Nesen uz ielas mani kā avīzes korespondentu uzrunāja jelgavnieks Gundars Daugulis, trīs bērnu ģimenes galvenais apgādnieks.
Nesen uz ielas mani kā avīzes korespondentu uzrunāja jelgavnieks Gundars Daugulis, trīs bērnu ģimenes galvenais apgādnieks. Viņa un kaimiņu Šaripo ģimene bija nonākuši bīstamā konfliktā ar denacionalizētās daudzdzīvokļu mājas Dobeles ielā 13 jauno īpašnieku Jāni Freidenfeldu, kas vecā īpašnieka īrniekus gribēja dabūt ārā, atslēdzot elektrību un ūdeni. Domē viņiem bija solīts palīdzēt, uzņemot pašvaldības dzīvojamo telpu izīrēšanas rindā. Taču galu galā iznāca tā, ka palīdzība ne Dauguļiem, ne viņu sabiedrotajiem kaimiņiem Šaripo ģimenei (viņi Jelgavā dzīvo trīs gadus) nepienākas un pašiem vien jācīnās tālāk.
Kad pērnruden Dauguļus un Šaripo (tolaik abām ģimenēm kopā bija trīs nepilngadīgi bērni), atslēdzot strāvu un ūdeni un pat draudot izcelt logu rāmjus, ārā no dzīvokļiem nīdēja jaunais mājas īpašnieks, sarosījās gan bērnu tiesībsargi, gan Municipālā policija un arī prese. Sabiedrības simpātijas bija cietēju pusē. Lūk, cilvēki ar pašcieņu, kas nepakļaujas īpašnieka ciniskajai vardarbībai, bet gaida civilizētu risinājumu. Tolaik abas ģimenes nāca uz pieņemšanu Domē. Kā stāsta G.Daugulis un arī Inese Šaripo, risinājums gan no Domes priekšsēdētāja Andra Rāviņa, gan arī viņa vietnieces Irēnas Škutānes puses piedāvāts šāds: abām ģimenēm jāpanāk, lai tās no dzīvokļiem tiktu izliktas ar tiesu. Šādā gadījumā pašvaldībai esot iespējams palīdzēt uz ielas nonākušajiem. Redakcijas rīcībā gan nav neviena dokumenta, kas apliecinātu, ka pašvaldības vadītāji vai darbinieki minētajiem īrniekiem tiešām ieteikuši neatstāt līdzšinējos dzīvokļus un gaidīt tiesu. Vēl jo grūtāk šādus jautājumus precizēt pēc gada. Vienīgi var citēt 2005. gada 10. septembrī “Ziņās” publicētā raksta “Lūdzu, iesūdziet mūs tiesā!” rindas, kur I.Škutāne saka: “Kaut arī saistošajos noteikumos iekļauta norma palīdzēt tikai tiem, kas Jelgavā nodzīvojuši vismaz piecus gadus, gadījumā, ja dzīvojamās telpas zaudē ģimene ar maziem bērniem, nevajadzētu skatīties tik šauri un ievērot tikai vienus saistošos noteikumus. Mums paredzēti arī citi palīdzības sniegšanas gadījumi, tāpēc Domes deputātiem būtu jālemj, vai šī nav tā reize. Man negribas ticēt, ka tā ir speciāli sarīkota īrnieku afēra ar mērķi saņemt pašvaldības dzīvokli.”
Jāatzīst, šajā rakstā pirms gada jūtama arī mana žurnālista paļāvība, ka samilzušajā situācijā grūtībās un pazemojumos nonākušajiem cilvēkiem pašvaldība palīdzēs. Negāju pie juristiem un nepētīju, cik lielā mērā šī paļāvība varētu balstīties uz likumiem un noteikumiem.
