«Domāju, ka mūsu tautām dzīve, īpaši šeit, pierobežā, rit stipri līdzīgi un arī problēmas ir vienas un tās pašas,» teic Jonišķu Bezvainīgās jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīcas dekāns Eduards Semaška.
“Domāju, ka mūsu tautām dzīve, īpaši šeit, pierobežā, rit stipri līdzīgi un arī problēmas ir vienas un tās pašas,” teic Jonišķu Bezvainīgās jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīcas dekāns Eduards Semaška, kad “Ziņas” atklāj sava brauciena iemeslu – palūkoties, kādā noskaņā un ar kādām domām kaimiņzemē ļaudis gaida Ziemassvētkus. Beidzoties padomju laikam, neatkarīgo valstu robeža abas baltu tautas it kā vairāk atdalījusi, taču tagad, pēc dekāna domām, pamazām “viss (ar to domājot abpusējo interesi un sadarbību) nāk atpakaļ”. Tā viņš, piemēram, pagājušajā vasarā esot devies uz Latviju atpūsties – skaistais brauciens vedis gar Kurzemes jūrmalu augšā līdz Kolkas ragam. “Ziņu” ceļš, izmetot dažas cilpas starp lietuviešu zemnieku rūpīgi apstrādātajiem laukiem, šoreiz aizvijas līdz Jonišķiem.
Maija Laizāne, Inga Karlinska
Kā zīmīgu abu kultūru saskarsmes vietu kartē atrodam baznīcas simboliņu gluži vai uz robežas netālu no Meitenes kontrolpunkta, taču lietuviešu pusē. “Ā… jā, kaut kāda tur ir,” novelk brāļu zemes robežsargs, ieteikdams pirmajā krustojumā griezties pa labi, un tad jau atradīšot. Kad pirmie divi sākumā samērā normāli izbraucamie zemes ceļi mūs noveduši tikai līdz pamestām (taču ne izdemolētām) mājām, trešais izrādās īstais.
Ziemassvētkos uz kapsētu neiet
“Redz, kur tā ir!” izbraucot cauri Melvidžu ciemam, ceļa galā tiešām ieraugām paaugsta mūra žoga ieskautu iespaidīgu sarkanu ķieģeļu celtni, ar krustu augstākās smailes galā. Tepat līdzās izrādās arī mājas, un, sētas sarga skaļo reju aicināts, laukā nāk saimnieks. “Laba diena!” vīrs lietuviski atņem sveicienu, taču, uzzinājis, no kurienes negaidītie ciemiņi ieradušies, sāk runāt “skaidri latviski”.
“Uz Eleju iepirkties braucām, Latvijas pusē mežā esmu strādājis, kā nu nemācēšu,” uz mūsu izbrīnu attrauc sarunbiedrs, piebilstot, ka nu jau gan drusku vārdi esot piemirsušies.
Felikss Marcinkus – arī mūspusē visai izplatītā uzvārdā sauc māju saimnieku, kas šeit, pierobežā, dzīvo kopš sešdesmitajiem gadiem, un te viņam iemērīti arī no tēva citā pusē mantotie pieci hektāri zemes. Tagad gan viņš tos esot iznomājis lielākiem saimniekiem. Dēli dzīvojot Jonišķos un strādājot ar elektrības un gāzes lietām saistītā “valsts darbā”, bet vecie te, laukos, iztiekot no pensijas (pašam tā esot ap septiņdesmit latu) un savas saimniecības ar govi un vistu saimi. “Vecie vien te palikuši, jaunajiem nav darba,” teic vīrs, rādot arī netālā Melvidžu māju pudura virzienā.
Bet mūsu domātā baznīcas ēka izrādās kapliča ar kapsētu līdzās. “Šogad kādi desmit cilvēki būs apglabāti,” kaimiņš apliecina, ka šī vieta nav vis pamesta. Ziemassvētkos lietuvieši gan tuvinieku kapus nemēdzot apciemot. Pēdējā tikšanās ar tiem ir Mirušo piemiņas dienā, un tad apklusušo mūžu dārzā ienāk miers līdz pavasarim.
