Dziesmu svētki – kā tautas sapulce.
Dziesmu svētki – kā tautas sapulce
Pati šajos dziesmu un deju svētkos biju skatītājos – gan pie televizora, gan klātienē. Stāvēju uz ielas un izkliedzu saukļus lielajam svētku gājienam: “Sveiciens Jelgavas 4. vidusskolai! Sveiciens Jelgavas režisoriem!” Un tā tālāk. Jutu, ka gājiena dalībnieki gaida un priecājas, ka viņiem ko uzsauc. Un arī tagad, kad svētki beigušies, domāju – nav iespējams par maz cildināt koristus, dejotājus, orķestrantus un visus pārējos svētku dalībniekus. Tie ir cilvēki, kuri dzīvē izšķīrušies darīt ko ļoti svarīgu. Darbošanās tautas mākslā nav atpūtas brauciens uz Kipru, bet gan prasa piespiešanos un pastāvību. Svētku profesionālās vadības – virsdiriģentu, virsvadītāju, režisoru, gaismotāju un citu – veikums ir tikai apvalks tai enerģijai un dailei, kas virmo tautiešos un kuras dēļ šie svētki atzīti arī UNESCO.
Mani un mammu (skolotāju un dzejnieci Guntu Micāni) ļoti aizkustināja televīzijā parādītais sižets, kur kāds vecāks svētku dalībnieks no Vidzemes stāstīja apmēram tā: “Es uzlieku plecos savu somu, kurā ir tautastērps, un steidzos uz vilcienu. Un pēkšņi attopos, ka daudzviet visā Latvijā kāds liek somā savu tautastērpu un arī steidzas uz Rīgu.” Dziesmu svētki ir kā tautas sapulce, kur būtībā neviens nav jāizklaidē. Tikai caur dziesmu, deju, mūziku jāizteic viena sajūta – mēs esam.
Ja es būtu prezidente vai kaut neliela uzņēmuma vadītāja, tagad meklētu kaut kādu pateicības formu visiem, kuri piedalījās svētkos un saviļņoja tautas dvēseli. Lai nav tā: “Esat atbraukuši mājās. Nu tad marš pie govīm!”
Pirmo reizi mūsu dziesmu un deju svētkos bija ievērots saimes princips. Visi nāca kopā – gan jauni, gan vidēju gadu, gan veci. Es domāju, ka skolēnu dalībai lielajos svētkos jābūt arī turpmāk.
Runājot par atsevišķām detaļām, piemēram, deju koncertos Daugavas stadionā man ļoti patika mākslinieka Mārtiņa Vilkārša rijas jumts, no kura apakšas nāca ārā dejotāji, un radās iespaids, ka visa darbība notiek lauku mājas pagalmā. Arī lāpneši, deviņi ugunskuri, Ingas Ābeles, Imanta Ziedoņa filosofiskie teksti – tie bija ļoti spēcīgi iespaidi.
Runājot par daudzkārt slavēto noslēguma koncertu, manuprāt, izcila režija bija “Gaismas pilij”. Jāzepa Vītola un Ausekļa “Gaismas pils” pati par sevi ir vērtība. Taču, dziesmai sākoties, nodzisa prožektori, tika apspēlēti pretmeti – tumsa un gaisma. Parādījās mazās uguntiņas gan tribīnēs, gan publikā. Režisora Andreja Žagara ieceri es sapratu tā: koris ir kā Visums ar zvaigznēm, skatītāji – kā zeme, kā Latvija ar māju uguntiņām vai Jāņu ugunskuriem. Dziesmas finālā radās balta gaisma, kas arī pierādīja koncerta ideju “Latvija – saules zeme”. Un mēs katrs, kā mitoloģijā pieņemts, topam vai nu par Saules meitu, vai Dieva dēlu.
Dziesmu svētki bija kā galds, pie kura Dievs mūs visus pabaroja. Svētku asinsrite ir tā dalībnieki, kuri savā kustībā pabaro tautas šūnas ar dziesmas un dejas spēku, kas ir neizmērojams, tāpat kā neizmērojams ir Visums. Šo apbrīnojamo milzu enerģiju varēja manīt arī svētku noslēgumā, kad notika sadziedāšanās. Pēc garās nedēļas ar negulētajām naktīm tautieši dzied un dejo, diriģents Ints Teterovskis līdz rītam stāv pie diriģenta pults. Korporeļi apķēruši meitenes. Sievas gados nedejo, bet kustas un smaida…
Un vēl viena doma. Proti, arī Rietumos cienījami tautieši rīko pasākumus, kas saucas dziesmu un deju svētki. Pērn Amerikā kā režisore esmu piedalījusies tādā pasākumā Konektikutā. Taču, pēc manas pārliecības, dziesmu un deju svētki nevar pilnvērtīgi izdoties ārpus Latvijas. Tā ir tautas sapulce zem šīm debesīm un uz šīs zemes. Punkts.
***
Dace Micāne-Zālīte
Dzimusi 1964. gadā Jelgavā.
Jelgavas Mūzikas vidusskolas, Latvijas Valsts konservatorijas absolvente. Papildinājusi zināšanas drāmā, režijā un kultūras menedžmentā ASV Harvardas Universitātē, Jēlas Universitātē u.c.
“Īkstītes”, “Reiz bija” un vairāku citu bērnu lugu un muzikālu izrāžu scenārija autore un režisore.
2005. gadā IX Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku deju lielkoncerta “Ritums” režisore, scenārija un libreta autore.
2004. gadā XXIII Vispārējo dziesmu svētku tautastērpu skates atklāšanā folkloras uzveduma “Latviešu kāzas” režisore
2002. gadā LNT seriāla “Sirdsmīļā Monika” režisore.
Patlaban ASV Konektikutas latviešu skolas pārzine, sadarbojas ar Jēlas universitāti, gatavojas atgriezties un strādāt Latvijā.
