Ozolniekus cēla un attīstīja melioratori

• MĀRIS AINĀRS (no kreisās) un Jānis Melders pie šogad atklātā barikāžu piemiņas akmens.
  FOTO: GAITIS GRŪTUPS

Saulainā maija dienā Ozolnieku centrā “Ziņas” satika divus vīrus cienījamos gados – Māri Aināru un Jāni Melderu. Viņi abi ir vieni no pazīstamākajiem Ozolnieku pilsētciemata attīstītājiem. Māris Ainārs sešās vēlēšanās guva vēlētāju uzticību un 26 gadus vadīja pašvaldību Ozolnieku ciemā, pagastā un visbeidzot novadā (no 1989. līdz 2013. gadam). Savukārt Jānis Melders no 1968. līdz 1981. gadam vadīja Jelgavas Remontu mehānisko rūpnīcu, kas atradās Ozolniekos, kā arī no 1981. līdz 1994. gadam meliorācijas uzņēmumu PMK-13 (agrākais nosaukums – Jelgavas Meliorācijas mašīnu stacija). Abiem šiem vīriem Ozolnieki ir mīlestības zeme, kur satikts mūžadraugs, izveidota ģimene un izauguši bērni. Viņiem nav vienalga, kā te ļaudis dzīvos tālāk.

Pirms gadiem sešdesmit abu iesakņošanās Ozolniekos sākās līdzīgi – ar palīgdarbiem. Viens no tādiem melioratoru mehāniskajās darbnīcās bija detaļu mazgāšana “soļarkā”, kā tolaik sauca traktoros lietoto un padomju laikos vairākkārt par govs pienu lētāko dīzeļdegvielu.

Meliorācijā iesaistīja krusttēvs

Māris Ainārs ir kara laika bērns. Dzimis Dobelē 1941. gadā un pirmos astoņus dzīves gadus vadījis vectēva Aleksandra Bruņinieka mājās Saukas pagasta Znotiņos senču vēsturiskajā novadā Sēlijā. “Bērnībā mani audzināja vecāmamma (mātes māte) Ermīne Bruņiniece. Pa dienu kārtību noteica vācu okupācijas administrācija, naktī siroja Otomāra Oškalna partizāni…” stāsta Māris Ainārs. Vectēvs, Znotiņu saimnieks, tika izsūtīts, atgriezās un ir apglabāts Baložu kapos Jelgavā. Māris uzsver, ka vectēvam bija divi dēli un meita.

Tūlīt pēc kara, sākoties otrajai Latvijas okupācijai, Māris ar vecomāti pārcēlās uz Džūkstes pagastu, kur “patronas no zemes varēja lasīt laukā kā kartupeļus”. Pusaudža gados puikas likteņa cilvēks bija krusttēvs Uldis Bruņinieks, kas, atgriezies no kara, uzcēla māju Jelgavā un strādāja par ekskavatoristu Jelgavas Meliorācijas mašīnu stacijā Ozolniekos.

Meliorācijas uzņēmuma vadītājs no 1950. līdz 1962. gadam bija Jānis Ieviņš. No laikabiedru liecībām zināms, ka, pieņemot darbā cilvēkus, viņš tos nešķiroja pēc politiskajiem uzskatiem. Viņam svarīgas bija darbinieka profesionālās iemaņas un raksturs. Tā darbā tika pieņemts ar vācu Dzelzs krustu apbalvotais leģionārs, Māra Aināra krusttēvs Uldis Bruņinieks, no izsūtījuma Sibīrijā atbrīvotais vēlākais latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju piemiņas parka izveidotājs Voldemārs Birznieks un viņa kundze Skaidrīte, kā arī daudzi citi ar padomju okupācijas apstākļos “nepareizu biogrāfiju”. Māris Ainārs uzsver, ka izsūtītie, padomju laikos politiski represētie cilvēki bija tie strādīgākie un uzņēmīgākie. “Uzņēmīgi un čakli cilvēki arī izveidoja Ozolniekus. Tas nav viena pašvaldības vadītāja vai PMK-13 priekšnieka nopelns,” vairākkārt uzsver Māris Ainārs. Ozolnieku muzejā ir materiāli, kas liecina, ka pēc Jāņa Ieviņa ierosmes Latvijā tika veicināta tolaik aizmirstā lauku drenāžas ierīkošana – tā nomainīja atklāto grāvju tīklu.

