Andra Ozola
Ikvienā jomā un nozarē ir savs stūrakmens, kas ietekmē kā sistēmu kopumā, tā arī tās attīstības perspektīvas. Medicīnā šāds stūrakmens ir primārā veselības aprūpe, ko iemieso ģimenes ārstu institūts, speciālisti poliklīnikās un pirmā līmeņa slimnīcās. Nereti primārās medicīniskās aprūpes mediķi ir pelti un lamāti, jo vistuvāk pacientiem un iekalti kļūdainas sistēmas važās. Vienlaicīgi sausais atlikums ir skarbs. Latvijā joprojām ir viens no zemākajiem mūža ilgumiem Eiropas Savienībā. Saskaņā ar jaunākajām prognozēm sievietēm Latvijā ir izredzes nodzīvot vidēji 79,5 gadus, savukārt vīriešiem vidējais paredzamais mūža ilgums ir vien 70,4 gadi.i Aicinu primārās veselības aprūpes jautājumus aplūkot no sistēmas viedokļa un saprast, kā jomu sakārtot tā, lai mēs uzlabotu Latvijas sabiedrības veselības kopējo stāvokli, uzlabotu mūsu dzīves kvalitāti un izlīdzinātu vidējo mūža ilgumu ar citām Eiropas valstīm.
Primārā jeb ambulatorā veselības aprūpe ir tik nozīmīga, jo, pareizi to izmantojot, var glābt ne vien ievērojami vairāk dzīvību un daudziem jo daudziem līdzcilvēkiem saglabāt dzīves kvalitāti, bet tā ir arī lētāka nodokļu maksātājiem salīdzinājumā ar ievērojami dārgāku uzturēšanās laiku slimnīcās, attiecīgi racionālāk izmantojot veselības budžeta līdzekļus.
Primārās veselības aprūpe pareizi strādā tad, ja ģimenes ārsts “tur roku uz pulsa”, kas notiek ne vien ar pašu pacientu, bet arī ar visu viņa ģimeni. Ģimenes ārstam jābūt tam centram, kur sākas un noslēdzas ikviens ārstniecības process. Diemžēl ģimenes ārsti Latvijā ir reāli pārslogoti, kā rezultātā vienam pacientam vizītes laikā tiek veltītas vien 15 – 20 minūtes, kas ir divreiz mazāk par nepieciešamo. Lielāko ārsta laiku aizņem birokrātisko procedūru izpildīšana – informācijas ievadīšana dažādās datu bāzēs, veikto manipulāciju skrupuloza uzskaite un recepšu sagatavošana. Primārā funkcija – izmeklēšana un konsultēšana – paliek perifērijā.
Arvien biežāk Latvijas medicīnā fiksējam ielaisto un nokavēto gadījumu skaitu. Cilvēki nav laicīgi nonākuši pie speciālistiem, līdz ar ko ārstniecības process kļūst ilgstošāks, sarežģītāks, dažkārt ar ietekmi uz pacienta turpmāko dzīves kvalitāti, kā arī dārgāks veselības budžetam. Padomājiet paši, kad jūs pēdējo reizi pie ārsta esiet novilcis kreklu, ja vien sūdzības nav bijušas par klepu? Rezultātā daļa sabiedrības gūst priekštatu, ka ārstu skaits ir nepietiekams, lai gan tas neatbilst patiesībai.
Kāpēc tā? Tā vietā, lai veiktu savus tiešos pienākumus – ārstētu pacientus – augsta līmeņa speciālistam pēc būtības tiek nozagts laiks, veicot tehniskas palīgdarbības. Piemēram, acu ārsts (oftalmologs) pacienta apskates laikā nereti fiksē elektroniskajā sistēmā līdz pat 15 – 17 manipulācijām. Jā, tas ir nepieciešams, lai valsts varētu precīzi uzskaitīt līdzekļus, kas no nodokļu maksātāju līdzekļiem pārskaitāmi medicīnas iestādei. Tomēr šī birokrātija laupa laiku, ko speciālists varētu veltīt pacienta aprūpei.
Problēma ir tajā, ka medicīniskās un tehniskās palīgdarbības būtu jāpilda ārsta palīgiem un medicīnas māsām, bet to skaits ir gaužām nepietiekams. Māsu skaitu nepieciešams vismaz divkāršot, ņemot vērā esošo darba un birokrātisko procedūru apjomu. Proti, šobrīd ģimenes ārstam ar pacientu skaitu līdz 1200 ir viena medmāsa, savukārt praksē, kur pacientu skaits ir lielāks – divas.
