9. maiju vieni atceras kā Uzvaras dienu pār fašismu, citi – kā svešvaru maiņu.
9. maiju vieni atceras kā Uzvaras dienu pār fašismu, citi – kā svešvaru maiņu
Kā izskatījās šī uzvara no Emburgas lauku meitenes skatpunkta, stāsta bagātu mūžu nodzīvojusī Mirdza Debnere. Tās ir kara atmiņas par tiem laikiem, kad varas mūspusē mainījās katru dienu. Pati savu dzīvi veltījusi medicīnai un pēc dabas ļoti enerģiska ir vēl šodien.
Pirmskara gadi
Mans dzīvesstāsts sākās neilgi pirms Otrā pasaules kara – 1930. gada 23. augustā Jelgavas rajona Salgalē. Tēvs, kurpnieks Jānis Lakstīgala, dzimis netālu no Edvarta Virzas mājām, bijis iesaukts cara armijā, nodzīvojis vācu gūstā astoņus gadus. Māte Anna Pulkovska (augusi divpadsmit bērnu ģimenē), kas arī ir visīstākā zemgaliete, nākusi no Mežotnes pagasta un ilgus gadus strādājusi par guvernanti Salgales luterāņu mācītāja ģimenē. Kamēr vīrs bija vācu gūstā, viņa ar manu vecāko brāli tanī laikā atradās bēgļu gaitās Krievijā. Pēc kara viņa atgriezās mājās un arī tēvs – no gūsta.
Ulmaņlaika atmiņas
Es kā ceturtais bērns ģimenē ienācu 1930. gadā. Tanī laikā, kad sāku sevi apzināties, liels piedzīvojums bija tas, kad manai dzimtajai Emburgai vaļējā mašīnā brauca cauri Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Interesanti, ka bez viņa un šofera bija tikai viens cilvēks. Lēnām braukdams garām, viņš piecēlās kājās, un mēs, bērni, bijām iepriekš salasījuši puķītes un metām mašīnā.
Manas mājas stāvēja pašā Lielupes krastā. No agras bērnības kopā ar visiem trim brāļiem, kas bija vecāki par mani, pieradu dzīvot uz ūdeņiem, braucām ar laivām, pat makšķerējām un spiningojām. Tanī laikā aiz Bauskas – Skaistkalnes pusē – cirta mežus un pa ūdens ceļiem, Mēmeli un Lielupi, pludināja baļķus līdz Jelgavai, kur tos saķēra un sasēja, lai vestu uz kokzāģētavām. Kopā ar kaimiņbērniem rīkojām sacensības: kurš, laipojot pa peldošiem baļķiem, ātrāk šķērsos Lielupi. Baļķi griezās, īpaši priedēm slapjumā bieži nobruka miza, un tas nozīmēja neizbēgamu kritienu starp baļķiem ūdenī. Vecāki šādas izklaides, protams, neatzina.
Otrais pasaules karš
Manu bezrūpīgo bērnību pārtrauca karš. Vispirms 1940. gadā ienāca krievi. Par šo gadu man nav īpašu atmiņu.
1941. gada jūnijā vācieši izdzina krievus. Kad četrdesmit trešajā gadā nodibināja leģionu, mobilizēja vidējo brāli, bet jaunāko – vācu darba dienestā. (Kad krievu armija piespieda vāciešus 1944. gadā atkāpties, krievu pusē tika iesaukts arī trešais brālis.)
Visvairāk pārdzīvojumu bija, krieviem otrreiz ienākot Zemgalē. 1944. gadā no 29. jūlija bombardēšanas dēļ četras dienas dega Jelgava. Fronte pie Lielupes krastiem no Bauskas līdz Jelgavai noturējās veselus četrus mēnešus, kaut arī Jelgava jau bija pārvērtusies par drupu kaudzi. Tad, jūtot, ka beigas ir tuvu, vācieši mums Emburgā pavēlēja atstāt mājas, tā bija tā saucamā evakuācija. Tā sākās mūsu bēgļu gaitas (no kurām atgriezāmies oktobrī). Vācieši teica, ka jādodas uz Ventspili. Braucām kolonnā zirgu pajūgos virzienā uz Iecavu. Kolonnas abos galos soļoja vācieši ar šaujamajiem. Tēvs pēkšņi uzdeva zirgam pa sāniem, un mūsu rati iegriezās mežā. Negribējām doties uz Ventspili, jo bijām padzirdējuši, ka krievi jūrā gremdē kuģus. Izbraucām cauri mežam, un vienās lauku mājās mūs kā bēgļus pieņēma. Vecākais brālis un tēvs saimnieku dārzā izraka bunkuru, pāri uzlika divas kārtas ar baļķiem, vēl kārtīgu zemes kārtu pa virsu. Ar savām pekelītēm tur tupējām un klausījāmies, kā tuvojas frontes troksnis.