Par izglītību bija jācīnās

Pabeidzot septiņgadīgo skolu, piecpadsimt gadu vecā Māra pats pirmais darbs bija ar ekskavatoru noapaļot izrakto grāvju malas Klīves mežniecībā. Izglītību jauneklis turpināja, neklātienē mācoties Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumā. 1961. gadā puisi iesauca tolaik obligātajā karadienestā, kur viņam nācās izmācīties par gaisa strēlnieku – radistu. Apmācītais kareivis tika nosūtīts uz Krimu, Džankoju. “Uz to aerodromu, ko tagad ukraiņi sašāva,” ar sev raksturīgo vieglo ironiju piebilst Māris Ainārs.

“Pēc armijas jutu, ka mans Priekuļu tehnikuma “papīrs” par nepabeigtu vidējo izglītību nav riktīgs – mani nekur neņem pretī,” viņš atceras.

Jelgavas vakara vidusskolā, kas tad atradās tagadējās Valsts ģimnāzijas telpās (vakaros otrajā maiņā mācījušos pirmklasniekus skolas solos nomainīja vakarskolnieki), Māris ieguva vidējās izglītības diplomu, un tad sekoja klātienes studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātē. Tolaik Māris Ainārs jau bija Jelgavas Meliorācijas mašīnu stacijas stipendiāts ar stipendiju 40 rubļi mēnesī, ar ko plānai iztikai varēja nepietikt. “Iestājāmies ap 50 cilvēku, pabeidzām ap 15. Liels atbirums!” secina pārbaudījumu izturējušais absolvents. Praksē strādājis Krievijā pie Veļikije Lukiem, kur kādā sovhozā uzmērījis zemi.

Kad braucat gar Tērvetes Gulbju ezeru

Ieguvis inženiera izglītību, jaunais speciālists tika norīkots par darbu vadītāju un karjeras beigās kļuva par ražošanas iecirkņa priekšnieku. “Skaistais Tērvetes Gulbju ezers ir melioratoru izveidots. Ziedkalnē, Mūrmuižā, pie Svētes ūdenskrātuves izveidojām apaļu pārgāzni, kāda Latvijā ir viena. Kopā esam sabūvējuši simtiem meliorācijas būvju. Arī Ozolnieki atrodas uz melioratoru poldera,” paskaidro Māris Ainārs.

Kolēģi viņu 1987. gadā izvirzīja par pilsētciemata deputātu. Jau atmodas laikā 1988. gadā aktualizējās jautājums par to, ka Ozolniekiem vajadzīgs jauns pašvaldības vadītājs. Tā 1989. gadā 48 gadus vecais Māris Ainārs kā cilvēks, kas labi zina vietējo dzīvi un prot vadīt ražošanu, tika ievēlēts par Jelgavas rajona Ozolnieku Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju. “Neviens jau tā īsti negribēja būt šajā amatā. Alga arī, salīdzinot ar tolaik meliorācijā pelnīto, bija uz pusi mazāka,” atceras Māris Ainārs. Viņš uzsver, ka kļūt par pašvaldības vadītāju pierunājuši paši Ozolnieku cilvēki. Tādas autoritātes viņam bija inženieri Uldis Pudelis un Kārlis Ūders. Aiziedams mūžībā, Kārlis Ūders ir atstājis paša iesietu grāmatu, kurā ir apkopota Ozolnieku melioratoru vēsture. “Domāju, ka 80. gadu beigās Kārlis juta, ka padomju vērienīgās meliorācijas laiks beidzas,” teic kādreizējais pašvaldības vadītājs.

