Mana dzimtā valoda

Latviešu valoda ir viena no divām atlikušajā Baltu valodām, un cilvēku skaits, kam tā ir dzimtā valoda, ir ārkārtīgi mazs. Tāpēc mūsu uzdevums ir to sargāt un kopt, pievēršot daudz lielāku uzmanību tās lomai. Tieši ar mūsu attieksmi pret savu dzimto valodu, ar tradīcijām un to pārmantošanu, sākas patriotisms, mūsu mīlestība un cieņa pret savu dzimteni.

Pēdējā gada laikā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā mēs kā sabiedrība esam ievērojami mainījušies, un valsts valodas jautājums ir kļuvis ļoti principiāls. Daudz labāk nekā jebkad iepriekš mēs apzināmies, cik svarīgi ir būt savas valsts patriotiem un cik liela nozīme ir mūsu lojalitātei pret savu zemi.

Izmaiņas ir notikušas gan sabiedrībā, gan politiskajā vidē, pieņemot dažādus lēmumus un virzoties uz to, lai katrs Latvijas iedzīvotājs saprastu un runātu latviešu valodā. Manuprāt, ja cilvēks ir izlēmis apmesties kādā valstī uz dzīvi, mācīties tur ilgāku laiku, strādāt vai dibināt ģimeni, viņam ir jāzina valsts valoda. Tas ir tikai un vienīgi pašsaprotami. Latviešu valodas zināšana paver ceļu uz Latvijas iepazīšanu un, jā, palīdz iekarot cilvēku sirdis. Tas ir veids, kā izprast valsts kultūru, mediju telpu, tradīcijas, integrēties sabiedrībā un atrast savu vietu tajā, protams, ja šāda vēlme pastāv.

Labi zinām, ka ir daļa Latvijas iedzīvotāju, kuri ilgstoši nav vēlējušies mācīties valodu, līdz ar to, arī nespēj pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. Te gan varam runāt par vairākiem iemesliem. Viens, protams, ir apzināta nevēlēšanās integrēties, izvēloties dzīvot “paralēlā” sabiedrības telpā. Ir cilvēki, kuri kategoriski nevēlas runāt latviski, jo domā, ka viņi šeit piedzimuši, vienmēr runājuši savā valodā un neuzskata par vajadzīgu mācīties valsts valodu, jo sadzīves līmenī var iztikt bez tās.

Otrs, kas nav retums – latvieši ilglaicīgi nav bijuši pietiekami uzstājīgi pret citu tautību cilvēkiem valsts valodas lietošanā. Labi zinām jau par parunu kļuvušo dzīves patiesību – ja kompānijā pieci runā latviski un viens, nē, tad visi pāriet uz šo citu valodu, kas visbiežāk ir krievu valoda. Tā ir viena no kļūdām, ko savulaik esam pieļāvuši – no viena puses atvieglojot citiem iekļaušanos sarunā, no otras – noniecinot savu valodu. Bet ir pienācis laiks būt uzstājīgiem! Ja vēlamies, lai cilvēki mums apkārt runātu latviski, pašiem ir ar viņiem jārunā latviešu valodā. Savukārt citu tautību cilvēkus, kuri šeit dzīvo, aicinu respektēt mūsu valsti un sabiedrību. Ja vēlaties kļūt par patiesu daļu Latvijas sabiedrības, ja vēlaties, lai Latvija patiešām ir jūsu mājas, ja vēlaties šeit dzīvot pilnvērtīgu dzīvi – cita ceļa nav, ir jārunā latviešu valodā.

Lielākoties cilvēki zina, ka es pats Latvijā ierados tieši pirms 30 gadiem, un mana dzimtene ir Libāna. Tāpēc man ir daudz vienkāršāk spriest no savas personīgās pieredzes. Tiklīdz sāku runāt latviešu valodā, jutu, ka man paveras visas durvis. Protams, es nerunāju perfekti, pieļauju kļūdas, man ir problēmas ar pareizajām galotnēm, bet es runāju! Taču ne visiem tas izdodas. Savā ārsta praksē, ik dienu satiekot ļoti daudz cilvēku, esmu ievērojis, ka daudzi labi saprot latviešu valodu, bet atsakās runāt tajā. Kāpēc? Jo viņi kautrējas.

Tā ir kļūda, ko pieļāvām 30 gadu garumā, nepalīdzot cilvēkiem, kuri kautrējas runāt. Mūsu pienākums ir neļaut viņiem kautrēties, bet celt viņu pašapziņu. Lai pārvarētu runāšanas barjeru, pirmajos gados Latvijā mani skolotāji un draugi, visādi iedrošināja un mudināja mani runāt latviski. Es arī savulaik domāju, ka kļūdīties nav labi, ka, ja runā, tad tas jādara pareizi. Tagad es par to vairs nedomāju, es vienkārši runāju.

