Raksta nosaukumā ietvertā intriga ir gaužām vienkārša. Runa nav par karu, bet, kā «Ziņas» jau vēstīja, no 21. līdz 28. maijam mūsu pilsētā pulcējās sešu valstu mākslinieki, kuri savos darbos centās iemūžināt Rastrelli celto Jelgavas pili.
Raksta nosaukumā ietvertā intriga ir gaužām vienkārša. Runa nav par karu, bet, kā “Ziņas” jau vēstīja, no 21. līdz 28. maijam mūsu pilsētā pulcējās sešu valstu mākslinieki, kuri savos darbos centās iemūžināt Rastrelli celto Jelgavas pili. Tā 14. jūnijā svin 270 gadu jubileju, kopš ielikts ēkas pamatakmens.
Simpozijs jau pieder pagātnei, bet līdz 17. jūnijam pilsētas kultūras namā skatāma tā dalībnieku darbu izstāde (tie vēlāk papildinās Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja kolekciju).
Izstāde ir visai daudzveidīga. Citādi arī nevarēja būt, jo simpozija dalībnieki pieder dažādām skolām, un katrs no sava viedokļa gleznās, akvareļos un fotogrāfijās tvēruši mūsu slaveno pili.
Vairākums tomēr reālisti
Tradicionāli reālistiskā garā Rastrelli būvi tvēruši kā jelgavnieki, tā arī vairums mūsu viesu. Simpozija metrs Gunārs Ezernieks košās, spilgtās krāsās uzgleznojis pils panorāmu. Līdzīgā rakursā to atainojušas arī Ludmila Grīnberga un Inita Vilks, tikai pirmā gleznotāja to veidojusi maigos, gaišos toņos, bet otra ar savvaļas zirgiem no pils salas darbā ienesusi fantāzijas piesātinātu garu. Asnate Zutere eksponējusi piecus ekspromtus no dabas, tverot pilsētas lepnumu dažādās noskaņās, rakursos un krāsu pielietojumos. Anatolijs Lobkouskis no Baranovičiem (Baltkrievija) to attēlojis dekoratīvos krāslaukumos, kamēr viņa kolēģe Valentīna Cehanoviča centusies atklāt noskaņas rīta un vakara stundās. Poļu draugi no Belostokas strādājuši akvarelī. Viktorija Tolločko-Tura mums atstājusi ļoti jūtīgus, krāsās izsmalcinātus darbus, bet Staņislavs Ostaševskis gleznojis klasiskā angļu akvareļa stilā, atklājot savu izcilo kolorista meistarību. Šauļu māksliniecei Rasai Grebenkovaitei pats būtiskākais glezniecībā ir krāsas, to maiga saskaņa, krāslaukumu mija. Sapņaini romantiskā noskaņa liek nojaust, ka viņa ir emocionāli ļoti dziļš cilvēks. Var tikai apbrīnot, cik daudz un cītīgi šajā neilgajā laikā, kas bija atvēlēts simpozijam, radošajam darbam paspējusi nodoties Edita Zarekiene, kuru jelgavnieki pazīst no izstādes Mākslas skolā. Māksliniece divos lielos, smalki izstrādātos, tonāli elegantos akvareļos mēģinājusi atklāt Jelgavu un pili laikmetu slāņos.
Atraktīvie ukraiņi un igauņi
Krietni atraktīvāki bijuši citi mūsu ciemiņi. Anatolijs Zvižinskis no Ivanofrankovskas Ukrainā radījis asprātīgu pils karogu, sasaistot savus iespaidus par Latviju kā zemi, kurā augstu tur cieņā valsts karogu. Savukārt viņa biedrs Jaroslavs Janovskis košos, spilgtos toņos centies iztēloties pils spokus. Pērnavietis Andruss Jonass, ievērojams kaimiņu zemes gleznotājs konceptuālists un performanču veidotājs, radījis trīsdaļīgu darbu eļļas tehnikā “Aledoia jeb brīnumputns un zelta pils”, kurā krāsu simbolu valodā runā par laimes iespējamību pasaulē. Bet otrs Igaunijas mākslinieks no tās pašas pilsētas Baltijas jūras krastā Alars Raudoja šajā izstādē izvēlējies neierastu tehniku – fotoprintu. Viņš darbu par Jelgavas pili sasaista ar tēmu par cilvēku pasaulē.
Iekarošana būtu jāatkārto
Simpozijs izdevās, par to liecina izstāde, būdama skaists mūsu pilsētas šā gada svētku ievadījums. Tātad pils iekarošana būtu jāatkārto. Droši vien šajā virzienā vairs nevajadzētu domas vērst, taču jauns simpozijs vai plenērs gan būtu jāatkārto. Tas bagātinātu mūsu pilsētas mākslas dzīvi.