• MŪSDIENĀS Ozolnieku stadions ir atjaunots. Rekonstrukcijas gaitā gan tika nojauktas laika zoba nesaudzētās stadiona tribīnes. 1984. gada foto – Latvijas melioratoru 5. spartakiādes atklāšana Ozolnieku stadionā.
  FOTO: OZOLNIEKU MUZEJS

Labais krasts nespēja vienoties

1989. gadā Ozolnieku pilsētciemata pašvaldībā bija trīs darbinieki: sekretāre Valentīna Linde, kasiere, kurinātāja (bija jākurina ar malku) un apkopēja vienā personā Olita Bojarūne, kā arī viņš pats. Tajā laikā sāka celt Ozolnieku novada pašvaldības ēku, kur sākotnēji bija paredzētas telpas telefonu centrālei, pastam, Krājbankai, kas tolaik vēl bija Latvijā vienīgā banka. Tas bija viens no pēdējiem Ozolnieku melioratoru PMK-13 objektiem. Drīz vien pašvaldība no PMK-13 pārņēma Ozolnieku komunālo saimniecību, sporta namu.

90. gados Ozolniekos daudzdzīvokļu mājās nebija “Godmaņa krāsniņu”, jo tika racionāli saglabāta un attīstīta komunālās saimniecības sistēma. Māris Ainārs piezīmē, ka tur bija nopelni meliorācijas inženierim Zigmundam Ērmiņam. Atceroties valsts atjaunošanas un privatizācijas laiku, Māris Ainārs uzskata, ka daudz ko varēja izdarīt veiksmīgāk.

Domājot par nākotni, viņš spriež, ka Ozolniekiem, kas ir demogrāfiski augošs pilsētciemats, diez vai vajadzētu pārtapt par pilsētu, jo tepat blakus atrodas Jelgava – pilsēta ar 750 gadu senu vēsturi. “Mums jau 90. gados bija iedzīvotāju aptauja – pievienoties Jelgavai vai palikt kā patstāvīgam pagastam Jelgavas rajonā (tagad – novadā). Lielais vairums nobalsoja par patstāvīgu pagastu,” atceras Māris Ainārs. Pašvaldības vadītājs piezīmē, ka 90. gados bija iezīmējusies apvienība “Iecavas krasti”, kurā apvienotos pagastu pašvaldības, kas atrodas pie Iecavas. Bet tad valgundnieki sadomāja, ka viņi paši uztaisīs novadu (kaut pagastā nebija pietiekams iedzīvotāju skaits). Tāds Valgundes novads gan ilgi nepastāvēja. Māris Ainārs domā, ka pareizāk būtu, ja arī Valgunde būtu iekļāvusies Ozolnieku novadā, un varbūt viss Jelgavas novada labais krasts būtu izveidojis pietiekami lielu un dzīvotspējīgu novadu. Ar 2021. gada administratīvi teritoriālās reformas rezultātu viņš nav apmierināts. “Interesanti, ka Ozolnieki, mazs pagastiņš ar apmēram 800 hektāru lielu platību, kvalificējās par Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda donoru. Kādus trīs gadus pēc attīstības indeksa bijām 1. vietā Latvijā. Kad apvienojāmies ar Cenu pagastu, nobraucām uz 11.–12. vietu. Parasti apvienojoties zaudē tas, kas ir vairāk attīstījies un turīgāks,” secina agrākais pašvaldības vadītājs.

