Vēlēšanu gads ir pļaujas laiks ne tikai politisko reklāmu meistariem, pārraidītājiem, šķebinošas pašslavināšanās un prāta skalošanas kampaņu organizatoriem.
Vēlēšanu gads ir pļaujas laiks ne tikai politisko reklāmu meistariem, pārraidītājiem, šķebinošas pašslavināšanās un prāta skalošanas kampaņu organizatoriem. Tieši nepilnu gadu pirms biļetenu strīpošanas pilnbriedu piedzīvo deputātu populisma zieds un vēlme glaudīt “pa spalvai” daudzgalvaino un dažādu vajadzību šaustīto elektorātu.
Domājams, vismaz daļa tās valsts darbos strādājošās sabiedrības, kas pēdējos gados panākusi palielinājumu ikmēneša maciņa piepildījumam, par noteiktiem politiskajiem spēkiem būtu ar mieru balsi atdot kaut nakts vidū, daudzi gatavi acu priekšā burt krāsainas nākotnes vīzijas, iedomājoties par gaidāmo algas pielikumu, ko veicinās varasvīru lēmums paaugstināt minimālo algu par trīsdesmit “lašiem”. Ja vien jaunais parlaments ar tikpat lielu skubu necentīsies iešļūkt taupības režīmā un jestros lēmumus atcelt – galu galā, vēsture zina arī reizes, kad kārtējam gudro galvu simtniekam tūlīt pēc ievēlēšanas steidzīgi jāķeras pie valsts budžeta atslogošanas un dāsno solījumu labošanas…
Tomēr tā dēvēto “populāro” lēmumu vidū pēc pusotra gada pārtraukuma aktualizēts arī agrāk Saeimā ar lielu skubu noraidīts jautājums, kas pašu likumdevēju vidū varētu stabili pretendēt uz “ārkārtīgi nevēlamā” lauriem, proti, par Saeimas deputātu imunitātes atcelšanu administratīvajiem pārkāpumiem. Ne velti pašreizējā situācija tautā nostiprinājusi ironisko prātulu, ka likuma priekšā visi ir vienlīdzīgi, bet daži tomēr vienlīdzīgāki par citiem.
Realitāte runā pati par sevi – arī politiķi ir tikai cilvēki, kas apzināti vai neapzināti mēdz nonākt konfliktos ar pašu izkalto likumu bardzību vai elastīgumu. 8. Saeimas deputātu vidū ar Administratīvo pārkāpumu kodeksu konfliktējis ne viens vien desmits tautas priekšstāvju, pārsvarā grēkojot ar ceļu satiksmes noteikumu neievērošanu, turklāt daudzi pamanījušies to izdarīt vairākkārt. Būtiskai pārkāpēju daļai tieši deputātu statuss un tā garantētā imunitāte bijuši drošs aizsegs tiesībsargu rakstītajiem pārkāpumu protokoliem. Lai arī lielākā daļa grēkojušo ar vai bez dūšas savu pārkāpumu atzīst un sodu saņēmusi, netrūkst arī tādu, ieskaitot privātballīšu zvaigzni un Saeimas spīkeri, kam ar kolēģu atbalstu izdevies no soda spīlēm izslīdēt kā nazim starp ribām. Vārdu sakot, ja draugu un atbalstītāju deputātu vidū ir pietiekami, nav par ko uztraukties, un, kamēr vien ir vieta Saeimā, likumam var atklāti uzšķaudīt, ne vien uz lielceļa modinot iztēlē rallija lielmeistaru, bet reizēm arī nekautrējoties stūrēt pēc grādīgo dziru lietošanas. Pats par sevi saprotams, ka lielai sabiedrības daļai šī visatļautība sen ir apnikusi, bet diskusiju par deputātu imunitātes atcelšanu jau agrāk sākuši juristi, kam ar abām rokām “par” pievienojušās arī balsu kārās partijas.
Aizkulisēs nedroši piesaukta iespēja imunitātes atcelšanu attiecināt ne vien uz administratīvajiem, bet arī kriminālpārkāpumiem, lai deputātu pilnvaru laiks pārstātu vienlaikus būt simbolisks “saudzēšanas periods” pret likumu visās tā izpausmēs. Līdz šim kriminālpārkāpumu jomā precedentu gan nav daudz – tieši no deputāta krēsla uz apsūdzēto sola nokļuvis vienīgi bēdīgi slavenais “auseklītis” eksdeputāts Valdis Krisbergs, savukārt Jānis Ādamsons, būdams deputāts, parlamenta tribīni savulaik izmantoja kā neaizskaramu ruporu tiesiski vāji argumentētu paziņojumu publiskošanai, un pats no tiesas līdz deputāta pilnvaru beigām patvērās Saeimas skafandrā. Ar šiem piemēriem vien varētu būt pietiekami, lai uzskatāmi norādītu uz imunitātes atcelšanas nepieciešamību. Ne vien nolūkā nedaudz nostiprināt jau agrāk piesaukto vienlīdzīguma principu, bet arī, lai lieku reizi liktu dažiem piebremzēt pārlieku sakāpināto visvarenības sajūtu.
