Uzņēmuma «Zemgales degviela» direktors Andris Spunītis labprāt brīvo laiku pavada savās lauku mājās.
Uzņēmuma «Zemgales degviela» direktors Andris Spunītis labprāt brīvo laiku pavada savās lauku mājās.
Andris kopā ar kundzi lauku māju iegādājās nesen. Agrāk gan nebija domājuši kļūt par tādas īpašniekiem, taču pienāk laiks, kad mainās cilvēku vērtību izpratne. Nedēļas nogalēs tur var paslēpties no ikdienas burzmas un atslēgties no darba. Saimniecība ir diezgan nopietna: daži hektāri zemes, ābeļdārzs, neliels gabaliņš meža un zivju dīķis. Pirms pāris gadiem dīķī bija tikai dažas karūsas. Ilgāku laiku pastāvēja vienošanās ar mājiniekiem un viesiem par makšķerēšanas aizliegumu tajā. Šī metode izrādījās veiksmīga, un nu jau karūsu ir ka biezs. Andris Spunītis sevi nevar saukt par kaislīgu makšķernieku. Vienkārši tas ir viens no veidiem kā atpūsties agrā rīta dzestrumā, klausoties putnu rīta dziesmās. Andrim vairāk patiktu iet medībās. Tikai jāiegādā medniekam nepieciešamā licence un inventārs. Agri pavasarī tiek pārrunāts, izplānots, ko un kur stādīt. Arī «Zemgales degvielas» direktoram nav svešas lauksaimnieku problēmas.
«Nu kas tur iznāk no tiem iestādītajiem pieciem vai sešiem maisiem kartupeļu? Ja parēķina degvielu, darbu, ko esi ieguldījis, tad tas kartupelis iznāk dārgāks nekā tirgū pirktais. Taču tam, ko esi izaudzējis pats, ir pavisam cita garša! Kartupeļu talkas ir viena no tām reizēm, kad sanāk vienkopus gan draugi, gan radi.»
Arī malku ziemai Andris Spunītis sagādā pašu spēkiem. Viņš nebaidās no smaga fiziska darba un vienmēr uzsver, cik svarīgi ir darīt visu pašam. Smagu darbu prasīja arī sporta dejas. Ar šo sporta veidu Andris nodarbojās gandrīz 10 gadu. Treniņi, sacensības, treniņi, sacensības. Pēc tik saspringta darba grafika arī panākumu netrūka. Taču dejas vajadzēja pamest, jo neatlika laika nekam citam. To izdarīt bija grūti, tādēļ arī tagad viņš dejo nelabprāt. To aizstāj mūzika, kurai ir laba melodija. Saksofona, klavieru un klarnetes skaņas ir tās, kas vislabāk patīk Andrim. Arī mūzika mašīnā ir viens no relaksācijas veidiem. Un ar auto viņam ir īpašas attiecības.
«Ja kādreiz mašīnai ko sliktu pasaku, tad viņa noteikti to atdarīs. Vai neiedarbosies, vai noslāps pašā nepiemērotākajā brīdī, vienvārdsakot, «niķosies». Tādos brīžos cenšos viņu nomazgāt pats savām rokām vai kā citādi izrādīt savu īpašo attieksmi pret to.»
Tā ir iznācis, ka darba vietas un auto ir mainītas ik pēc pieciem gadiem. Mašīnas ir kāda Andra dzīves posma liecinieces, tādēļ arī divas no tām tika atdotas pašiem tuvākajiem – dēlam un sievai. Īpašā attieksme pret tehniku droši vien ir mantota no tēva, kas ilgus gadus bijis traktorists.