Pašvaldību darbā zināmā mērā tēva pēdās iet Māra Aināra vecākais dēls Uldis, kas vairākkārt tika ievēlēts Ozolnieku novada domē un pēc Ozolnieku novada pievienošanas Jelgavas novadam ir arī ievēlēts Jelgavas novada domē. Jaunākais dēls Sandis ir uzņēmējs atjaunojamās enerģijas jomā. Pats vecaistēvs ikdienā vairāk ir aizņemts ar mazbērniem. Viņam patīk izbraukt pa Ozolnieku apkārtni ar velosipēdu un ceļā aprunāties ar satiktajiem ļaudīm, no kuriem vēl daudzi viņu sveicina.

Bērnības atmiņas par garo militāro kolonnu

Jānis Melders piedzima 1939. gadā. Viņa dzimtās mājas ir Inešu pagasta Spietēnos. “Mums bija 24 hektāru liela saimniecība. Pēc okupācijas 1940. gadā tā tika iekļauta budžu saimniecību sarakstā. Tēvs Arnolds Melders, kas 1919. gada Brīvības cīņās Latgalē bija ticis lielinieku gūstā un tādējādi trīs gadus starp dzīvības un nāves robežu pavadījis cietumā Petrogradā, saprata, ka tas ir bīstami. Viņam bija labi sakari pagastā, un tika panākts, ka Spietēnus no šī saraksta izslēdz,” stāsta Jānis Melders.

1944. gada rudenī, tuvojoties frontei, vācieši Melderu ģimeni izdzinuši no mājām, un tā devusies bēgļu gaitās. Taču tas jau bijis par vēlu. Jāņa bērnības atmiņās ir Vidzemes šoseja, pa kuru kā gara čūska – kolonnā, kurai neredz ne sākuma, ne gala, – ierindā pa seši iet krievu karavīri. Pa šosejas malu brauc militārā tehnika. Toreiz liktenīgi Melderi atgriezās mājas. Sākās grūti laiki. Zemnieku saimniecības tika izputinātas un dibināti kolhozi. “1948. gadā tēvs nomira, 1951. gadā nomira arī māte,” īsi smagas domas izsaka Jānis Melders. Arī viņu, tāpat kā Māri Aināru, pusaudža gados uzaudzināja radi. Daudz palīdzēja tēva brālis Hugo Melders.

Pabeidzis Mēdzoles pamatskolu, Jānis iestājās Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumā, kur mācījās par mehanizatoru. Pēc tam divarpus gadu obligātais dienests padomju armijā Krievijas dienvidos pie robežas ar Ukrainu. “Tur man paveicās, ka dabūju atļauju kopā ar virsniekiem iet mācīties vakara vidusskolā. Tā esmu ieguvis vidējo izglītību ne tikai tehnikumā, bet arī vidusskolā. Sekmes bija labas. Pēc demobilizēšanās 1961. gadā bez eksāmeniem tiku uzņemts Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē,” stāsta Meldera kungs.

Lai paēstu, studentam ir jāstrādā

“Tā kā nebija vecāku, kas atbalsta, gribējās ēst, un vajadzēja piestrādāt,” teic Jānis Melders. Viņš strādājis augstskolā par sargu, arī laborantu, iesaistījies dažāda līmeņa pētnieciskajos darbos. Meklējot, kur studentam piepelnīties, 1962. gada rudenī Jānis ieradās Ozolniekos un tā tur ir palicis vēl līdz šobaltdienai.

Darbs Jelgavas Meliorācijas mašīnu stacijā ievilka, un 1963. gadā viņš augstskolā pārgāja studēt neklātienē. Jānis strādāja par lektoru traktoristu kursos. Uzdevumi kļuva arvien atbildīgāki. Jānis Melders izstrādāja projektu remontceha celtniecībai, kā arī koordinēja tā būvi. Sākotnēji cehā remontēja tikai Ozolnieku meliorācijas tehniku. Drīz vien cehs sāka apkalpot citus uzņēmumus. Darbu apjoms palielinājās.1968. gadā tika nolemts, ka jāizveido Remontu mehāniskā rūpnīca, kura apkalpotu uzņēmumus Latvijas mērogā. Tas sakrita ar laiku, kad Jānis Melders neklātienē pabeidza Lauksaimniecības akadēmiju, un viņu iecēla par Jelgavas Remontu mehāniskās rūpnīcas direktoru. Ozolniekos bija labi vietējie kadri, gan vecāka gadagājuma, gan jaunāki, tāpēc uzņēmuma darba kolektīvs nokomplektējās veiksmīgi. Jānis Melders piezīmē, ka melioratoriem nebija īsti patīkami, ka uz Jelgavas Meliorācijas mašīnu stacijas ražošanas bāzes izveido atsevišķu rūpnīcu. Taču tas bija tolaik diezgan neapstrīdams LPSR Lauksaimniecības ministrijas lēmums.

