Kad paaugsies, bildinās un apprecēs.
Kad paaugsies, bildinās un apprecēs
Linda (5 gadi) un Horencs (6 gadi)
Linda un Horencs kopā ir kopš dzimšanas, abu vecāki ir labi ģimenes draugi.
Lindas mīļākā spēle ir «mammas un tēti». Parasti tā tiekot spēlēta, ņemot palīgā meitenes kuplo Bārbiju kolekciju, savukārt Horencam ir liela mašīna, ar kuru viņš savu sievu ved uz «Molu» iepirkties. Draudziņi mācās vienā skolā un vienā klasē – sagatavošanā. Horencs gadu neesot mācījies, lai sagaidītu Lindu un kopā iestātos vienā klasē.
Lindai Horencs patīk tāpēc, ka viņš ir izpalīdzīgs un bieži cienā ar šokolādi «Miks», bet puikam Linda liekoties ļoti skaista. Reizēm gadās arī kāds strīdiņš, bet tas esot nieks, jo miers tiek salīgts jau pēc pāris minūtēm.
Kad viņi paaugsies, Horencs Lindu bildinās un apprecēs, tas nolemts jau sen.
Kopā aiziet uz Aglonu
Agnese (16 gadu) un Jānis (17 gadu)
Agnese ar Jāni draudzējas divus gadus. Tā kā abi mācās vienā skolā, iepazinušies arī tieši tur. Agnese teic, ka Jānis atšķīries ar to, ka vienmēr interesanti ģērbies, ar visiem draudzīgi runājis, turklāt bijis arī vecāks. Jānis Agnesi pirmo reizi saticis kādā dzimšanas dienā, pēc tam sākuši viens otram teikt «čau», vārds pa vārdam, līdz …, tagad jūtas ļoti nelaimīgi, ja nevar būt kopā.
«Kad esmu kopā ar Jāni, jūtos droši, varu aizmirst par visu pārējo,» tā Agnese.
«Mēs abi staigājam pa pilsētu, kaut ko runājam, skatāmies TV, ejam dejot, sapņojam, taisām pusdienas, bet patiesībā jau ir vienalga, ko darām, galvenais, lai esam kopā,» teic Jānis.
Domājot par vasaru, viņiem jau ir plāni – kādu brītiņu padzīvot pie jūras, aizbraukt uz «Liepājas dzintaru», tāpat kā iepriekšējā vasarā, aiziet uz Aglonu.
Tūkstoš saldu bučiņu
Anete (16 gadu) un Māris (15 gadu)
Anete ar Māri draudzējas tikai pusgadu, tomēr paguvuši viens otru tik ļoti iemīļot, ka vakarā, ejot gulēt, divas reizes jākāpj ārā no gultas, lai vēlreiz piezvanītu mīļākajam cilvēciņam pasaulē.
Abi ir klasesbiedri. «Nezinu, kā tas viss sākās, bet pēkšņi apjautu, ka man ļoti patīk Māris,» teic Anete. «Man bija līdzīgi,» saka Māris, «bet, tā kā neesmu visai runātīgs, nekādi nevarēju Anetei pieiet klāt vai kaut ko īpašu pateikt – visur viņas draudzenes, mani draugi, klasesbiedri – kautrējos.»
Nav zināms, cik ilgi tas būtu turpinājies, ja reiz ķīmijas skolotāja nebūtu abus sasēdinājusi kopā. Tagad viņi vairs nespēj savu dzīvi iedomāties viens bez otra.
Visbiežāk pēc skolas abi ejot pie Māra, gatavojot pusdienas, izmācoties, skatoties TV, vakaros Māris Aneti vienmēr pavadot līdz autobusam, vēl dažreiz abi aizejot uz kādu tusiņu.
