Kļūdama par vedeklu, jaunā sieva piesaka tiesības uz ģimenes «galvenās sievietes» titulu. Tas, protams, var nebūt pa prātam vīramātei – sak, kas viņa tāda, lai atņemtu man to, ko esmu dzemdējusi, lolojusi un skolojusi.
Kļūdama par vedeklu, jaunā sieva piesaka tiesības uz ģimenes “galvenās sievietes” titulu. Tas, protams, var nebūt pa prātam vīramātei – sak, kas viņa tāda, lai atņemtu man to, ko esmu dzemdējusi, lolojusi un skolojusi. Taču no jaunās radinieces ienākšanas ģimenē neizvairīties, tāpēc vīramātei atliek dēla sievu pieņemt vai ne.
Par vīramātēm piedēvētajiem stiķiem un niķiem dzirdējis vai ikviens, un katrai vedeklai par savējo ir īpašs stāsts. Šoreiz pārdomās dalās divas vedeklas un kāda vīramāte.
Psiholoģe Ilona Stepanoviča-Monkēviča teic: “Ja vīramāte vedeklu emocionāli nespēj pieņemt, jājautā, vai viņa spēj pieņemt pati sevi, jo dēla sieva noteikti daudzējādā ziņā līdzinās viņa mammai. Tieši vērojot un vērtējot viņu, topošais vīrietis attīstīja savu ideālas sievietes modeli. Citiem vārdiem sakot – vedekla ir vīramātes pēc dēla prāta “uzlabotais variants”.
Kādai paveicies. Diemžēl ne man
“Pārfrāzējot sakāmvārdu, ka vecākus neizvēlas, varu piebilst – bet vīramāti gan. Un tagad ar ironiju atzīstu – esmu pamatīgi iegrābusies. Pirms iepazinos ar vīru, man vairākkārt gadījās piedzīvot to mulsinošo situāciju – iepazīšanos ar puišu mammām. Un visas viņas izrādījās jaukas, interesantas un pretimnākošas sievietes. Ar dažām pat izveidojās tik tuvas attiecības, ka sāpīgāk bija šķirties no mammas, nevis dēla. Vēl tagad atceros vienu šādu šķiršanos, kad mamma uz atvadām skumji piebilda: “Kādai sievietei gan paveiksies ar tādu vedeklu kā tu. Diemžēl ne man.”
Vīrs ir mana dzīves lielā mīlestība. Pēc iepazīšanās mūsu attiecības attīstījās ļoti strauji, un nepaspēju pat attapties, kad tiku aizvesta atrādīt mammai. Viņš ir vienīgais dēls, un mamma visu savu dzīvi veltījusi viņam – viena izaudzināja, izskoloja un tagad ļoti lepojas ar savu lolojumu. Kad atvērās nākamās vīramātes mājas durvis, manā priekšā nostājās kopta, inteliģenta un eleganta sieviete. Nodomāju, ka viss būs labi. Bet prieks bija pāragrs. Diemžēl viņa izrādījās viena viltīga un gudra maita: kad bijām trijatā, čivināja un dūdoja, cik viss labi un skaisti, bet, kad palikām divatā, kļuva tik dzēlīga, ka pāris reižu pamanījās mani novest līdz asarām. Salasījusies padomu grāmatas, ka māte vienkārši baidās zaudēt savas gadu gaitā iekarotās vienīgās sievietes dēla dzīvē pozīcijas, mēģināju mūsu attiecības vērst par labu – mīļi pārsteigumi, kopīgas teātra izrādes un izstādes, lai viņa saprot, ka neesam konkurentes. Bet velti. Beidzot visam atmetu ar roku. Mana taktika – mierīga līdzāspastāvēšana.
Cerēju, ka pēc kāzām attieksme mainīsies, ka iemācīsimies viena otru respektēt. Un te nu smagi maldījos. Arī pēc kāzām viņai vēl joprojām ir tiesības iedrāzties mūsu mājā un pārkārtot visu pēc sava prāta. Viņa naski komentē vīram manu, pēc viņas domām, pārāk izaicinošo apģērbu, gatavotos ēdienus, gaumi mēbeļu un dizaina priekšmetu iegādē. Nesen atklāju vēl vienu viltību – man viņa stāsta, ka sievietei jābūt neatkarīgai un patstāvīgai, ka tieši tāda esmu iepatikusies dēlam. Savukārt vīram mēģina iegalvot, ka man nevajadzētu strādāt, bet rūpēties par ģimeni, mājām un viņu.
Pēc vairāk nekā gada laimīgas kopdzīves tieši mana vīramāte ir mūsu vienīgo nesaskaņu un strīdu iemesls. Skumjākais, ka vīrs tā arī nav spējis izšķirties, kas viņam svarīgāks – būt ideālam dēlam un izpatikt mammai vai būt manam vīram, kas vajadzības gadījumā spēj pateikt mātei, lai nejaucas viņa – pieauguša vīrieša – privātajā dzīvē. Tāpēc, klausoties pozitīvās pieredzes stāstus par mīļām vīramātēm, reizēm pie sevis ironiski nosmejos: “Redz, kādai tomēr paveicies, diemžēl ne man…”
Viņa bija sirds un dzīves gudra
“Ar vīramāti ir kā ar loterijas biļeti – vai nu laimējas, vai ne. Man loze izrādījās laimīga, jo nākamais vīrs iepazīstināja ar sirds un dzīves gudru cilvēku, kas mani atbalstīja un iemācīja pāris viltībiņu, par kurām vēl joprojām vīramātei esmu pateicīga. Nu jau kur tie gadi, kad viņa atdusas smilšu kalniņā, taču labos vārdus saku ne jau tāpēc, ka par mirušajiem sliktu nerunā, bet tāpēc, ka viņa tos pelnījusi.
