1. aprīļa joki kļūst dziļāki

• TĀDAS varēja izskatīties gan LBTU pirmo kursu studentes, gan Jelgavas linu kombināta audējas “pirms sadales” sešdesmitajos, kad arī Latvijā modē nāca mini. Protams, mūsdienās foto redzamās jaunietes ir sievas, vecmāmiņas vai pat vecvecmāmiņas.
  ILUSTRATĪVS FOTO

Kad marta vidū kopā ar politiski represēto apvienības “Staburadze” darbīgo dalībnieku Jāni Viduci no Ozolniekiem veidojām rakstu “Ar mammas rīkojumu – mājup no Sibīrijas”, neviļus aizrunājāmies līdz bezbēdīgajiem Jelgavas studentu stāstiem. “Nerātnie studentu stāsti” – tā saucas atmiņu krājums, kas iznāca 2009. gadā Jelgavā par godu LBTU 70 gadu jubilejai. Neapšaubāmi, studentu nerātnības bija arī nacionālās pretošanās izpausme nebrīves laikos. Šķiet, gaidāmā 1. aprīļa diena ir ļoti piemērota, lai par tiem atgādinātu un, iespējams, gatavotu “Nerātno studentu stāstu” otro, papildināto izdevumu.

Tālāk no LLA Hidromeliorācijas fakultātes 1965. gada absolventa Jāņa Viduča stāstītā.

Nesadalīja meitenes

Kad sesija beigusies, tas jāatzīmē. Hidromelioratoru puiši bija aizgājuši uz restorānu un, kad atgriezās kopmītnēs, ieraudzīja, ka viens “mehu” (Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes) puisis ir atnācis ciemos pie mūsu meitām. Kā tā pie mūsu meitām var iet! Kausim viņu! Vainīgais skrēja pa trešā stāva koridoru līdz galam – tas bija apmēram tajā vietā, kur uz Ļeņina ielas ir autobusu pietura (vēlāk uz Lielās ielas ierīkotā pietura atrodas vairāk uz Annas baznīcas pusi). Bēglis atrāva vaļā koridora logu un brīdināja: “Nenāciet klāt! Es lēkšu ārā!” Mans kursabiedrs Mikus Juhņēvičs teica: “Ja gribi, tad lec ar!” Es tur nebiju klāt un precīzi nezinu, kā viss tieši notika. Iespējams, Mikus meham piedūra roku vai tomēr viņu pagrūda. Taču nav šaubu, ka “mehu” puisis no trešā stāva nokrita uz trotuāra. Aizveda viņu uz slimnīcu un tad, domājot, ka students ir miris, ielika morgā. No rīta iet taisīt sekciju, skatās – dzīvs. “Miku no augstskolas izslēdza, bet kursā no tā laika bija teiciens, ka īstam studentam arī no morga ceļš dzīvē ved tālu,” teic Jānis Viducis.

Aprakstītajā konfliktsituācijā viņš nebija klāt, bet pieredzējušā vīra stāstītais, šķiet, varētu būt patiess. Puisi, kurš izkrita pa logu, vēl pirms gadiem desmit sveiku un veselu viņš saticis Jelgavas novadā pie “Melnās bumbas” (sendienu krogs Lietuvas šosejas malā – red.). Tikai vārds ir piemirsies. Savukārt Mikus Juhņēvičs augstskolā tomēr atgriezies un diplomu ieguvis, mācoties neklātienē. Tiesāts nav ticis neviens, jo visi taču bijuši dzērumā. Jāpiebilst, ka tagadējā Jelgavas slimnīcas virsārste Solveiga Ābola šo gadījumu nekomentē, un diemžēl pagaidām nav atradies neviens laikabiedrs, kam pajautāt, vai tā tiešām ir bijis.

Sauciens ārā pa logu

Jānis Viducis atceras, ka līdz tiesai vai lielām nepatikšanām draudēja nonākt gadījums, kad kāds students pa melioratoru kopmītnes logu izsaucies: “Lai dzīvo Čombe!” Toreiz bijis sesijas laiks. Turklāt sauciens atskanēja brīdī, kad gar kopmītni gājusi no Maskavas atbraukusī delegācija, kas pārstāvēja Patrisa Lumumbas vārdā nosaukto Tautu draudzības universitāti. Droši vien sauciens pa kopmītnes logu nebija saistīts ar dziļām simpātijām pret Kongo Demokrātiskās Republikas reakcionāro politiķi, beļģu kolonizatorus atbalstošo Moisi Čombi vai tikpat labi viņa pretinieku – neatkarības cīnītāju Patrisu Lumumbu. Taču pilnīgi saprotamas ir hidromelioratoru puišu antipātijas pret to, kas nāk no okupācijas varu simbolizējošās Maskavas. Un, ja Maskavā bija (un arī ir) tāda Patrisa Lumumbas universitāte, tad Jelgavas studentiem derēja arī sauklis: “Lai dzīvo Čombe!”