Metinājumi pēc ukraiņu metodes

Pirmais rūpnīcas kantoris atradās diezgan šaurās telpās divstāvu ēkā blakus vecajam ceham netālu no Ozolnieku ezera. Rūpnīcai izveidoja filiāles Rīgā, Valmierā un Varakļānos. Jānis Melders uzsver, ka rūpnīcā izmantotās tehnoloģijas bija tam laikam augstā līmenī. Ozolnieku cehā specializējās traktoru tehnikas ritošās daļas remontā. Ķēdēm nomainīja pirkstus, bukses, šporām uzmetināja īpašus uzliktņus. Ruļļus atjaunoja, metinot ar vienu apgriezienu. Pēc restaurācijas kāpurķēde bija kā jauna. Rūpnīca sadarbojās ar Ukrainu, Kijivas Patona institūtu (nosaukts slavenā ukraiņu inženiera tehnologa Borisa Patona (1918-2020) vārdā). Šis institūts nodarbojās ar metināšanas tehnoloģiju izstrādi pat kosmosa tehnikai un naftas cauruļvadiem; tas ļāva ierīkot savam laikam modernu rūpnīcu.

No sadarbības ar Ukrainu Meldera kungs atceras kādu epizodi. 1985. gadā nogalē viņš bija Kijivā kursos. To laikā tika sarīkotas ekskursijas pa tuvākajiem uzņēmumiem. Vienā no rūpnīcām viņš atklājis, ka tur ražo ļoti labu sarkano gumijas segumu, kāds būtu piemērots Ozolnieku stadiona skrejceļam. Jānis Melders stāsta: “Kopā ar Ozolnieku sporta dzīves vadītāju Rolandu Baranovski aizgājām Kijivā uz attiecīgo ministriju, lai sarunātu šo darījumu. Atvērām vaļā kabinetu un atvērām vaļā arī portfelīti. Domāju, ka tur iekšā bija “Rīgas balzams” vai varbūt ādas cepure, kādas tolaik nevarēja veikalā brīvi nopirkt. Ministrs to pamanīja un teica: “Veriet ciet! Ja ne, tūlīt izsaukšu apsardzi un ielikšu būcenī!” Gandrīz dabūjām sēdēt būrī. Taču viss nokārtojās lieliski – ukraiņu rūpnīca pārtrauca piegādes citam klientam, lai saražotu vairākas autokravas ar gumijas segumu Ozolnieku stadiona skrejceļam.”

Jānis Melders atceras, ka Remontu mehāniskā rūpnīca sadarbojās ar tā laika Baltijas republikām – Lietuvu un Igauniju. “Tā bija īsta lielražošana. Diemžēl pārmaiņu gados privatizācijas rezultātā neatradās cilvēki, kas ražošanu pārņem un attīsta. Rūpnīcas iekārtas izvazāja. Likumiski un tikumiski,” ironiski secina Jāņa kungs.