Vienā brīdī krievi guva virsroku un iebruka tanīs lauku mājās. Viņi bija tik izbadējušies, ka ar rokām grāba cūku barību. Daudziem pat nebija ieroču. Nabaga zēni – lielgabalu gaļa. Citā reizē vilka saimnieci pie akas, lai viņa pirmā padzer ūdeni, vai nav saindēts.
Atceros tos septiņus vāciešus, kas pēc tam mitinājās tajā mājā – tādi solīdi, labi bruņoti cilvēki. Viņus atkal padzina. Kad viņi saprata, ka būs tomēr jāatkāpjas, mūs bēgt mudināja ar vārdiem, ka krievi mūs noteikti apšaušot. Vācu kareivjus karā atceros kā civilizētākus. Viņi bērniem dalīja konfektes un šokolādes, savukārt krievi nekautrējās ēst vāciešu gūstekņu acu priekšā, viņiem to aizliedzot. Nevarējām saprast, kā šie krievu zēni bija līdz tam dzīvojuši, jo viņi brīnījās par visu – pulksteņiem, divriteņiem, kompasiem, un mums prasīja: “Kas tas ir?”
Uz lauka tur bija liela aviācijas bumbas izrauta bedre, kurā tika samesti visi, kas zaudējuši dzīvību, – zirgi, krievi, vācieši un civilpersonas. Ļoti labi atceros, kā tante līda bedrē, kur gulošie jau sāka zaudēt cilvēciskus apveidus, un lauza uz pusēm vāciešu ķēdītes ar ovālajiem numuriem, lai saglabātu vienu pusi ar viņu numuriem, un klāja uz sejām kabatlakatus.
Tas bija laiks, kad fronte bieži virzījās uz priekšu un atpakaļ. Civilie jau sāka pierast pie nemitīgiem nelūgtiem viesiem. Mana nākamā vīra ģimeni, kas tad dzīvoja Aucē, no rīta apciemoja krievi, vakarā vācieši, un tā vairākas dienas no vietas.
Beidzot tomēr nolēmām, ka jāiet prom. Tēvs gan palika, bet mēs naktī kopā ar saimniekiem devāmies Iecavas virzienā. Nogājām varbūt puskilometru, kad tuvumā eksplodēja kāda bumba, un mūsu acu priekšā saimnieci nogalināja šķemba. Lai izvairītos no ceļiem, gājām pa auzu lauku. Vienā pusē auga bērzu birzīte, aiz kuras nemitīgi krievu karaspēka virzienā šāva vācu artilērija. Mēģinājām iziet pa vidu intensīvai kaujai. Lodes zibsnīja gar acīm. Vecākais brālis vienmēr mācēja ātri pabrīdināt, kad jāgulstas. Atkal īpatnēji nosvilpa bumba, un viņš lika gulties. Tā bumba nokrita pusotru metru no manis un nesprāgusi svilpa kā zostēviņš. Uzskatu, ka tas bija Dieva brīnums.
Nokļuvuši Iecavā, devāmies uz mātes māsas mājām, lai satiktu mammu, jo viņa kādā pamiera brīdī bija turp aizgājusi. Māti diemžēl nesatikām, jo viņa jau bija devusies atpakaļ uz bunkuru pie mūsu tēva. Pa ceļam redzējām ļoti daudz līķu.
Tā nu slēpāmies tantes pagrabā, kura galā bija ierīkojusies vācu zenītartilērija, kas nemitīgi apšaudīja krievu lidmašīnas. Varat iedomāties, kā sarāvāmies pie katra šāviena. Šaudīšanās pieklusa, un mēs dzirdējām, kā cauri ābeļdārzam brāžas krievu karaspēks. Skanēja saucieni: “Za Staļina, za roģiņu!” Krievi ielauzās burtiski kā melns mākonis. Viņiem aiz muguras gāja poļitruki ar automātiem, dzenot uz priekšu. Kāds krievs mūsu pagrabā iemeta granātu, bet, par laimi, sprādziens mūs neskāra, jo sēdējām aiz stūra un bļaudami izskrējām ārā.
Onkulim bija liela saimniecība un kādi pieci zirgi. Pienāca virsnieks un pateica, ka tie jāatdod lielgabalu vilkšanai. Viņš atteicās. “Nedosi? Nu tad ej uz to bērzu birzīti!” Taču tante uzreiz saprata, kas notiks tālāk, un raudādama skrēja pakaļ pierunāt, lai taču atdod tos zirgus.
Posāmies, lai atgrieztos Emburgā. Pa ceļam visur vīdēja uzraksti: Mīnēts. Daudzi pazīstamie, atgriežoties mājās, bija uzkāpuši mīnām un gājuši bojā.
Tā bija liela trauma
Kā bērnam pieredzēt asiņainos skatus bija briesmīgi. Vēl tagad, atceroties tās šausmas un to, kā māte pēc kaujām staigāja starp līķiem un raudzījās sejās, vai kāds nav viņas dēls, aizžmiedzas balss un sāk birt asaras.
Armija, kas latviešiem atnesa “brīvību”, vienu brāli aizveda aiz polārā loka, otru nomitināja pie Japānas krastiem.
