Zviedru jaunieši pēc Tenultas Lauksaimniecības skolas beigšanas izvēlas darbu modernās un videi draudzīgās saimniecībās.
Zviedru jaunieši pēc Tenultas Lauksaimniecības skolas beigšanas izvēlas darbu modernās un videi draudzīgās saimniecībās.
Katriem četriem audzēkņiem – viens pasniedzējs
Tenultas Lauksaimniecības skola atrodas netālu no reģiona centra Jončēpingas. Tajā mācās 160 audzēkņu, ar kuriem nodarbojas 45 pasniedzēji un darbinieki. Galvenokārt tiek apgūta lauksaimniecība, zirgkopība, taču ir iespējas specializēties dārzkopībā, dzīvnieku aprūpē un dabas zinībās. Skolā ir astoņas klases, divas datorklases, kūts ar astoņdesmit govīm, stallis ar četrdesmit zirgiem un starptautiska mēroga sacensībām piemērota segtā manēža. Skolai pieder 290 hektāru lauksaimniecības zemes, tās apstrādei un mācībām tiek izmantoti trīs kombaini, 16 traktori un cita lauksaimniecības tehnika. Mācību iestādi uztur reģiona pašvaldība, kas gan sūkstoties par lielajām izmaksām, tomēr finansējumu piešķir, un audzēkņiem par skološanos nav jāmaksā.
Skolā – tikai zaļā prakse
Kopš 1997. gada skola ražo ekoloģiski tīru produkciju. Kā atzīst pasniedzēji, tieši zaļā prakse padarījusi skolu populāru, un tajā mācās daudz pilsētas bērnu.
Vairums no aptaujātajiem atzina, ka Zviedrijas lauksaimniecības nākotni viņi saskata tieši videi draudzīgā saimniekošanā. Arī Zemnieku federācijas Jončēpingas reģiona nodaļas vadītājs Gunars Lans pieļauj, ka pēc desmit gadiem Zviedrijā ražos tikai ekoloģiski tīru lauksaimniecības produkciju.
Tam ir vairāki labvēlīgi priekšnosacījumi. Jau gadus desmit lauksaimniecībā ir spēkā augsti vides aizsardzības standarti, un, pateicoties tiem, Rietumeiropā aktuālā trako govju slimība zviedrus neapdraud. Ekoloģiski tīras pārtikas konkurētspēja Eiropas tirgū ir krietni augstāka nekā intensīvi ražotās.
Darba birža katrā ciemā
Otrs Tenultas skolas popularitātes iemesls ir izglītības vispusība. Zemniekam Zviedrijā, tāpat kā Latvijā, ir jābūt gudram cilvēkam, kas pārzina ekonomiku, agronomiju, grāmatvedību, veterināriju, celtniecību, tehniku. Skolā var apgūt šīs zināšanas un arī praktiskās iemaņas, tāpēc absolventi viegli atrod labi atalgotu darbu ne tikai lauksaimniecībā.
G.Lans piebilst, ka visai straujā lielfermu veidošanās, apvienojot trīs vai pat sešas mazas saimniecības vienā, un lauksaimniecībā nodarbināto skaita samazināšanās tomēr nav radījusi bezdarbu laukos. Katrā ciemā ir neliels dienests – viens vai divi cilvēki, kas sēž pie telefona un pieņem īslaicīga darba piedāvājumus no nelielām rūpnīcām, pārstrādes uzņēmumiem, transporta firmām, arī lielfermām. Vispieprasītākie šajā darba biržā ir zemnieki, «jo viņi kārtīgi strādā un prot darīt visus darbus – vadīt tehniku, būvēt, remontēt», rezumē Zemnieku federācijas vadītājs.
Pēc «Volvo» jāiegādājas zirgs
Pati populārākā specialitāte Tenultas Lauksaimniecības skolā ir zirgkopība. To apgūst sešdesmit jauniešu – gandrīz puse no skolas audzēkņiem. Tā ir izteikta meiteņu aizraušanās, jo kursā ir tikai divi puiši. No 40 skolas staļļa zirgiem 20 ir audzēkņu personīgie, zirgs Zviedrijā ir ļoti mīlēts un lolots lopiņš.
