasta perspektīvo teritoriālo plānu. Zaļeniekiem ir slavena vēsture, un, domāju, tie nepazudīs. Attīstīsies ražošana, augs mūsu izglītības centrs, iespējams, nākotnē tas kļūs par vidusskolu.
Kā pagasts palīdz attīstīties bibliotēkai?
Līdztekus darbam neklātienē studēju Latvijas Kultūras koledžā Rīgā. Tur tiekos ar bibliotekāriem no vairākām vietām. Salīdzinot ar citiem, mūsu pagasts izskatās labi. Piemēram, šogad bibliotēkas krājumu papildināšanai pašvaldība iedalījusi 1300 latu. Turklāt tiek dots arī transports grāmatu iepirkšanai vairumtirdzniecības bāzēs, kur tas ir krietni lētāk.
Runā, ka vecā paaudze, kam patika lasīt grāmatas, pamazām aiziet.
Vai Zaļeniekos jaunieši nelasa? Es domāju, ka tā nav. Protams, ja skolēns paņēmis grāmatu, man nav pilnīgas pārliecības, ka viņš to izlasījis no vāka līdz vākam. Taču arī tad, ja bērns šo grāmatu ir tikai apskatījis, tas viņa attīstībai jau kaut ko dod. Gadās, bibliotēkā ienāk kāda jauna māmiņa ar nemierīgāku mazuli un tad nu sāk aizrādīt: “Nedrīkst, nedrīkst ņemt tās grāmatas!” Bet viņš taču ir personība. Jāatļauj bērnam ņemt to, kuru viņš grib, nevis to, kuru iedos māte vai es.
Kādas grāmatas visvairāk pieprasa Zaļeniekos?
No latviešu oriģinālliteratūras patlaban “topā” ir Laimas Muktupāvelas “Mīla. Benjamiņa”. Īpaši mums patīk lasīt par saviem novadniekiem. Tādas grāmatas kā Annas Žīgures “Marselīna” (par Elzu Stērsti) un Saulcerītes Vieses “Mūžīgie spārni” (par Aspaziju). Protams, skolēni galvenokārt prasa obligāto literatūru, taču viens otrs dziļāk interesējas arī par reliģiju, dzīves jēgu un citām ļoti nopietnām lietām.
Bibliotēku nedēļā kopā ar lasītājiem esmu izveidojusi mīļāko grāmatu koku, tajā var iepazīties ar citu atklājumiem grāmatu pasaulē.
Jūs esat iesaistījusies dažādos ES un nacionālajos projektos gan bibliotēku, gan lauku attīstības jomā.
Daudzi teic, ka projekti tāda valsts naudas tērēšana vien esot. Tam nepiekrītu. Bieži vien to lietderība ir augsta. Patlaban esmu Ilgstoši nestrādājošo sieviešu motivācijas programmas koordinatore. Pirmajā mācību grupā atsaucās septiņas sievietes, kas jau ilgu laiku bijušas bez darba. Iemesls bijis bērnu aprūpēšana vai arī izglītības trūkums situācijā, kad vecās kolhozu laika darba vietas zaudētas. Interesanti, ka pēc trīs mēnešu nodarbībām ar psihologu, informātikas skolotāju un vēl dažiem citiem speciālistiem, pateicoties rajona Padomei, sešas pirmās mācību grupas dalībnieces jau strādā. Esam nolēmušas reizi mēnesī tikties, lai aprunātos, kā kurai sokas. Bet trīs mēnešu mācības tūlīt sāks jau nākamā grupa.
Bibliotēka ir jūsu pamatdarbs. Taču šajā darbā diemžēl algas ir mazas. Kā jūs varat iztikt, turklāt vēl arī izglītoties?
Mūsu ģimenei kopā ar vīra vecākiem Ūziņos ir zemnieku saimniecība, kurā audzējam dārzeņus. Tas ir nozīmīgs mūsu ienākumu avots.
Brīvā laika droši vien paliek ļoti maz?
Tā gluži nav. Pērn sāku spēlēt Zaļenieku amatierteātrī. Mani pierunāja atveidot meitas Silvijas lomu (daktere, dzīvo Rīgā, gatavojas precēties ar šķirteni) Harija Gulbja “Cīrulīšos”. Teātra kolektīvs ļoti iepaticies, un nu jau man ir nākamā loma – Rutku Tēva komēdijā “Inteliģentās meičas”.
Vai šajā sarunā nav palicis kas nepajautāts?
Par iespējām strādāt, mācīties, sabiedriski darboties un vēl spēlēt teātri varu pateikties savai ģimenei, kas vienmēr ir pretimnākoša. Kopā ar Aldi lepojamies par saviem bērniem, kuri labi mācās. Pēc pāris nedēļām gan dēls, gan meita dosies ekskursijā uz Austriju, kas ir rajona skolēnu konkursā izcīnīta balva.
***
Viedokļi par Līgu Strazdiņu
Vija Cīrule, Mežacīruļu saimniece: Jauna, enerģiska sieviete, komandas cilvēks, kam var uzticēties. Viņu raksturojot, pirmkārt, akcentētu Līgas apņēmību tikt galā ar sarežģītām situācijām. Dzīvē nav veicies tik gludi, kaut vai profesijas meklējumos. Viņai piemīt tā labā pārgalvība uzņemties kaut ko jaunu un iecerēto novest līdz rezultātam. Tā Līga, palīdzot vīramātei, Ūziņu bibliotēkas vadītājai Ligitai Strazdiņai un studējot Latvijas Kultūras koledžā, kļuvusi par pagastā cienītu bibliotekāri. Viņa iesaistījusies vairākos ES atbalstītajos projektos. Vēl jāmin Līgas pieķeršanās laukiem, lauku darbiem, kas raksturīga gan pašas, gan arī vīra ģimenei. Šā iemesla dēļ viņas saimei ir viens no skaistākajiem un sakoptākajiem dārziem gan Ūziņos, gan visā pagastā.
Biruta Miķelsone, bibliotēkas lasītāja: Mūsu bibliotekāre daudz lasa un zina, kas kuru pagasta cilvēku vairāk interesē. Tādēļ labprāt uzklausu viņas ieteikumus.
Elizabete Leite, Zaļenieku pamatskolas skolotāja: Līga ir atsaucīga, laipna. Bibliotēkā viņa organizē ne tikai grāmatu, bet arī rokdarbu un augļu izstādes. Pie viņas nāk pēc padoma gan krustvārdu mīklu risinātāji, gan skolu jaunieši, studenti, kam bibliotēkā brīvi pieejams internets.