Ņemot vērā laiku, kāds nepieciešams pacienta rūpīgai izpētei un diagnozes noteikšanai, medicīniskajām manipulācijām un birokrātisko procedūru veikšanai, objektīvais darba apjoms nav iespējams normālam cilvēkam ar vienu palīgu. Ģimenes ārstam ir jāizpilda savs tiešais darba uzdevums – izārstēt pacientu, – līdz ar to objektīvi sekmējot pacientu skaita samazināšanu slimnīcās, nevis jāapkalpo dažādas birokrātiskās procedūras.
Veselības aprūpes sistēmā ir jāveido māsu skolas reģionos, kurās uzņemto studentu skaitu nosaka reģiona medicīnas uzņēmumu vajadzības. Medicīnas māsām ir jāsaņem normāla alga atbilstoši atbildībai un ieguldītajam izglītībā. Diemžēl medicīnas māsu profesija šobrīd ir zaudējusi prestižu un daudzi jaunākie medicīnas darbinieki ir emigrējuši. Zīmīgi, ka pandēmijas laikā medicīnas māsas saņēma pat dubultu algu, pieauga māsas profesijas prestižs un zuda vēlme braukt prom no Latvijas.
Šis ir jautājums kā par pacienta savlaicīgu ārstēšanu, tā par līdzekļu ekonomiju, izmantojot dārgās gultasvietas slimnīcās. Slimnīcā pacientiem vajadzētu nonākt tikai galējos apstākļos. Turklāt starp ģimenes ārstu un augstā līmeņa slimnīcām vēl ir dienas stacionāri.
Viens no būtiskākajiem jautājumiem ir veselības sistēmas digitalizācija, kuras mērķis ir uzlabot pakalpojumu pieejamību pacientiem un atvieglot medicīnas darbinieku darbu. Esošās sistēmas ir par daudz un nav integrētas vienkopus. Ņemot vērā dažādu veselības iestāžu iekšējās un nozares ārējās sistēmas, nereti ārstam dati ir jāievada pat piecās dažādās sistēmās vienlaicīgi. Vēl vairāk, valsts nopietnākā veselības aprūpes sistēma e-veselība tehnisku iemeslu dēļ nestrādā vismaz vairākas reizes mēnesī. Ārsti jau atklāti runā, ka ir kļuvuši par papīra grauzējiem.
Mums vajadzīga valsts digitāla sistēma, kurā līdzīgi kā pasē ir apkopota visa informācija par pacientu. Proti, ja alūksnietis pēkšņi saslimst Liepājā, tad mediķis, atverot pacienta elektronisko kartiņu, redz viņa slimības vēsturi – kādas slimības bijušas, kādas ārstniecības metodes izmantotas un kāda bijusi pacienta organisma reakcija.
Diemžēl šobrīd – brīdī, kad pacients iznāk no slimnīcas, tā saikne pārtrūkst, pacients aiziet uz savu poliklīniku un viņam no jauna taisa pat rentgenu. Ja ģimenes ārstam tiktu nodrošināta pilna informācija par pacienta ārstniecības gaitu slimnīcā, pacients tiktu novirzīts uz nākamo veseļošanās posmu. Turklāt no jauna velosipēds nav jāizgudro, tikai jāpielāgo Latvijas vietējiem apstākļiem. Labas pacientu veselības elektroniskās uzskaites sistēmas ir Dānijā, Lielbritānijā, pat Turcijā.
Jelgavas poliklīnikā plānojam ieviest līdzīgi sistēmu, bet tā nebūs universāla, jo darbosies tikai atsevišķas primārās medicīniskās aprūpes iestādes ietveros. Mūsu pacienta vēsturi neredzēs mediķi ne Rīgā, ne citviet Latvijā. Šajā jautājumā jābūt valstiskai pieejai, un ir nepieciešamas pacientu veselības elektroniskās pases. Galu galā mēs dzīvojam 21.gadsimta trešajā desmitgadē.
