Netālu no Espo pilsētas Somijas dienvidos jūras krastā mežā paslēpusies skaista ēka – «Villa Elfvik».
Netālu no Espo pilsētas Somijas dienvidos jūras krastā mežā paslēpusies skaista ēka – “Villa Elfvik”. Tur mājvietu atradis Vides informācijas un izglītības centrs, kur vides zinības labprāt apgūst gan Espo skolu audzēkņi, gan pieaugušie.
“Villa Elfvik” atrodas Lājalahti dabas rezervātā dažu kilometru attālumā no Espo. Rezervāta teritorija aizņem aptuveni 200 hektāru ar niedrājiem apaugušas teritorijas Somijas jūras līča krastā. Parasti tā spēcīgajās rudens vētrās pārplūst, tādējādi biotops bijis līdzīgs palieņu pļavām, kas raksturīgas Latvijai. Pašlaik, tāpat kā citas aizaugušās teritorijas valsts dienvidos, arī šī iekļauta Eiropas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju “Natura 2000” sarakstā. Vairāk nekā divdesmit hektāru aizaugušo platību ir izpļautas, un jau vairākus gadus tur tiek ganīti mājlopi, lai novērstu vēlreizēju aizaugšanu. Pļavās sastopamas daudzas ūdens un bridējputnu sugas. Lai tos varētu novērot, pļavu malā netālu no mācību centra skolā ierīkotas apskates takas un vairāki putnu novērošanas torņi.
Iepazīstoties ar vides aizsardzību Somijā, jāpiebilst, ka tieši tur bija redzama somu kompleksā pieeja šim jautājumam – aizsargāt nozīmē arī izglītot. Domājot par vides izglītību, “Villa Elfvik” ierīkotas vairākas mācību klases. Tajās atrodas viss nepieciešamais, lai skolēni varētu veikt dabas mācības stundās paredzētos laboratorijas darbus. Īpaši interesantas šķita telpas, kurā viņi iepazīstas ar pļavās un mežos sastopamajiem putniem. Bērni tos var vērot videofilmās un noklausīties balss ierakstus. Pēc tam katrs saņem binokli un dodas aplūkot dabā.
Tā kā centra telpas atrodas senlaicīgā un ārkārtīgi skaistā ēkā, tās tiek izīrētas arī saviesīgiem privātiem un korporatīviem pasākumiem. Tā Informācijas un izglītības centrs tiek pie papildu līdzekļiem, kurus izmanto, lai iegādātos tehnisko aprīkojumu.
Un visbeidzot – kam tas pieder un kas par to maksā? Lājalahti dabas rezervāta zeme atrodas Somijas Valsts mežu pārvaldes īpašumā, kas iegulda arī finanšu līdzekļus tā uzturēšanā. Kā jau minēts, rezervāta teritorija ieguvusi Eiropas īpaši aizsargājamo teritoriju statusu, tāpēc prāva daļa līdzekļu tiek saņemta no attiecīgiem ES fondiem. Savukārt “Villa Elfvik” īpašnieki vēlējās, lai pēc viņu nāves tur tiktu ierīkots īpašs vides mācību centrs, kura uzturēšanai un personāla algošanai pašvaldība ik gadu atvēl aptuveni 300 tūkstošus eiro.
Iepazīstoties ar Somijas pieredzi dabas aizsardzībā un vides izglītībā, jāsecina, ka minētais piemērs lieliski atspoguļo šīs ziemeļu valsts tālredzīgo politiku – audzināt zinošus un dabu mīlošus valsts pilsoņus. Tajā pašā laikā tiek domāts arī par globāliem jautājumiem. Šajā gadījumā izzūdošu biotopu aizsardzību.
