«Kas par muļķībām, kādas Zelta kāzas! Jums tikai kādi 50,» smejoties izteikusies Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Aina Rokjāne, kad Ināra un Indulis Gailīši ieradās pieteikt Zelta kāzu ceremoniju.
“Kas par muļķībām, kādas Zelta kāzas! Jums tikai kādi 50,” smejoties izteikusies Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Aina Rokjāne, kad Ināra un Indulis Gailīši ieradās pieteikt Zelta kāzu ceremoniju. Mūžs kopā, roku rokā, “pierīvēts”, “pieslīpēts” un cieši savienots tā, ka laulātie saka: “Mēs vairs nevaram iedomāties dzīvi viens bez otra!”
Pāris mūs sagaida savā “ligzdā”, kur pavadīta gandrīz visa kopdzīve, kopš uzcelta māja. Galds noklāts fotogrāfijām un mīļām piemiņām. “Nespēju vien skatīties un nopriecāties par savu dēlu un mazbērniem,” aizkustināta Ināras kundze, bet Indulis viņu mīļi sauc par “mammu” un neslēpj ik pa brīdim acīs iezagušos miklumu, atceroties ātrā skrējienā ritējušo kopā savīto mūžu. Šodien to simbolizē pārkausētie 50 gadu jubilejai veltītie laulības gredzeni. Atmiņas nav “apsūnojušas” un tālā faktu plauktiņā noliktas, bet dzīvas un pulsējošas, jo galvenais šajā stāstā ir mīlestība, kas vēl joprojām dzīva!
Mīlestības klikšķis
“Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena,” droši apgalvo Ināra, atceroties dienu Baltezerā tālajā 1955. gadā. Beigusi Rīgas māsu skolu, viņa tajā laikā strādāja Baltezera Bērnu tuberkulozes slimnīcā. Jaunās medmāsas “draudzējās” ar topošajiem juristiem, kopā devās uz ballēm. Liktenīgajā dienā viens no šiem jaunekļiem uz Baltezeru bija atvedis skolasbiedru. Īstajā vietā un laikā jūtu ķīmiskā reakcija bija notikusi! Indulis studēja Ļeņingradas Politehniskā institūta 3. kursā, bet mīlestība bija stipra, vienkāršu kopādzīvošanu vecāki neakceptēja, tāpēc 1956. gada 15. septembrī jaunieši saņēma laulības noslēgšanas apliecību.
Diena kā pēc 50
Kaut gan bija drūmie padomju gadi, jaunie cilvēki laulājās baznīcā. “Sievasmāte to ļoti vēlējās, un mums nebija no kā baidīties, slēdzot laulību ģimenē,” min Indulis, un Ināra atceras mācītāja Ozoliņa sirsnīgo uzrunu, kurā neesot bijis ne viena lieka vārda, bet viss “par lietu”.
Zelta kāzās, kas ritēja tuvā ģimenes lokā, piedalījās arī īpašs goda viesis un vienīgā 1956. gada 15. septembra notikumu lieciniece – pensionēta acu ārste Minjona Jurēvica, kuras dzīvoklī notika Gailīšu kāzu svinības, jo pašiem rūmes maz, bet tajā laikā svinēt klubos vai kafejnīcās nebijis ierasts. Šogad diena arī bijusi kā pirms pusgadsimta – tikpat silta un saulaina.
Salmu atraitne
Šādā statusā Ināra nodzīvoja divus gadus, kamēr jaunais vīrs beidza studijas Ļeņingradā. Tajā laikā viņš pie sieviņas varēja atbraukt reizi divos mēnešos, vilciena biļete maksājusi astoņus līdz desmit rubļus. Pie Induļa devās arī Ināra. “Vai es savā mūžā būtu tā iepazinusi šo pilsētu,” bilst kundze, bet, Inārai aizbraucot, Indulim ilgi šķitis, ka redz viņu cilvēku pūlī.
Pēc studiju beigām Gailīšu ģimenē sākusies jauna ēra un īstā dzīves elpa, iespējams, tāpēc viņi spējuši tik ļoti novērtēt otra klātbūtni.
1958. gadā Indulis beidza institūtu, 1959. gadā piedzima meita Baiba. Viņu vecāki jau ienesa jaunajā un patstāvīgajā “ligzdā”. 1965. gadā ģimenei pievienojās dēls Uldis.
Rit kamolītis
“Tagad grūti atcerēties, kā ar visu tikām galā,” teic Ināra. Bija laiks, kad viņas darbs tika pakārtots bērniem. Medmāsa strādāja bērnudārzos, dažādās ārstniecības iestādēs, bet pēdējos gados profilaktisko medicīnisko apskašu kabinetā Jelgavas pilsētas poliklīnikā. Tur kundze vēl turpina strādāt. Indulis jau ir pensijā, kārto mājas dzīvi, maksā rēķinus, iet uz veikalu un tirgu, mizo kartupeļus un vāra zupas. Taču savulaik pēc institūta beigšanas kungs strādāja Jelgavas uzņēmumos par inženieri mehāniķi, inženieri projektētāju un galveno inženieri. No 1969. gada – Vissavienības meliorācijas un ūdens saimniecības zinātniskās pētniecības institūtā par Patentu daļas vadītāju. Gailīša kungu urdījusi izgudrotāja dzirksts – viņš ir 121 izgudrojuma autors un līdzautors, par to 1990. gadā Indulim piešķirts Latvijas Republikas Nopelniem bagātā izgudrotāja nosaukums. Par apņēmību liecina arī 1992. gadā saņemtais inženierzinātņu maģistra grāds. To tēvs ieguva vienā dienā ar dēlu.