• ĀFRIKAS reakcionārais politiķis Moise Čombe nebija simpātisks, diemžēl palamu Čombe tolaik ieguva arī kāds Latvijas skolotājs. Mūsdienās Čombes vārds tiek minēts arī saistībā ar 1961. gada septembrī aviokatastrofā Āfrikā bojāgājušo ANO ģenerālsekretāru zviedru Dāgu Hammaršeldu, kurš lidoja uz tikšanos ar ietekmīgo Čombi. Spriedumos neatkarīgais un ļoti patstāvīgais D. Hammaršelds vēlējās, lai Āfrikas valstis, kurām bija izdevies atbrīvoties no koloniālā jūga, kļūtu patiešām neatkarīgas. 1961. gadā pēc nāves viņam tika piešķirta Nobela Miera prēmija.
  FOTO: WIKIMEDIA.ORG

Toreiz notikusi masveida izmeklēšana. Studenti iesaukti kabinetā un pratināti. “Vai redzēji delegāciju?” “Jā, redzēju.” “Bet kas bļāva: “Lai dzīvo Čombe!” Atbildes nebija. Pratināšana ieilga, līdz pacēlās neapmierinātības vilnis: “Mums rīt eksāmens! Jāmācās!” Tā arī administrācijas un čekistu (VDK) pārstāvji saucēju nedabūja. Var piebilst, ka Čombes vārds 60. gadu Latvijā bija diezgan pazīstams kā palama, piemēram, skolotājam.

“Sadale” bija par brīvu

Starp Jāņa studiju biedriem bija arī meliorators un vēlāk gleznotājs (Alfeja Bromulta privātskolnieks) Jūlijs Lekūzis (1938–2019). Par padomju studentam nepiedienīgu uzvedību viņš no klātienes studijām Hidromeliorācijas fakultātē tika atskaitīts 1962. gadā. Taču Jūlijs nepadevās, neklātienē viņš studijas pabeidza 1964. gadā. Jūlijs Lekūzis bija arī lielisks dejotājs. Jelgavā viņš ir dejojis tautas deju kolektīvā “Jaunība”, Hidromeliorācijas un mežtehnikas fakultātes deju kolektīvā, taču visilgāk – Latvijas Universitātes tautas deju kolektīvā “Dancis” un arī “Sendancis”. Jānis Viducis tāsta, ka tieši skatuves mākslas talanta iespaidā Lekūzis studentu vidū izcēlās ar to, ka vakaros pēc mācībām kopmītnēs pārģērbies par sievieti un uz tagadējās Mātera un Lielās ielas (tolaik Andreja Upīša un Ļeņina iela) “sējies klāt” vīriešiem. Lekūzim bija skaisti lokaini mati, un tas izdevies visai pārliecinoši.

• IZCILAJAM MELIORATORAM, gleznotājam un dejotājam Jūlijam Lekūzim jaunībā bija skaisti lokaini mati. Tādēļ, kā atceras Jānis Viducis, Jūlijs visai pārliecinoši spēja pārģērbties par sievieti un piesieties jelgavniekiem, kas pa Ļeņina ielu gāja garām studentu kopmītnēm.
  FOTO: DANCIS.LV

Ļoti iespējams, ka Jūlijs kopā ar studiju biedriem gāja dejot arī uz Jelgavas linu kombināta klubu, kas izvietojās “Villa Medem”. Īsi pirms deju vakara slēgšanas tur varēja tikt par velti. Puiši tad teikuši, ka iet “uz sadali”. Proti, meiteni, ko tu esi uzlūdzis dejot, jo drīz nākas pavadīt uz dzīves vietu (Jelgavas linu kombināta kopmītnes, ko uzbūvēja septiņdesmitajos un kuru tagadējā adrese ir Pulkveža Oskara Kalpaka ielā 9, iesauca par Pentagonu, bet tas ir cits stāsts). Jānis Viducis atceras, ka pēc ballēm “Villa Medem” varēja iznākt kaušanās ar jelgavniekiem, kas linu kombināta darbinieces uzskatīja par jaunajām jelgavniecēm Ar bezbēdīgu garāmgājēju ķircināšanu nodarbojušies arī citi topošie melioratori. Piemēram, uz trotuāra iepretī kopmītnēm tika piestiprināta krievu rubļa metāla monēta. Protams, garāmgājējs to mēģināja pacelt. Jāpiezīmē, ka 2023. gada ziemā pie šīm kopmītnēm (pašlaik tās nav apdzīvotas) vēlākais hidromeliorācijas specialitātes absolvents un arī studentu stāstu glabātājs Jānis Āboliņš (dz. 1964) tiešām atrada nozaudētu laulību gredzenu. Tā īpašnieks vēl nav atradies.