Valentīndienu viņi uzskata par īpašiem svētkiem, kurus šogad pirmo reizi nosvinējuši kopā. «Viņš man no rīta uzdāvināja septiņas tumši sarkanas rozes un kādu tūkstoti saldu bučiņu,» smaidot stāsta Anete. «Manu dāvanu viņš nevienam nedrīkst atklāt!» Visu dienu centušies viens otru iepriecināt.
Esošajiem un topošajiem pārīšiem viņi novēl nebūt kautrīgiem un atrast savu otro pusīti!
Sabučojam datorus un viens otru
Laura (16 gadu) un Lauris (17 gadu)
Laura: Mūsu iepazīšanās stāsts nav romantikas, klusas mūzikas un sveču gaismas pilns. Ar Lauri iepazinos «čatā» – gribēju papļāpāt ar puisi, kura vārds ir tik ļoti līdzīgs manējam.
Lauris: Uzzinājuši, ka abi esam no Jelgavas, nolēmām satikties tajā pašā vakarā.
Laura: Tagad kopā esam jau otro gadu. Katra mēneša 13. datumā sabučojam datorus un viens otru, apsveicot ar vēl vienu kopā izdzīvoto mēnesi.
Lauris: Parasti visiem apkārt mītošajiem cilvēkiem ir liels brīnums, ka mēs, tik atšķirīgi cilvēki, esam kopā un nemaz nedomājam šķirties.
Laura: Mums ir kopīgi draugi, intereses, atmiņas. Pēc pāris gadiem būs kopīga mājiņa kaut kur dziļi mežā, trīs bērni…
Lauris: …Kurus sauks Māra, Māris un Mārīte.
Laura: Jā, un lielajā istabā goda vietā stāvēs divi datori.
Lauris: Starp citu, mani vecāki, jo īpaši mamma, ir ļoti priecīgi, ka esmu atradis sev Lauru. Kāpēc? Nūūū… es esmu šausmīgi traks cilvēks, bet viņa, būdama daudz mierīgāka, mani bremzē.
Laura: Tevi jau nav iespējams padarīt mierīgāku. Vienreiz viņš pie manis pa logu ielīda. It kā jau nekas īpašs, ja vien neņem vērā to, ka es dzīvoju ceturtajā stāvā! Bet… es viņu mīlu un mīlu arī šīs trakulības.
Lauris: Un es tevi mīlu tāpēc, ka …nezinu – vienkārši ļoti, ļoti mīlu!
Slepenās tikšanās
Anna (15 gadu) un Raivis (15 gadu)
Pagājušajā gadā Anna sāka mācīties tajā pašā skolā un klasē, kurā Raivis. Pirms tam viens otru nav pazinuši.
«Pirmo reizi ieraugot Raivi, sapratu, ka viņš ir īstais. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena,» atceras Anna. Turpretim Raivis par viņu neesot izrādījis interesi. Tuvojās Ziemassvētki, skolā bija pasts. Anna aizsūtīja Raivim vēstulīti, kurā atzinās mīlestībā. «Man bija ļoti grūti uzdrošināties to darīt, bija bail tikt atraidītai, taču nolēmu, ka nav vērts sevi mocīt. Varbūt viņš izrāda kādas simpātijas, bet, ja ne, – neko darīt!» viņa stāsta.
Saņemot vēstulīti, Raivis nemaz nebija pārsteigts, jo bija jau pamanījis, ka Annai nav vienaldzīgs. «Tajā pašā dienā uzaicināju viņu uz Ziemassvētku «diseni» skolā,» teic Raivis. Tad arī viss sācies.
Raivim Annā patīk tas, ka viņa nav greizsirdīga, ir mīļa un jauka. Anna par Raivi saka, ka viņam var uzticēties, un tas ir ļoti svarīgi.
«Valentīndiena mums nav īpaši svētki, jo mīlestību pierādām viens otram katru dienu,» abi vienbalsīgi teic.