Topošās Tenultas zirgkopes gan vēl nebija cieši pārliecinātas, ka tas viņām patiešām būs īstais nākotnes darbs. «Mums patīk zirgi, un mēs te jauki pavadām laiku. Katru dienu ejam uz stalli, kur kopjam, mazgājam savus rikšotājus, dodamies izjādēs. Rūpēdamās par dzīvniekiem, mēs esam tuvāk dabai, un tas ir jauki,» meitenes smaidot stāstīja.
Bet daļai audzēkņu pēc atgriešanās vecāku saimniecībā zirgkopība kļūs par tīkamu un arī pietiekami ienesīgu biznesu. Izjādes ar zirgiem zviedriem ir ļoti iecienīts atpūtas veids. Nākamais transporta līdzeklis pēc «Volvo», ko cenšas iegādāties ģimenes ar stabiliem ienākumiem, ir zirgs. Pilsētnieki un arī lielāku ciemu iedzīvotāji tad nu lūko pēc zemnieka, vēlams tāda, kura meita ir profesionāla zirgkope, kas varētu viņu graciozo mīluli izmitināt un pieskatīt. Fermerim tas ir izdevīgi. Par zirga turēšanu viņš saņem 800 kronu (apmēram 50 latu) mēnesī, par ēdināšanu – 1,5 kronas (10 santīmu) par barības kilogramu. Bet saimnieki paši atbrauc ik dienu, kopj, tīra savu zirgu un izjāj ar to.
Fermerim vērts strādāt lielfermā
Puiši Tenultā orientējas uz nopietnākiem darbiem. Stefans Magnusons (attēlā) nāk no fermeru ģimenes. Tēvam pieder neliela 20 govju saimniecība. «Es mācos par fermeri,» stāsta Stefans, «taču tēva mājās neatgriezīšos. Divdesmit govis dod pārāk maz ienākumu diviem strādātājiem, bet paplašināt fermu vecāki nevar. Esmu jau vienojies, ka pēc skolas strādāšu lielfermā.
Pirms dažiem gadiem strādāt lauksaimniecībā jauniešiem nebija populāri. Darbs smags, naudas maz, brīvā laika nav. Bet tagad fermas kļūst lielākas, modernākas, jaunās tehnoloģijas aizstāj roku darbu, ir interesanti un var arī labi nopelnīt. Manuprāt, pievienošanās Eiropas Savienībai ir nākusi par labu Zviedrijas lauksaimniecībai. Birokrātija gan viņiem ir briesmīga, bet attīstības iespējas ir vairāk, protams, ja ir liela – simts vai vairāk govju – saimniecība. Es nedomāju, ka jauniešus ļoti aizrauj fermera darbs, bet man tas patīk. Ir labi dzīvot laukos un darīt to, ko vēlies.»
Piena lopkopību Tenultas skolā galvenokārt apgūst puiši, bet praktiskās mācības vada jauna meitene Juliāna Bardoczi. Juliāna ir pilsētniece, bet viņai patīk dzīvnieki un dzīve laukos. Tāpēc meitene pabeidza Tenultas skolu un palika tur strādāt. Viņa pārrauga mūsdienīgu kūti ar automatizētu barības padevi, jaudīgu slaukšanas iekārtu un astoņdesmit ražīgām govīm, kas dod ekoloģiski tīru pienu. Vidējais izslaukums ir 8200 kilogramu no govs gadā.
«Es, kā jau pilsētniece, nezināju, cik daudz laika un spēka prasa govis. Kad to sapratu, bija jau par vēlu atteikties. Tagad man šis darbs nešķiet smags. Ja esmu saskarsmē ar dabu, ar dzīvniekiem, tas sniedz labas emocijas, tad ir viegli. Nedomāju, ka visu dzīvi strādāšu te par slaucēju. Droši vien vēl studēšu, bet pēc tam noteikti atgriezīšos laukos. Arī daudzi mani paziņas meklē iespēju pārcelties uz laukiem, jo pilsētās ir stress, nervozitāte, cilvēks nejūtas labi,» stāsta Juliāna. «Svarīgi ir tas, ka ražojam ekoloģiski tīru pienu. Tas nozīmē arī to, ka dzīvniekiem ir radīti labdabīgi turēšanas apstākļi. Govis jūtas labi un ir mierīgas. Pie mums regulāri praktizējas fermeri, kas arī nolēmuši ieviest videi draudzīgu ražošanu. Viņi ir sapratuši, ka tīra produkcija ir Zviedrijas lauksaimniecības nākotne.»
Andris Vanadziņš, Jončēpinga – Cēsis