Tiesas spriedums nederēja
Pēc jaunā īpašnieka un veco īrnieku attiecību saasinājumiem nāca pamiers. Nevēlamo mājas iedzīvotāju dzīvokļos tika pievienota elektrība, ūdens (pagājušajā ziemā abas ģimenes mitinājās vēl turpat). Mājas īpašnieks J.Freidenfelds, kā viņam tika lūgts, iesūdzēja Dauguļus un Šaripo tiesā. Tā savukārt nosprieda, ka abas šīs ģimenes jāizliek bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas. Taču, kad G.Daugulis un I.Šaripo ar tiesas spriedumu devās uz Domi, negaidīti abi saņēma palīdzības atteikumu. Kāpēc? Tiesas spriedums bija balstīts uz to, ka abām šīm ģimenēm beidzies īres līgums. Domes priekšsēdētāja vietniece I.Škutāne saka: “Ja šis būtu gadījums, kad īrnieki nav spējīgi samaksāt saimniekam īri vai saimnieks mājā gatavojas veikt remontu, pašvaldībai būtu tiesības palīdzēt. Ģimenes varētu uzņemt pašvaldības dzīvojamo telpu izīrēšanas palīdzības reģistrā. Taču viņi visai muļķīgi ar veco mājas īpašnieku bija noslēguši terminētus īres līgumus. Kaut arī cilvēcīgi žēl, ka situācija tā izveidojusies, pašvaldība palīdzēt nevar.” Tātad likums “Par palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā” šajā gadījumā nedarbojas.
Vai tādu iznākumu varēja paredzēt jau pagājušajā vasarā – rudenī, kad visa šī jezga sākās? Droši vien. Tikai toreiz acīmredzot visām lietā iesaistītajām pusēm pietrūka apdoma. Vai mūsdienās Jelgavā namu vai privatizēto dzīvokļu īpašnieki bieži slēdz beztermiņa līgumus ar saviem īrniekiem? Tādas informācijas redakcijai nav, taču drīzāk jau, ka ne. To, kas grib atrast dzīvokli, šķiet, ir krietni vairāk nekā izīrētāju, kuriem būtu ko piedāvāt. Tādā situācijā īres cenas aug un īrētāju prasības pret dzīvokļa saimnieku samazinās. Kurš tev teiks, ka viņam vajag beztermiņa īres līgumu! Esi priecīgs, ka ticis zem jumta.
Lepnie atbalstu neprasa
Šaripo ģimenei šis likteņa trieciens nāca brīdī, kad tā gaidīja otro bērnu. Tie bija beidzamie mēneši pirms dzemdībām. Inese toreiz interesējusies par iespēju no Dobeles ielas 13 pārvākties uz pašvaldības ģimeņu krīzes centru, kas tiešām domāts, lai neviena ģimene pilsētā sarežģītā brīdī nepaliktu uz ielas. Tomēr galu galā viņi laimīgi atrada izīrējamu divistabu dzīvokli. Nu vismaz bija vieta, kur jaunāko atvasīti no slimnīcas atvest mājās.
“Mēs tiem kungiem neko neprasīsim. Neesam taču trūkumcietēji,” apņēmīgi saka vīrs Kaspars Šaripo, kas strādā celtniecībā un nopelnot labi. Dzīvokļa īres maksa ir lielāka par simts latiem, klāt vēl komunālie maksājumi. Protams, sanāk padārgi. Turklāt zināms un īres līgumā fiksēts, ka pēc gada īpašnieks šo dzīvokli pārdos. Varbūt Šaripo ģimene varētu bankā ņemt kredītu un iegādāties no saimnieka šo tagad izīrēto dzīvokli? Diemžēl – nē. Jo vīra ienākumi lielā mērā ir neoficiāli. Vispār jau bankas tos ņem vērā, taču runa varot būt par ne vairāk kā desmit procentiem ienākumu. Ko tālāk? Ir doma, ka kaut kur piepilsētas mazdārziņu rajonos varētu iegādāties mājiņu, ko Kaspars ar savu celtnieka saprašanu ātri vien pārbūvētu par drošu ģimenes ligzdu. Varbūt atrastos vēl citi risinājuma varianti. “Mums ir ģimenes draugi ar pieciem bērniem (jaunākajam pusotrs gads), kas ienākuši no laukiem un pilsētā dzīvo īrētos dzīvokļos, iztiekot bez kādas palīdzības. Ja viņi tiek galā, vai mēs nevarēsim!” Kaspara teiktajā ir optimisms. Redzot, ka jaunā Šapiro ģimene savā īrētajā dzīvoklī, kur gan mēbeles un grāmatas liecina par tā agrāko iemītnieku, ir salīdzinoši labi iekārtojusies, šis optimisms neliekas bez pamata.