Ne tikai meliorēja, arī būvēja mājas

Jānis Melders nezina, kas 1981. gadā viņu ierosināja iecelt par Jelgavas PMK-13 direktoru. Viņaprāt, pēc iepriekšējā direktora Jāņa Bedeiča pēkšņās nāves ministrijas vadībā nobrieda doma, ka meliorācijas uzņēmuma direktoru vajag iecelt no vietējiem kadriem, nevis ņemt no malas. Jānim Melderam bija inženiera mehāniķa, nevis inženiera hidrotehniķa izglītība, taču tas nelikās tik būtiski, jo par tehnoloģiju ievērošanu atbildēja tiešie iecirkņu vadītāji. Toties Jānim Melderam bija 13 gadu pieredze rūpnīcas vadīšanā. Šo gadu laikā bija iepazīti galvenie meliorācijas nozares vadītāji un reģionu uzņēmumu priekšnieki. Turklāt visu laiku rūpnīca un meliorācijas uzņēmums sadarbojās.

Jānis Melders stāsta, ka, uzņemoties vadīt meliorācijas uzņēmumu PMK-13, viņš lielu uzmanību pievērsis arī tam, lai tiktu sakārtots Ozolnieku ciemats. 80. gados pilsētciematam nāca klāt deviņas daudzdzīvokļu mājas – kopā ar 375 dzīvokļiem. Gar Rīgas ielu agrāk gāja dziļi aizauguši novadgrāvji. Tos aizraka ciet, taisīja notekas un celiņus. Kalns pie Skolas ielas (tagad Bulderberga kalns) radās tādējādi, ka vajadzēja kaut kur norakt atkritumus. Netālu no kalna bija keramisko drenu cauruļu noliktava, tur arvien vairāk krājās sadauzītās caurules. Arī betona cehā radās atkritumi no betona izstrādājumiem. Tos lika pamatā kalnam, pa virsu uzbēra smiltis un zemi, tā arī izveidojās kalns, kāds tas ir pašlaik.

Katru gadu vairākus simtus tūkstošus rubļu atņēma kapitālajai celtniecībai, lai attīstītu ciematu. Lielus līdzekļus ieguldīja sporta būvju attīstībā. Stadiona tribīnes ar jumtu tapa 1984. gadā, kad Ozolniekos notika Latvijas melioratoru spartakiāde, tika ierīkots velosporta sacensību aplis, tādējādi tapa Spartaka ielas pagarinājums. Tika labiekārtots Ozolnieku ezers, ko savulaik izveidoja pēc inženiera Gunāra Barupa iniciatīvas.

“80. gados sevišķi spieda uz ražošanu. Finanšu līdzekļus tam ieguva no Krievijas naftas eksporta. Tādus līdzekļus Latvijas meliorācijā nekad vairs neieguldīs,” uzskata Jāņa kungs. Par mūsdienām viņš piebilst: ir labi, ka tagad Latvijā pazūd krūmi un vairāk apsēj lauku stūrus, ko agrāk neizmantoja.

PMK-13 kā patstāvīgs uzņēmums beidza pastāvēt 1994. gadā. Tā ražotnes ir sadalītas vairākos atsevišķos uzņēmumos, kas nav tieši saistīti ar meliorāciju, taču dod ievērojamu ieguldījumu tautsaimniecībā.

Runājot par personīgo dzīvi, Jānis Melders teic, ka laiks Ozolniekos ir “pagājis zibenīgi”. Ģimenē izaudzināti trīs bērni, katram ir pa diviem bērniem. Vecākā meita ir skolotāja, Ozolnieku vidusskolā direktores vietniece. Jaunākā meita – pēc izglītības ekonomiste, bet starptautiskā līmenī apmāca līderības trenerus, vienu laiku bija arī Latvijas Profesionālo kouču asociācijas prezidente. Māca, kā labāk strādāt ar starptautiskām metodēm lielu uzņēmumu vadošajiem darbiniekiem. Dēls ir uzņēmējs. “Kad mēs visi sanākam kopā, tad esam divdesmit cilvēki,” rezumē Jānis Melders.

Izmantoti Ozolnieku muzeja darbinieka Aigara Stillera materiāli.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”

#SIF_MAF2023