Otrkārt, rūpējoties par pilnvērtīgu primāro veselības aprūpi, nepieciešama dotēta dežurējošā ģimenes ārstu pozīcija katrā pašvaldībā. Šobrīd medicīnas iestādēm dežurējošā ārsta pakalpojums jānodrošina patstāvīgi. Teikšu atklāti – ar šo pozīciju ir grūti, jo atsaukties ārstus mēs varam tikai lūgt. Proti, ģimenes ārsta prakse šobrīd ir biznesa modelis, kas tiek finansēts atbilstoši aprūpēto pacientu skaitam, līdz ar ko dežūrārsta pakalpojumi tiek niecīgi apmaksāti. Rezultātā nedēļas nogalēs un svētku dienās cilvēki brauc uz slimnīcu pat ar ādā ieķērušos skabargu.
Es pilnībā saprotu pacientus, jo citas alternatīvas bieži vien nav, savukārt no valsts viedokļa tiek nelietderīgi tērēts dārgais slimnīcu resurss. Uzskatu, ka valstij ir jādotē dežūrārsta amats reģionālajās slimnīcās, atslogojot uzņemšanas nodaļu mediķus. Primārā veselības aprūpe, racionāli tērējot publiskos līdzekļus, ir jānodrošina ik dienas, arī brīvdienās. Šāda pati problēma ambulatorajā aprūpe ir ar bērnu zobārstu, kas ar zemo apmaksas līmeni zobārstam neinteresē. Arī šim speciālistam akūtu vajadzīgs valsts atbalsts.
Treškārt, vēl viens izaicinājums Latvijas veselības aprūpē ir tāds, ka ārsti pieņem pacientus daudzās medicīnas iestādēs un katrā ierodas tikai vienu vai divas reizes nedēļā. Tas skaidrojams ar to, ka katrā atsevišķā vietā ir nepietiekams pacientu skaits, lai mediķis nopelnītu sev ikmēneša iztiku. Mums ir jāveido specializēti reģionālie centri, kuros var saņemt noteiktus un specifiskus veselības aprūpes pakalpojumus. Šāda prakse būtu jārealizē visā Latvijā, un darbs varētu būt sekmīgs vienīgi tad, ja to vadīs un koordinēs nozares ministrija.
Šobrīd veselības aprūpes jautājumus koordinē veselas divas ministrijas – no vienas puses tā ir Veselības ministrija, bet no otras – Labklājības. Diemžēl brīžiem šķiet, ka starp abām ministrijām ir grāvis, bet cieš atkal no pacienti. Šobrīd pacienta atveseļošanās jautājums ir sadalīts starp medicīnisko ārstēšanu no vienas puses un veselības uzlabošanu, rehabilitāciju no otras puses.
Godīgi, kā profesionāls mediķis, es nesaprotu, kā šo procesu ir iespējams nodalīt, jo cilvēkam taču ir gan kājas, gan rokas, gan viss ķermenis kopumā. Tāpēc atbalstu iniciatīvas, kas aicina ekonomēt valsts līdzekļus un apvienot Labklājības un Veselības ministriju vienā nozares ministrijā, kā tas ir bijis arī agrāk. Ikdienas praksē saskaramies ar neieinteresētību sadarboties starp šīm divām nozarēm.
Visbeidzot, klasiskais jautājums, kur ņemt finansējumu iecerēm un priekšlikumiem? Uzskatu, ka Latvijā ir nepieciešama obligātā veselības apdrošināšana. Mums ir jāzina, ka daļa mūsu atalgojuma nodokļu tiek novirzīti mūsu pašu veselības apdrošināšanai un ārstniecības finansēšanai.
Katram Latvijas pilsonim būtu jāsaņem konkrēts viņa samaksāto nodokļu sadalījums un skaidri jāzina kur katrs eiro “aizripojis”. Tas ir vienīgais ceļš, kā sakārtot Latvijas veselības aprūpi atbilstoši mūsdienu standartiem, sniegt iespēju mediķiem pilnvērtīgi strādāt profesijā, saņemot atbilstošu medicīnas māsu un ārstu palīgu atbalstu, bet pacientiem vislabāko aprūpi, veicinot dzīves kvalitātes un mūža ilguma izaugsmi mūsu sabiedrībā.
Kintija Barloti, Jelgavas poliklīnikas vadītāja
Foto: publicitātes/Māris Lazdāns
i https://neatkariga.nra.lv/izpete/362880-neatkariga-peta-kuros-latvijas-regionos-ir-izredzes-nodzivot-garaku-dzivi