Saimnieks izmaksā kompensāciju
Citādi ir ar Dauguļiem. Arī viņi atraduši īres dzīvokli ar divām istabām. Taču ģimenē ir nevis četri, bet pieci cilvēki. Turklāt tēvs un māte gados vecāki. Papildu rūpes vēl ieviesis tas, ka pilngadīgajai meitai, kas dzīvo pie vecākiem, gadu mijā gaidāms bērns. Tātad šajā īres dzīvoklī mitināsies divas ģimenes – kopā seši cilvēki. Diezgan šaurajās divistabu dzīvokļa telpās nav vietas, piemēram, gultām. Tādēļ lielākajai daļai ģimenes locekļu nākas gulēt uz matračiem, kas vakarā tiek noklāti uz grīdas. Īres maksa apmēram tāda pati, bet termiņš diezgan neskaidrs. Gan jāpiebilst, ka mājas īpašnieks J.Freidenfelds G.Daugulim, aizejot no Dobeles ielas 13, izmaksāja pabalstu. Kā atlīdzību par dzīvokļa ātrāku atstāšanu, kas saimniekam bijis svarīgi, lai turpinātu ēkas remontdarbus. Proti, aprīlī, kad no Domes Dzīvokļu komisijas bija saņemts palīdzības atteikums, G.Daugulis pārsūdzēja Jelgavas tiesas spriedumu. Tā viņš ieguva papildu laiku situācijas risinājuma meklējumiem, jo līdz apelācijas tiesai ģimenei būtu juridiskas tiesības palikt turpat Dobeles ielā 13. Taču Dauguļi izvācās no šīs mājas ātrāk, nesagaidot apelācijas tiesas dienu. Bija taču skaidrs, ka tā neko citu nenospriedīs, bet īrējamais dzīvoklis, uz kuru var pārvākties, laimīgi drīz vien atradās.
No vienas puses, šis stāsts ir ar normālām beigām. Dzimst bērni, iedzīvotāji pašvaldībai nekādu palīdzību vairs neprasa, tiesas spriedumi tiek izpildīti, mājas īpašnieks, ar kuru pagājušajā rudenī bija gandrīz vai karastāvoklis ar elektrības un ūdens atslēgšanu, vismaz vienai ģimenei izmaksā aiziešanas pabalstu. Tomēr, no otras puses, – ja tevi uz ielas uzrunā cilvēks, kas jūtas pašvaldības darbinieku maldināts un īsti nezina, kā viņa maks izturēs apkures cenu kāpumu, tomēr labu punktu šim stāstam nevar pielikt. Savulaik mācītājs un Kārļa Ulmaņa nesamierināmais oponents Andrievs Niedra, rakstot par saviem piedzīvojumiem cīņā ar lieliniecismu, vērsa uzmanību uz sabiedriski bīstamo strādnieku un bezzemnieku šķiru. Cilvēki, kuriem nepieder ne zeme, ne mājas, ne mūsdienu apstākļos dzīvoklis, itin viegli var pazust savam novadam un pat tautai. Droši vien var teikt, ka kopš A.Niedras laikiem situācija uzlabojusies, revolūcijas tagad nedraud, taču kaut vai lielais emigrantu skaits un vienlaikus darbinieku trūkums šeit pat Jelgavā liecina, ka lietas jārisina konstruktīvāk.
