Dažs gan to parunu par zivi lieto ar tādu kā nicinājuma pieskaņu.
Dažs gan to parunu par zivi lieto ar tādu kā nicinājuma pieskaņu. Taču mūsdienās, kad katram pašam jādomā par savu izdzīvošanu un vēl ģimenes «izvilkšanu», labākas un ienesīgākas nodarbes meklēšana nav nekas nosodāms. Tieši ar tādu pārliecību savas biznesa lietas kārto Cenu pagasta «Brīvzemnieku» saimnieks Ainārs Kozlovs.
Ak Kozlovs tagad mašīnas tirgos? Viņš jau arī teļus baroja, kūti cēla, maizi cepa un vēl zemenes audzē, tā uz paziņojumu par jaunās autotirdzniecības vietas atklāšanu reaģē dažs labs viņa paziņa.
Jā, taisnība, saka pats Ainārs, es patiešām daudz ko esmu izmēģinājies, lai tiktu pie turības. Kas tur slikts?
Un tā sestdienas pēcpusdienā pie vecās Skuju skolas vairāku desmitu «Scania», «Volvo» un citu marku lielo automobiļu ielenkumā grozījās paprāvs ļaužu pulciņš un skanēja franču valoda. Te bija sapulcējušies tie, kurus interesē latviešu zemnieka Aināra Kozlova un franču kādreizējā zemnieka, tagad mašīnu tirgotāja Žana Pola Talbordela kopīgi izveidotais autotirdzniecības uzņēmums un spēkratu iegādāšanās nosacījumi.
Nepārprotiet, «Brīvzemnieku» nauda te nav ieguldīta, vēlāk skaidroja Ainārs Kozlovs. Visas mašīnas pieder Žanam Polam Talbordelam. Man pieder zemes gabals un vecā māja, kurā iekārtojam biroju. Es esmu automašīnu izplatītājs.
Uzņēmuma atklāšana notika pēc vispārpieņemtiem standartiem ar īpašnieka un partnera cerīgu uzrunu, ar rozā lentas griešanu, šampanieša šļakatām un apsveicēju laba vēlējumiem, ko no vienas valodas otrā tulkoja uzņēmuma izpilddirektors Aivars Ūlands. Daļa no viesiem, izrādījās, jau ir jaunā uzņēmuma klienti. Tā, Aldis Alkšbirze no SIA «Rojas auto» no Žana Pola «caur» «Brīvzemniekiem» pirktā mašīnā preces jau pa vairākiem lāgiem vedis pat uz Maskavu. Un divos tādos reisos atpelnījis bankas kredīta procentus. Kolosālu cisternu un auto aizrunājuši «Zemgales piena» vadītāji. Cerīgus skatus uz spožajiem vilcējiem raidīja daudzi. Un var jau saprast par normāliem nosacījumiem iegādāts automobilis ir labs peļņas avots. Dažs, kā pieklājas, interesējās arī par iegādātās «preces» kvalitātes garantijām.
Tās ir morālas garantijas, ko uzņemas Žans Pols, saka Ainārs. Taču tāpēc tās nav mazāk vērtas par citām. Tā, vienam klientam bija gadījusies ķibele mašīnā, un Žans Pols nekavējoties atsūtīja vajadzīgās detaļas. Nav pamata šaubīties par viņa godprātību.
Tā drusciņ nomaļus no kņadas autolaukumā stāvēja Ināra Kozlova Aināra dzīvesbiedre. Un jāsaka godīgi, viņas acīs liela prieka dzirkstis gan nebija.
Tad nu visas zemenes tagad uz jums? pavaicāju.
Jā, tā nu tagad būs. Gandrīz trīsdesmit hektāru, atbild Ināra.
Nesen iegādājāmies jaunu tehniku, tā kā drusku mīkstināt visu cenšas Ainārs. Zeme jāstrādā, no tā nekur neaiziesi. «Brīvzemnieki» ir un paliek zemnieku saimniecība. Gribam arī kartupeļus audzēt, rudzi vajadzīgi salmiem, ko zemeņu rindstarpās kaisīt. Ar rokām taču tīrumus vairs nerok! Pārdodot zemenes, varam samaksāt bankai tehnikas iegādes kredīta procentus. Pārējais jāpiepelna klāt.
Ar Žanu Polu Talbordelu Aināru Kozlovu kopā savedusi nejaušība Ainārs franču zemē traktoru pircis. Arī Žans Pols savulaik bijis zemnieks un kopā ar tēvu audzējis dārzeņus Nantes pilsētā aptuveni 400 kilometru no Parīzes. Bet neba franču zemnieks bez problēmām ar dārzeņu tirgošanu pie turības nav tikuši. Un Žans Pols, trīs bērnu tēvs, ņēmies pārdot vienu mašīnu. Veicies!
Tā iesācies viņa autobizness, un tagad pie Žana Pola pirktas mašīnas mēro gan Alžīrijas, gan Polijas, gan Spānijas ceļus, kur vien ir viņa uzņēmuma filiāles. Bet izvēlēties Latviju viņam licis tieši tas, ka te ir cilvēki, kam vajadzīgs atbalsts.
Esmu priecīgs, ka varu palīdzēt kļūt bagātākiem latviešu zemniekiem, saka Žans Pols. Es te jūtu drošus un stabilus partnerus.
Visiem atklāšanas notikumiem klusītiņām līdzi sekoja arī Aināra mamma Anna Kozlova.
Es esmu apmierināta, ja kaut ko rada no jauna, viņa bilst, ar mīļu skatienu pavadīdama «šiverējošo» dēlu. Mani izmisumā dzen postīšana, kas pie mums notiek. Liekas, ka cilvēki sirdsapziņu būtu pazaudējuši.
Anna Kozlova 45 gadus nostrādājusi par skolotāju, tagad ir pensijā un kopj savu dārziņu. Viņa pieredzējusi gan vecos Ulmaņlaikus, gan bērnu uzņemšanu oktobrēnos, bet viņas tēvs, feldšeris būdams, savulaik pa Pēterburgas parkiem krievu cara Nikolaja II bērnus nēsājis. Vēl 87 gadu vecumā viņš visus zinājis vārdos saukt.
Katram laikam savas labās un savas sliktās puses, sacīja Anna Kozlova. Ij Ulmaņlaikos bija nabadzīgi ļaudis un tādi, kas prata grozīties, ij tagad tā. Galvenais, ka sirdsapziņa cilvēkam tīra. Lai dēlam veicas! Viņam trīs puikas uz kājām jānostāda.
Zivs meklē, kur dziļāks, cilvēks kur labāk. Šajos laikos tas ir pats par sevi saprotams. Un vai tad citos būtu bijis citādāk? Vai patiesi par cienījamu un nopietni ņemamu cilvēku uzskatāms vienīgi tas, kurš spītīgi zāģē un zāģē malku, lai gan mājās sen jau centrālapkure?