Kamēr tētis komandējumā Itālijā
Divi mazi bērņuki kādas mājas pagalmā tomēr liek domāt, ka gluži bez jauniem cilvēkiem Melvidžu ciems nav palicis. “Kā tad nu nav, redz, tepat blakus mājās dzīvo jauni cilvēki, kas apsaimnieko zemi,” mazās Karolīnas un Tita vecmāmiņa Danute Jankuniene neizklausās pesimistiska. Reizi nedēļā atbraucot autoveikals, bet lielāka iepirkšanās iespēja ir Jonišķos. Uz turieni arī tiekot vesta graudu audzētāju produkcija, bet nobarotajām cūkām pakaļ ierodas uzpircēji. Pašai gan esot tikai sava mājas saimniecība un pensija, bet dēla ģimene pilsētā. Ja pareizi atšifrējam lietuviešu valodā ar dažu latviešu vārdu iespraudumiem teikto, dēls ir tālbraucējs un atrodas komandējumā Itālijā, tāpēc mazie tikmēr pie vecmāmiņas, kur droši vien būšot arī Ziemassvētkos. Eglītes mājās vēl nav, bet būs. Nekāds vecītis ar dāvanām laikam gan nenāks, tās sagādāšot paši.
Pēc ilgiem gadiem atkal tirdziņš
“Kādreiz pirms daudziem gadiem mums bija Ziemassvētku tirdziņa rīkošanas tradīcija, un šogad gribam to atjaunot,” Jonišķu pašvaldības Kultūras un sabiedrisko attiecību departamenta vadītāja Gerda Norušaitiene saka ko tādu, kas pie mums jau šķiet gluži pašsaprotams. Seno tradīciju kopšanā aktīvi esot muzeja darbinieki, un arī tirdziņš 23. decembrī kultūras namā būs pēc viņu iniciatīvas. Kāpēc ne laukā? “Auksti,” pasmaida Gerda un arī piebilst, ka griboties, lai tas piedāvā lietuviešiem raksturīgos pašu ražojumus, nevis “tās visas ķīniešu preces”.
No viņas stāstītā noprotam, ka Adventes un Ziemassvētku laika kultūras programma pārsvarā saistās ar vietējās katoļu baznīcas piedāvājumu, bet Kultūras centrs orientējas uz Vecgada vakara un Jaungada sarīkojumiem.
29. decembrī kultūras namā būs pasākums vecākiem cilvēkiem, bet jaunieši varēs izlīksmoties Jaungada nakts diskotēkā pie pilsētas centrālās egles. 31. janvāra pēcpusdienā tur paredzēts arī sarīkojums bērniem, bet pirms pusnakts laukumā pulcējoties gluži vai visi pilsētnieki, lai skatītos un piedalītos uguņošanā, dzertu šampanieti un novēlētu cits citam laimi jaunajā gadā.
Ko no 2007. gada vēlētos sagaidīt Kultūras departaments? “Vairāk naudas,” bez vilcināšanās teic tā vadītāja. “Lai varētu restaurēt Kultūras centru, iegādāties kolektīviem jaunus tērpus un noorganizēt vairāk interesantu sarīkojumu. Ja redzi sev apkārt kulturālu vidi, tad arī pašam gribas kulturālāk uzvesties,” Gerda atklāj, ka nākamā gada prioritāte 11 tūkstošu iedzīvotāju pilsētiņā būs tā dēvētie masu pasākumi, kas aptver pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu. “Centīsimies arī vairāk domāt par jaunatni, lai tā mazāk tiektos prom un vairāk gribētu atgriezties.”
Svētkos un koncertos cilvēku netrūkst
Pārsvarā katoļticīgajā Lietuvā katrā pilsētā ieraugāms dievnams, bet lauku ārēs pie vientuļām saimniecībām un arī miestiņu centrālajās ielās – krustu vai lūgšanu altāri. Krusts ir arī Melvidžu centrā, gan kļuvis tāds palīks kā sakumpusi tantiņa un gadu ritumā līdzinās lielākajai daļai ciemata iedzīvotāju.
Kristus dzimšanas svētkos ierastajam baznīcas apmeklējumam pierobežā dzīvojošie izvēlas Jonišķu katoļu baznīcu, jo tuvāka dievnama nav. Uz centru svētkus atzīmēt dodas arī luterāņi, kam Jonišķu baznīcā ir apmēram 200 cilvēku liela draudze.
Katoļiem – krietni plašāka. Jonišķu administratīvajā teritorijā, kas aptver apmēram 18 000 iedzīvotāju, ir astoņas aktīvas katoļu draudzes ar savām baznīcām, tomēr liela daļa svētkos izvēlas doties uz Jonišķu dievnamu.
