Laikam neviens Latvijā dzīvojošais nenoliegs, ka partiju mums vesels lērums. Ja atmiņa neviļ, to skaits jau varētu būt iekāpis septītajā desmitā. Dzirdēts, ka, tuvojoties rudenī paredzētajām Saeimas vēlēšanām, to skaits varētu vēl augt.
Laikam neviens Latvijā dzīvojošais nenoliegs, ka partiju mums vesels lērums. Ja atmiņa neviļ, to skaits jau varētu būt iekāpis septītajā desmitā. Dzirdēts, ka, tuvojoties rudenī paredzētajām Saeimas vēlēšanām, to skaits varētu vēl augt. Tāds pats sajukums, kāds valda lielajā partiju lērumā, ir arī to sociālās un politiskās orientācijas noteikšanā. Sanācis tā, ka partijas, kas vārdos un darbos aizstāv cittautiešu tiesības, tiek pieskaitītas kreisajām. Ja palūkojas no to ekonomiskajām prioritātēm, nekādas lielās atšķirības daudzām, kuras sevi dēvē par kreisajām, nav manāmas. Protams, ja vien runa nav par galēji sociālistiskas un komunistiskas orientācijas “rubikiešiem”. Iedzīvotāju sociālās aizsardzības ziņā tās drīzāk dēvējamas par sociāldemokrātiskas ievirzes partijām. Pārējās, kas vairāk vai mazāk aizstāv latvisku Latviju, automātiski tiek pieskaitītas labējām. Protams, izņemot neveiksmju bedrē sēdošos sociāldemokrātus. Kaut gan, ja lūkojas, kā viņi īstenojuši savas idejas, par īstiem sociāldemokrātiem arī nevarētu uzskatīt.
Faktisko sajukumu partiju politiskās orientācijas noteikšanā lieliski parāda notikumi, kas ieguvuši “jūrmalgeitas” nosaukumu. Nebūs jāatgādina, ka to izraisīja visu šajā jezgā iesaistīto personu mobilo tālruņu sarunu atšifrējumi Latvijas Televīzijā svētdienas informatīvajā raidījumā “De facto”. Kādu brīdi vēl bija cerība, ka mūsu valsts partijas un to vadoņi sapratīs, kas noticis, tagad skaidrs, ka nekādu patiesu novērtējumu no viņiem nesagaidīsim. Pašlaik Jānis ar pirkstu rāda uz Pēteri, tas savukārt krata dūri Miķelim, kurš parāvies maliņā klusi ķiķina par pārējo nedienām.
Nosauciet vismaz trīs fundamentālas atšķirības, pēc kurām varētu atšķirt gan valdības koalīciju, gan “jūrmalgeitas” tiešos vaininiekus. Vārdiskā retorika nav jāievēro. Labi vai slikti, taču Latvija ir tik maza, bet ambīciju tik daudz, ka atšķirību starp kompānijām, ko ieraduma pēc dēvējam par partijām, gandrīz nav. Dažādi ir vienīgi ekonomiskie grupējumi, kurus tās pārstāv. Ārpus tā visa ir tikai nedaudz cilvēku, kurus vada idejas, ne personiskais labums. Pārējais atgādina bērnudārza cienīgus gājienus – ja viņš pateiks, ka ir duraks, tad arī es pateikšu, ka tāds esmu. Un tālāk līdz bezgalībai, līdz nelabumam.
Turpinoties savstarpējiem cīniņiem, acīmredzot tā dalībnieki nav pamanījuši, ka šādi rok milzīgu bedri, kurā var sagrūt visplašākās sabiedrības uzticība politiskajai sistēmai. Pēdējie valdības partiju savstarpējie aicinājumi, lai koalīcijas kompanjona ministri atkāpjas, tikai pierāda, ka bagāto bērnu rotaļas, dalot zelta aunādu, turpinās. Vai tad ir kāda atšķirība, ko tās deklarējušas savās programmās un statūtos? Atliek vien naivi cerēt, ka jau tuvākajā laikā strīdnieki tomēr apstāsies. Citādi visi būsim pamatīgā dimbā.
