Agri vai vēlu katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad par neizbēgamu vajadzību kļūst dzīves jēgas meklēšana.
Agri vai vēlu katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad par neizbēgamu vajadzību kļūst dzīves jēgas meklēšana. Cits to atrod Dievā, cits kādā radošā darbā, ir arī tādi, kas to neatrod nekur un visu dzīvi turpina meklēt. Šoreiz – par pēdējiem, kurus allaž vilina jaunais un vēlme redzēt, kā citur cilvēki dzīvo. Lai arī viņi ir dažādi, visbiežāk par viņu atpazīstamības zīmēm kalpo mugursomas, nevēlēšanās pieķerties nekam, patukša kabata un dāsna sirds, vēja aprautas sejas un pastāvīgā gatavība doties nezināmā virzienā.
Sešdesmito septiņdesmito gadu mijā toreizējā Ļeņingradā māksliniekiem par vadmotīvu esot kļuvis sauklis: vajag darīt to, ko vēl nekad neviens nav darījis. Šī doma nodarbināja veselas paaudzes prātus, tā kļuva par savdabīgu moto, ar kuru varēja pretoties vardarbīgajam režīmam.
Tagad, kad tas ir sabrucis un it kā pretoties nav īsti kam, šķiet, zudusi arī vēlēšanās darīt kaut ko nebijušu, cilvēki ir pārāk aizņemti ar dienišķās maizes pelnīšanu, un rutīnas pārpildītajā sadzīvē nav vietas pārsteidzošajam.
Paskatieties tā uzmanīgāk uz cilvēkiem, uz viņu sejām. Nav tādu, kas spēj izbaudīt mirkli – tagad un tepat. Pārsvarā skumjas, nodurtas sieviešu sejas un mazrunīgi, īgni vīrieši. Vai latvieši ir laimīga nācija? Par to taču nav laika padomāt, jo jāpelna nauda. Vai bērni Latvijā staro no laimes? Jā, jūs atbildēsiet, jo viņi vēl nezina to, kas viņos var viest neizdzēšamas skumjas. No tām var mēģināt izbēgt, ar tām var iemācīties sadzīvot, par tām var uz brīdi aizmirst, visbeidzot tās var izbaudīt, taču tās kaut kur paliek. Kādam varbūt tās palīdz dzīvot.
Var arī vispār ne par ko nedomāt, visu uzticot Dievam un atstājot viņa ziņā. Bet viņa ziņā nevar atstāt visu, piemēram, kārtējo maksājumu līzinga firmai par pavasarī iegādāto televizoru. Kaut kas jādara būs arī pašam. Vai atkal tas pats, kas tika darīts vakar, tiek darīts šodien, un ko domājat darīt rīt? Tāpat? Vai nav pienācis laiks darīt kaut ko nebijušu? Un nevajag atlikt. Jo, kas zina, rītdiena varbūt nepienāks nekad. Un rītdiena būs vienmēr – sieviešu liegajos smaidos, skanīgajos bērnu smieklos un klusuma pielietajā saullēktā. Un tā būs brīnišķīga diena.