Es ļoti aicinu cilvēkus, kuri nerunā latviski, jo viņiem bail kļūdīties, aizmirst par šīm bažām. Es joprojām kļūdos. Par maniem “ķ”, “ņ”, un “j” cilvēki bieži vien pasmaida. Taču tas nav nekas slikts. Tādā veidā esmu izveidojis savu identitāti un lielākoties cilvēki atpazīst, kad runāju, pat mani neredzot. Tāpēc runājiet un nebaidieties, veidojiet savu latviešu valodas identitāti. Jo vairāk runāsiet, jo labāka kļūs jūsu valoda. Tāpat palīdz lasīšana un valodas klausīšanās, piemēram, skatoties Latvijas Televīziju, lasot avīzes, žurnālus, interneta portālus, grāmatas, klausoties dziesmas latviešu valodā. Tas tikai bagātinās jūsu vārdu krājumu.

Esmu dzirdējis dažādus argumentus, arī to, ka, uzspiežot runāt latviski, mēs nonākam pie cilvēku asimilācijas. Tas ir tik tālu no patiesības, cik tālu vien var būt. Asimilācija nozīmē pilnīgu saplūšanu ar otru tautu, pārņemot tās valodu, paražas, kultūru un tradīcijas. Neviens nevēlas asimilēt cittautiešus. Tas ir lieliski, ka Latvija ir bagāta ar dažādiem cilvēkiem, dažādām kultūrām un tautām. Savukārt valsts valodas zināšana ir veids un ceļš, kā integrēties Latvijas sabiedrībā, kļūt par tās daļu, bet tas nenozīmē zaudēt savu identitāti.

Visiem Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem arī jāsaprot viena ļoti būtiska lieta, proti, kāpēc latvieši tik ļoti rūpējas par savu valodu, kāpēc ir tik būtiski saglabāt savu valodas identitāti. Latvija ir maza valsts, demogrāfiski iedzīvotāju skaits krītas, ļoti daudz mūsu iedzīvotāju ir pārcēlušies uz dzīvi ārzemēs. Cilvēku, kuriem latviešu valoda ir dzimtā, diemžēl, paliek mazāk. Ja paskatamies uz mūsu jauno paaudzi, fakts ir tāds, ka bieži vien bērni savā starpā sarunājas angliski vai arī viņu ikdienas runā ir daudz anglicismu, kam par iemeslu ir sociālo tīklu aktīvā lietošana. Tāpēc rūpes par latviešu valodu, tās kopšana, uzturēšana un aizstāvēšana ir ārkārtīgi būtiska, un tikai loģisks solis no latviešu puses. Mans sapnis ir, lai pēc desmit gadiem Latvijā visi iedzīvotāji, neatkarīgi no tā, kāda ir viņu tautība un no kuras pasaules malas viņi būtu, runātu latviešu valodā.

Skatoties uz sevi, es noteikti varētu runāt labāk, strādāt ar runas pasniedzēju, un tamlīdzīgi, bet uzskatu, ka tieši mans akcents ir tas, kas nosaka manu identitāti. Es vienmēr teikšu, ka mana dzimtene ir Libāna, un esmu par to lepns. Bet mana valsts un manas mājas ir Latvija.

Cilvēkam neviens nevar atņemt viņa dzimteni, dzimto valodu, kultūru un domāšanas veidu. Savās mājās mēs varām runāt ar saviem bērniem, kādā valodā vēlamies. Taču jāsaprot, ka viens ir dzimtene, bet otrs – valsts un sabiedrība, kurai piederi, zeme, kurā tu dzīvo un strādā, kuru tu mīli. Mūsu lojalitātes un patriotisma saknes ir tajā, ka dzīvojam vienā valstī un runājām vienā valodā. Nevar būt citādi. Latviešu valoda bija, ir un vienmēr būs vienīgā valsts valoda Latvijā.

Ja piederam šai zemei ar savu sirdi, mums visiem ir jārūpējas par latviešu valodu. Ja mēs vēlamies, lai latviešu valoda būtu dzīva vēl simtiem gadu, mums visiem tajā jārunā. Jābūt vienai vienotai latviskai videi. Vienai tautai. Lai dzīvo latviešu valoda un saules mūžu Latvijai!

Hosams Abu Meri, 14. Saeimas deputāts

Foto: publicitātes