Kad Lielupei pāri peldēt nedrīkst

Papildinot rakstu krājumu “Studentu nerātnie stāsti”, protams, ir jādomā, kā izvērst pāreju no notikumiem ar Jelgavas studentiem uz notikumiem citās augstskolās. Pirmajā brīdī šķiet, ka Jelgavā pieredzētās krāsainās lauku studentu izdarības apvienojumā ar zinātkāri, tieksmi pēc izglītības ir kaut kas unikāls un neatkārtojams. Tomēr tā gluži nav. Proti, arī citās augstskolu absolventu atmiņās ir atrodami nerātnie stāsti, to atklāšana, iespējams, prasa vairāk darba. Varbūt par tādu kā pārejas momentu uz citu augstskolu studentu dzīvi varētu kalpot sabiedriski darbīgā inženiera Eduarda Grigorjeva 2009. gadā iesūtītais sastādītāja skatījumā ļoti vērtīgais stāsts par pliko skrējienu apkārt Jelgavas pilij 2004. gada 27. augustā (tas publicēts “Nerātno studentu stāstu” pirmajā izdevumā). Īss atstāstījums. Tajā dienā Eduardam aprit divdesmit gadu un viņš ar draugu Ivaru atrodas pie pils. Abi lieliski saprot, ka, dzēruši alu, Lielupei pāri peldēt nedrīkst. Tad viņi nolemj pliki apskriet apkārt pilij. Tas izdodas. Neviens soģis to nepamana. Toties autostāvvietā aiz pils iebrauc vieglā automašīna, pilna ar meitenēm, kuras, ieraudzījušas abus plikos skrējējus, sajūsmā sauc: “Visu cieņu!” Galu galā rezultāts ir tāds, ka Eduardam un Ivaram būs ko mazbērniem stāstīt.

Pa plānu ledu nebaidās iet “fizmati”

Lūk, te varētu būt īstā vieta, kur ievietot Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes 1972. gada absolventes Ritas Kovaļevskas stāstīto, ka šādi pliko skrējieni 60.-70. gadu mijā ik pa laikam notika arī Rīgā, Latvijas Universitātes studentu kopmītņu rajonā pie kinoteātra “Teika”. Mūsdienās Burtnieku un Tālivalža ielas kopmītnes ir slēgtas. Mainījušās ne tikai studentu dzīvesvietas, bet arī izklaides stils – pie agrākajām kopmītnēm vairs nedarbojas arī kafejnīca “Argo”, 90. gadu sākumā slēgts kinoteātris “Teika”, kas uzbūvēts vēl 1937. gadā. Taču no 60.–70. gadu mijas Rita Kovaļevska atceras skaņu: “Šļop, šļop, šļop…” Tā skanējuši kāda studenta soļi – ģērbies tikai šādās skaļās kurpēs (tātad – pliks), viņš vakara tumsā skrējis apkārt studentu kopmītnei.

Lielu “nerātnību” Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes studenti izstrādāja pirms 12 gadiem, kad Latvijā tika ierosināts tā sauktais valodu referendums un uzdots jautājums, vai varētu grozīt Latvijas Republikas Satversmi un arī krievu valodai piešķirt valsts valodas statusu. “Fizmati” uz Daugavas ledus iepretī Salu tiltam ar tumšu kūdru uz ledus uzrakstīja “Pret”. Ar “pret” nobalsoja arī 74,80% vēlētāju, bet vēlēšanu aktivitāte toreiz bija 70,73% (2021. gada pašvaldību vēlēšanās Jelgavā tā bija 29,59%, bet Jelgavas novadā – 29,07% – CVK dati).

Tiesa, uz Daugavas ledus “fizmatu” studenti ar kūdru ir rakstījuši arī agrāk. Piemēram, 2010. gadā: “Gribu palikt!” Tā tika paustas dusmas par nepietiekamo finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei Latvijā. “Mēs mīlam savu zemi, savu valsti, tieši tāpēc gribam šeit palikt. Tomēr šobrīd izšķirties par šādu izvēli nav viegli. Sociālās garantijas ir kļuvušas zemas. Zinātne ir nonākusi sarežģītā situācijā,” sacīja akcijas organizatore Fizikas un matemātikas fakultātes Sabiedrisko attiecību darba grupas vadītāja Maira Indrikova.

Tāda rakstīšana, protams, ir pārdroša. Tieši pie tiltiem parasti upju straume ir ātrāka un ledus – plānāks.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023