“Žemaitijā ir daudz vairāk ticīgo, taču arī šeit netrūkst cilvēku, kas nāk uz baznīcu. Ziemassvētkos nereti plašajā dievnamā, kas spēj uzņemt vairāk nekā 1000 lūdzējus, trūkst vietu,” stāsta Svētās jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas katoļu baznīcas dekāns E.Semaška. Īpašu uzmanību izpelnās arī baznīcā rīkotie koncerti. Piemēram, trešajā Adventē Jonišķu iedzīvotājus ar klasisko Ziemassvētku skaņdarbu programmu priecēja Šauļu filharmonijas orķestris un koris. “Tie, kas atnāca vēlāk, baznīcā vairs neiekļuva – tik pilna tā bija,” lielo atsaucību un interesi par aizvadītās svētdienas koncertu mūsu sarunā atzīmēja arī Kultūras departamenta vadītāja G.Norušaitiene.
E.Semaška pauž gandarījumu, ka tiek apmeklēti speciāli jauniešiem un ģimenēm veltītie dievkalpojumi, taču dekāns arī nenoliedz – ģimeņu, kurās ticība Dievam tiek ieaudzināta no bērna kājas, kļūst arvien mazāk. Arī priesterības sarežģīto ceļu jaunekļi negrib izvēlēties, jo nejūtas pietiekami droši par šādas izvēles pareizību un aicinājumu. Tajā pašā laikā pagājušajā gadā astoņi pāri, kas mājvietu raduši ārzemēs, laulībām izvēlējās Jonišķus – vietu, kur viens no ģimenes dzimis vai audzis. “Te gan noteikti svarīgs ir ne tikai Dzimtenes aicinājums, bet arī finansiālais aspekts. Lietuvā kāzas izmaksās vairākas reizes lētāk, nekā, piemēram, Anglijā,” spriež garīdznieks.
Pie labdariem jāiet ar lūgumu
Celta 1937. gadā, padomju gados zaudēta, bet līdz ar valsts neatkarību atkal atjaunota, pie katoļu baznīcas darbojas veco ļaužu mītne, kurā vecumdienas vada 29 sirmgalvji. Patlaban ēkā rit remontdarbi, un dekāns nenoliedz, ka daudz ko nebūtu iespējams paveikt bez citu cilvēku palīdzības.
Gan baznīcu, gan veco ļaužu mītni augu gadu atbalsta vietējais Rotari klubs, par kura ieguldījumu arī kultūras dzīvē iepriekš bijām dzirdējuši pašvaldībā. Dāvanās vecajiem ļaudīm nav “konfekšu kalni”, bet patiesi noderīgas lietas un arī nauda. Ar citiem ziedotājiem tik viegli neejot – ja uzņēmēju uzrunā personīgi, varbūt kāds arī atsaucas, bet pašu iniciatīvas nav.
“Mums gan palīdz viena no Šauļu privātklīnikām, ar koncertiem ierodas bērnudārzu audzēkņi, bet ar pārējo mēģinām galā tikt paši, izmantojot daļu aprūpes namā dzīvojošo pensijas,” piebilst garīdznieks. Arī Ziemassvētku laiks ziedotāju sirdis īpaši neatkausējot, vien nelielās pašvaldības izceļas ar aktīvāku darbību.
Tomēr veco ļaužu namā svētki neatnāks bez vīra ar dāvanu maisu. Nu jau vairākus gadus kāds lauku saimniecības īpašnieks ap šo laiku velk mugurā Ziemassvētku vecīša tērpu un dodas uz Jonišķiem, lai apsveiktu, apdāvinātu sirmgalvjus un vēlētu viņiem veselību.
***
Ziemas saulgrieži Lietuvā
“Ziemassvētki kaimiņu tautai izsenis bijis veļu pieminēšanas laiks – cienasts pēc svētku mielasta bieži vien atstāts uz galda, tādējādi aizgājēji aicināti viesoties savās dzimtajās mājās. Nozīmīga ziemas saulgriežu daļa ir uguns – telpas izgaismotas, aizdedzot skalus, sveces un citus gaismas ķermeņus. Svētku rotās bieži izmantots putnu motīvs, darinot tos no papīra un citiem materiāliem. Istabas rotātas arī ar egļu un kadiķu zariem. Tomēr galvenais Ziemassvētkos kā latviešiem, tā lietuviešiem ir ģimenes kopā sanākšana, svētku vakariņas un ģimeniskuma izjūtas radīšana,” stāsta Valmieras Novadpētniecības muzeja vēsturniece Regīna Valtenberga, kas pie sevis ne reizi vien uzņēmusi lietuviešu daiļamatniekus.
Tradicionālais Ziemassvētku ēdiens lietuviešiem ir dzērveņu ķīselis un īpašas no kviešu miltiem un magoņu sēkliņām ceptas kūčas (piparkūkas). Svētku galdā celtas arī sēnes, pupas, zirņi, zivis, rieksti un saldumi.
