Zīmēšana un teātris visām paaudzēm

Varis Klausītājs: “Mūsu civilizācijai ir fantastiskas iespējas izglītoties garīgi, kas netiek izmantotas pietiekami”
Varis Klausītājs sarunā ar “Zemgales Ziņām” stāsta par to, kā viņš nonāca teātrī, dalās ar to, kur ceļojis, kā arī ieskicē savas pārdomas par Austrumu filozofiju un atklāj, kas patiesībā ir mūzika.
– Tevis režisētajā 2012. gada izrādē “Dzejtaurenis” esat zīmējuši pat ar ūdeni – kad tas izžūst, radītais darbs pazūd. Pastāsti, lūdzu, kādus aizraujošus faktus par citiem Zīmējumu teātra uzvedumiem.
Šo maģisko papīru man atveda scenogrāfe Hiroko Ošima. Viņi tur, Japānā, uz tāda praktizējas kaligrāfijā. Principā tie zīmējumi jebkurā izrādē ir abstrakti vai nosacīti, līdz ar to tur veidojas savs stāsts, jo ir būtiski, kur tu to detaļu uzzīmē attiecībā pret iepriekšējo objektu. Vai tā ir lielāka vai mazāka, vai tā ir virs vai zem – tas viss palīdz veidot teatrāla rakstura attiecības. Izteikts vārds ir tāda lineāra lieta, jo, kad tu lasi grāmatu, izlasītais nenovietojas telpiski, bet vienkārši aizplūst pagātnē, turpretī zīmējumi dod iespēju palikt tajā konkrētajā laika sprīdī un salīdzināt ar to, kas ir bijis iepriekš. Vēl var zīmēt, izmantojot planšeti un lielu kinoekrānu (izrāde “Zīmējumutēka”, 2019), zīmēt var arī uz stikla (“Tanabata jeb teika par divām zvaigznēm”, 2019), un šajā gadījumā ir tāda fantastiska lieta, ka publika redz zīmētāja seju. Mums ir izrādes ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, piemēram, uzvedumā “Pazudušais dēls. Burkard Waldis. 1527. Rīga” (2017) desmit metrus augsts zīmējums atrodas baznīcas altāra daļā, un tas tiek veidots tā kā filmā, pa kadriem, un tie izkārtojas cits zem cita.