Ierēdņu sagatavotie likumi, noteikumi un lēmumi valodas izteiksmes līdzekļu ziņā vienmēr ir sausi, bez emociju dzirksts pieskāriena.
Ierēdņu sagatavotie likumi, noteikumi un lēmumi valodas izteiksmes līdzekļu ziņā vienmēr ir sausi, bez emociju dzirksts pieskāriena. Tikpat dīvaini liktos, ja kāds likums būtu episka vēstījuma piesātināts gluži kā Andreja Upīša “Zaļā zeme”. Gan jāatzīst, ka dažs labs kādas iestādes garadarbs tā vien prasās, lai to ierāmētu pantmērā vai nelielas esejas formā. Piemēram, kurš vairs atcerēsies, ar kādu vēstījumu 12. aprīlī klajā nāca Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Todien tā apstiprināja maksu par “publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu pārvadājumiem 2006./2007. gada vilcienu kustības grafika periodā”.
Dokuments pats par sevi neko īpašu neizsaka. Ja vien lēmuma atskaņas nebūtu dzirdamas vakar, kad valdībai bija jālemj par papildu dotācijām dzelzceļam no valsts budžeta. Kāpēc? Pirmkārt, regulators secinājis, ka publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras maksa nav palielināta kopš 2001. gada un tā ir pamatīgi kāpusi. Otrkārt, izrādās, šogad samazinājies pārvadājumu apjoms, tajā pašā laikā infrastruktūras izmaksas tiek sadalītas uz faktiskajiem pārvadājumiem. Pēc pusotras nedēļas – 28. maijā – ir tikai dažas iespējas. Pirmkārt, piešķirt to uzņēmumam, kas nodarbojas ar pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu, valsts dotācijas – aptuveni 4,2 miljonus latu. Pēc vakardienas Ministru kabineta sēdē lemtā skaidrs, ka tas netiks darīts. Ministru prezidents Aigars Kalvītis neizpratnē raustījis plecus un taujājis: “Vai ir kāds politisks lēmums, ka vilcienu biļetēm jābūt divas reizes lētākām nekā autobusu biļetēm?” Vaicāts it kā pareizi, vien premjeram varētu uzdot pārsimts tikpat demagoģiska sarkasma pilnu jautājumu par tēmu “Politiskie lēmumi”. Otrkārt, ja valsts dotācijas nav, biļešu cena tuvākajās nedēļās jāpaaugstina vismaz par piecdesmit procentiem. Treškārt, pastāv iespēja, ka vairāk nekā par trešdaļu jāsamazina kursējošo vilcienu reisu skaits visos virzienos. Ceturtkārt, turpināt pasludināt atsevišķas Latvijas vietas par vilcienu satiksmei neperspektīvām un šos maršrutus slēgt.
No vienas puses, jāsaprot valdība. Valsts naudas maks nav bezizmēra. Arī naudas drukāšanas mašīnas starta poga nav pilnīgā mūsu valsts rīcībā, jo pēc iestāšanās ES jārēķinās gan ar sekām, gan lēmuma ietekmi uz finanšu situāciju kopumā. A.Kalvītis vakardienas valdības sēdē sacījis, ja 4,2 miljoni no budžeta tiktu piešķirti pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu, algas pielikumu nesaņemtu skolotāji, kā arī tie, kas strādā labklājības un kultūras nozarēs.
Principā kārtējo reizi valdība grib iestāstīt – “kod, kurā pirkstā gribi, sāpēs visi”. Pareizāk sakot, jāpārliek problēmas risinājums uz braukt gribētāju pleciem. Šajā sakarā vien jāmin kāds interesants fakts. Pasažieru pārvadājumus pa dzelzceļu valsts dotē gandrīz visās valstīs. Kā izņēmumu parasti piesauc Japānu. Domājams, atsaukties uz šīs valsts pieredzi nebūtu korekti. Ne tas attīstības līmenis, ne tā iedzīvotāju maksātspēja. Atliek palūkoties tepat netālu pāri robežām, kur līdzīgi pārvadājumi tiek speciāli attīstīti, saņemot atbalstu no valsts. Varbūt šādi Latvija dod savu artavu kopējā Eiropas pieredzē, kā veiksmīgi tikt galā ar nepatīkamu lietu – samazināt liekus un nevajadzīgus tēriņus? Bet varbūt labāk vajadzētu beigt no valsts kabatas maksāt desmitiem tūkstošiem latu katru reizi, kad no valdības aiziet sagrēkojies vai lūpu uzmetis ministrs ar visu domubiedru pulciņu?