Draugos ar sportu
“Mūsu bērni jau no mazotnes bijuši ļoti apzinīgi un patstāvīgi,” bilst Ināra. Un kā nu ne – no mazām dienām ievadīti sporta gaitās, guvuši labus rezultātus, piedalījušies augsta līmeņa sacensībās un sporta nometnēs. Baiba un Uldis aktīvi peldējuši, nodarbojušies ar akadēmisko airēšanu, kurā abi kļuva par PSRS sporta meistariem. Tas no Induļa, kas arī aktīvi sportojis. Ināra par sevi saka: “Kādam taču bija jābūt skatītājos un atbalstītājos!” Gailīša kunga sīkstumu, izturību un drosmi apliecina arī medaļa par slīcēju glābšanu – ziemā slidojot pa Lielupi, viņš ievēroja āliņģī ielūzušu cilvēku.
Taču Baibu izglābt neizdevās… 1986. gadā viņu uzveica ļauna slimība, un divu nedēļu laikā dzīvība izdzisa. Vecāki pārmet padomju medicīnas bezspēcībai un aizdomājas, ka slimību, iespējams, veicināja arī sportā lietotie stimulējošie preparāti. Šis ir Gailīšu ģimenes sāpīgākais brīdis.
Dārziņš un “mocīši”
Savus priekus un bēdas, veiksmes un neveiksmes ģimene ieaudusi arī kopīgos vaļasbrīžos. No 1968. gada Gailīšiem Ozolniekos ir dārzs ar nelielu mājiņu. Pāris atzīst, ka vēl joprojām viņiem tīk pa zemīti rušināties, izaudzētais bijis arī labs atspaids ikdienā.
Ģimenei paticis ceļot. Savulaik ar motocikliem izbraukāta visa Latvija. Īpašas atmiņas saistās ar nakšņošanu pie vēl neappludinātā Staburaga. Auto Gailīšu īpašumā nonāca pirms pieciem gadiem. Tas nosaukts par Romineo un atšifrējumā nozīmē – Roma, Milāna, Neopole. Tas piemiņai par nenotikušo ceļojumu uz Itāliju, kur Ināra bija plānojusi doties laikā, kad mašīnu iegādājās.
Galvenais ir mīlestība
Pieskārieni, acu skatieni, balss intonācija ir sīkumi, kas atklāj mīlestību. Ināras un Induļa attiecībās tas kūsā. Kungs atzīst, ka bīstamu brīžu laulībā nav bijis. Pirmajos gados nācies pieslīpēties, sākumā nedaudz traucējusi vecāku iejaukšanās, taču kopdzīve izvērtusies saskanīga. “Tas, šķiet, tāpēc, ka mēs ar sievu vienādi domājam, mums ir līdzīgi uzskati,” min Indulis un raksturo Ināru arī kā paklausīgu sievu. Bet par savu vīru Ināra saka: “Ļoti liels pienākuma cilvēks, omulīgs un jautrs, tāds, kas ilgi netur ļaunu prātu.” Šī īpašība nav maznozīmīga, jo strīdiņos, kas gadījušies, izticis vien ar paburkšķēšanu, un tad jau atkal bijis labi. Jaunajām ģimenēm Gailīši novēl vienam otru cienīt, uzklausīt dzīvesdrauga vēlmes, un vienam par otru rūpēties. Ja klāt vēl ir spēja veiksmīgi atrisināt domstarpības un atrast kopīgu vaļasprieku, ikvienam precētajam pārim ir iespēja savu laulību zeltā tīt.
***
Gailīšu ģimene
Ināra un Indulis Gailīši laulību slēdza 1956. gada 15. septembrī.
1959. gadā piedzima meita Baiba. Viņa beidza Latvijas Lauksaimniecības universitāti (LLU), kā arī ieguva PSRS sporta meistares titulu akadēmiskajā airēšanā. 1982. gadā Baibai piedzima dēls Andris. 1986. gadā viņa pāragri aizgāja mūžībā.
1965. gadā Ināra un Indulis sagaidīja dēlu Uldi. Arī viņš beidza LLU un ieguva sporta meistara titulu. Pašreiz ar sievu Andru un bērniem Oskaru (16) un Aneti (8) dzīvo Rīgā. Abi vecāki strādā bankās – Uldis Hipotēku bankā, bet Andra Latvijas Valsts bankā.