Siltas attiecības mums izveidojās jau tad, kad nebiju precējusies. Ikreiz, kad ierados ciemos, no viņas burtiski staroja mīļums, un to, ja neņam vērā dažas domstarpības, es izjutu vienmēr. Viņa lepojās gan ar manu profesiju – visiem uzsvēra, ka dēla sieva ir dakterīte –, gan mani kā personību. Viņa arī bija tā, kas manam izredzētajam teica: “Tev tā meitene jāprec!” Tā nu sanāca, ka pēc kāzām viņa palika dzīvot pie mums, un vienā mājā pavadījām sešpadsmit gadu.
Satikām labi. Protams, reizēm jau likās, ka viņa jaucas mūsu dzīvē, taču tagad saprotu, ka lielākoties viss, ko viņa darījusi, bijis man par labu. Piemēram, viņa mūsu bērniem jau agrā vecumā iemācīja ēst ar karoti. Es parasti mazajiem apliku priekšautu un pati baroju, lai tikai šie nesasmērē drēbes, kas bija jāmazgā man. Savukārt, kad manis nebija klāt, viņa katram iedeva karoti un nolika priekšā šķīvi ar ēdienu. Protams, bērniem mute netīra, drēbes netīras, es dusmīga. Tagad pati nesaprotu – par ko…
Tad kādu dienu viņa iesauca mani savā istabā un teica: “Meitiņ, tev jāiet šofera kursos, lai vari aizbraukt izklaidēties! Vīru neņem galvā, bērnus pieskatīšu.” Un, pateicoties viņai, es ieguvu autovadītājas apliecību. Starp citu, viņa man deva vēl kādu vērtīgu padomu, proti, vienu cisku vīram rādi, otru ne jeb, ja kaut ko sev esi nopirkusi, pirms saki vīram, cenu izdali ar divi. Lai ģimenē nav nesaskaņu. Tā es daru vēl tagad, un, ticiet man, darbojas. Viņa man iemācīja būt patstāvīgai, neatkarīgai, tēlot muļķi, kad tas vajadzīgs, un būt gudrai un uzstājīgai, lai iegūtu, ko vēlos.
Protams, dažreiz gadījās sakašķēties. Īsti vairs nezinu, par ko, taču atceros, ka vienā tādā reizē abas lepni iesoļojām virtuvē, lai katra sev pagatavotu vakariņas. Spriedze bija drausmīga, līdz beidzot viņa no sava katla pasmēla zupu un lūdza pagaršot, es savukārt pasmēlu no savējā un lūdzu noprovēt viņai. Tad mēs saskatījāmies un sākām traki smieties. Vakariņojām, protams, kopā.
Tās, ir tikai epizodes no manas un vīra mammas sadzīves, taču, lai gan man bija laimējies, esmu pārliecināta – jaunajai ģimenei jādzīvo atsevišķi no vecākiem. Jo tā īsti, ko nozīmē būt vienīgajai pavarda sargātājai, izjutu tikai pēc tiem sešpadsmit gadiem.”
Sākumā biju greizsirdīga
“Vedeklai esmu draudzene, mamma, viss, tikai ne vīramāte. Šim vārdam vien jau ir negatīva pieskaņa, taču mūsu attiecības ir ļoti sirsnīgas. Vīramātes statusā esmu nedaudz ilgāk par trim gadiem, un, protams, bija vajadzīgs laiks, lai ģimenē pieņemtu sākumā svešo meiteni.
Pirms apprecējās, bērni bija kopā kādus trīs gadus, un, jāsaka godīgi, sākumā biju mazliet greizsirdīga. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka aptvēru – turpmāk dēla uzmanība un mīlestība man būs jādala. Taču uz topošo vedeklu ar aizdomām raudzījos apmēram pusgadu, līdz viņu iepazinu un pārliecinājos, ka viņa ir sirsnīga, gudra, pacietīga, neatlaidīga.
Sākumā vēroju: Ziemassvētki. Atzīmējam kopā. Tātad arī viņai tie ir svētki. Lieldienas. Viņa ciena tradīcijas, ir ģimeniska, atsaucīga… Un tā pamazām mana greizsirdība izkusa, un izjutu gandarījumu, ka mans vienīgais dēls tieši viņu izraudzījies par sievu.
Dzīve pati visu saliek savās vietās. Esmu pārliecināta, ka dēls nemaz nevarētu iemīlēt meiteni, kurai ģimene nav vērtība, kura nezina, kas ir attiecību siltums, ģimeniskums. Tas lielā mērā atkarīgs no audzināšanas – audzinot siltumu devu dēlam, tādēļ nedomāju, ka manas un vedeklas attiecības varētu izvērsties citādi. Turklāt viņa bija pirmā un vienīgā, kas iekrita dēlam sirdī, un man ir laimējies.
Nenoliegšu, ļoti gribētos dzīvot kopā ar dēla ģimeni. Dažreiz kļūst skumji, kad pēc kopā pavadīta vakara jāšķiras un viņi dodas uz savām mājām, es – uz savām. Taču zinu un jūtu, ka viņu mājas durvis man vienmēr atvērtas, ka allaž tur esmu gaidīta. Ar vedeklu man ir laimējies.
