Valsts augstākās ierēdniecības līmenī nolemts sākt diskusiju par mācību gada pagarināšanu skolās.
Valsts augstākās ierēdniecības līmenī nolemts sākt diskusiju par mācību gada pagarināšanu skolās.
Vispirmām kārtām uzmanību piesaista divi no šai idejai par labu izteiktajiem aspektiem – neliela ikdienas atslodze skolēniem un pietuvošanās Eiropas vidējiem mācību gada garuma rādītājiem, no kuriem pagaidām vēl Latvija atpaliekot, jo 1. – 6. klašu censoņi mācoties vidēji tikai 478 stundas gadā.
Patiešām gribētos redzēt to lielo gudrinieku, kurš veicis šos aprēķinus, kā arī šādas kalkulācijas pamatojumu. Ja ticēt minētajam skaitlim, attiecīgajās klasēs mācību stundu skaits nedēļā sasniedz tikai 14! Tas savukārt nu nekādi nesaskan ar dzīves realitāti, kas izpaužas pārblīvētās mācību programmās, attiecīgā mācību slodzē un daudz apspriestajā skolas somas smagumā, jo diezin vai vairākus kilogramus smagais nesamais tiek piekrāmēts ar pusķieģeļiem.
Būtiska uzmanība vēršama arī uz mācību programmas saturu. Grūti būtu noticēt, ka ministrijā neviens neko nav dzirdējis, ka skolēnam praktiski nav iespējams pilnvērtīgi apgūt visu ierēdņu sacerēto programmu – mācāmais zinību apjoms un sarežģītības pakāpe gan humanitārajos, gan eksaktajos priekšmetos itin bieži mēdz būt vecumam neatbilstoši, kas savukārt nozīmē, ka dārgās stundas tiek tērētas tādu lietu mācīšanai, par kurām audzēkņiem tajā brīdī labākajā gadījumā ir visai miglaina nojausma.
Tas gana pārliecinoši norāda, ka prioritātei jābūt tieši mācību satura pārskatīšanai, nevis bezjēdzīgai filosofēšanai, kurā datumā pirkt izlaiduma rozes. Pretējā gadījumā skola tās tiešajai auditorijai kļūs nevis par zinību vācelīti, bet gan par alerģijas izraisītāju.