Annas vecāku attieksme pret meitas draugu ir ļoti jauka, taču Raivis savējiem neko vēl nav teicis, jo domā, ka viņi būtu pret šo draudzību. Tādēļ bieži abi satiekas slepeni, un arī vārdi intervijā ir mainīti.
Draugi kopš bērnības
Marina (17 gadu) un Jānis (26 gadi)
Viņi viens otru pazīst jau kopš bērnības, bet nopietnas attiecības sākās pirms deviņiem mēnešiem. Pirmā liktenīgā tikšanās bija Marinas brālēna izlaidumā. Tur viņa sapratusi, ka Jānis ir viņas otrā pusīte. Par lielo gadu starpību meitene neuztraucas, jo viņai vienmēr ir patikuši puiši, kas vecāki: «Viņi māk saudzīgāk apieties ar meitenēm.»
Marina ar Jāni satiekas apmēram divas reizes nedēļā, jo viņai ir skola, bet viņam – darbs. Satiekoties abi ļoti daudz runā par dzīvi, kopīgām interesēm, sniedz viens otram padomus.
Vecāku attieksme pret viņiem ir visnotaļ pozitīva: Jānis ir gaidīts ciemiņš Marinas mājās un otrādi.
Viņi viens otram uzticas, tāpēc arī nav lielas greizsirdības, lai gan sākumā Marina domājusi, ka «uzsprāgs gaisā» no tās. Taču greizsirdība, pēc viņu domām, nelielās devās ir normāla, jo tā parāda, ka otrs cilvēks tomēr nav vienaldzīgs.
Valentīndiena Marinai šķiet jauka diena, kad pārīši, rokās sadevušies, vairāk nekā parasti iziet ielās. «Tie ir jauki svētki un īstais laiks pateikt kādam mīļus vārdus,» domā Marina.
Ko nu es, tāda maza, naiva…
Karīna (16 gadu) un Ivo (24 gadu)
Ivo: Mēs ar Karīnu kopā esam jau gadu, šķirties vēl netaisāmies. Karīna savā vecumā nav kā vairums meiteņu: viņa ir daudz nopietnāka, atbildīgāka un…, nu, jā, atšķirīga.
Karīna: Ar Ivo iepazinos kādā diskotēkā, ievēroju viņu uzreiz – tāds garš, slaids, solīds tumšmatis. Domāju: ko nu es, tāda maza, naiva…
I.: Pierādīt Karīnai, ka tik tiešām man viņa vajadzīga, bija grūti. Uz visu viņa raugās ar aizdomām un piesardzību.
K.: Ar Ķirbīti (tā es viņu saucu) ir viegli. Kā pasaku, tā arī izdara. Viņš zina, ka nekad nepiekāpšos. Arī strīdos ne. Visbiežāk kašķējamies tāpēc, ka nevaru savlaicīgi izkasīties. Tad viņš kliedz, ka esmu tizla, kāda velna pēc man «jāšpaktelējas» utt.
I.: Vislielākais pārbaudījums man bija panākt Karīnas vecāku uzticību.
K.: Manai mammai sākotnēji Ivo ļoti nepatika – par vecu, kādas gan mums var būt kopīgas intereses…
I.: Bet ir! Ar savu Zaķi varu izrunāt visas problēmas, zinot, ka bez padoma nepalikšu. Mēs mākam izklaidēties, kopīgi lasām grāmatas, ejam uz teātra izrādēm, reizēm palīdzu mācībās.
K.: Esmu ārprātīgi greizsirdīga! Neļauju Ivo pat paskatīties uz kādu citu.
I.: Tas mani kaitina. Viņa taču ļoti labi zina, ka mīlu viņu vienīgo. Citas ir vienkārši draudzenes.
K.: Visām manām draudzenēm Ivo liekas foršs. Nojaušu, ka mazliet apskauž, ka man ir tik kārtīgs puika.
I. (Karīnai): Neaizmirsti, ka es tevi mīlu!
K.(Ivo): Ka tik tu pats to neaizmirsti…
