LBTU Veterinārmedicīnas fakultātes dekāna Kaspara Kovaļenko gadumijas pārdomas
Veterinārārstu trūkst Latvijā, Eiropā un pasaulē. Viens no iemesliem – palielinās lolojumdzīvnieku skaits. Agrāk Latvijā bija, pieņemsim, tūkstotis veterinārārstu, tagad ar to vairs nepietiek. Lauksaimnieciskajā ražošanā – lopkopībā – veterinārārstu ir kļuvis mazāk. Veterinārārsti specializējas, piemēram, ķirurģijā vai govju nagu aprūpē, un līdz ar to spēj apkalpot lielāku dzīvnieku skaitu un vairāk arī nopelnīt, sniedzot kvalitatīvāku pakalpojumu. Par suņiem un kaķiem veterinārārsti agrāk mazāk rūpējās, turpretī tagad ir pieaudzis lolojumdzīvnieku skaits. Tiem ir nepieciešama individuāla pieeja.
Pirmajā darbavietā pietiktu ar pusotru tūkstoti
Veterinārārstu īpaši trūkst Latgalē, Krievijas un Baltkrievijas pierobežā, kur vēl ir saglabājušās mazās individuālās saimniecības ar vienu, divām, trim govīm un cilvēkiem ir zemāka maksātspēja. Pēc sešu gadu studijām Jelgavā jaunam veterinārārstam turp doties diemžēl nav motivējoši. Kad studentiem 6. kursā jautā, cik viņi gribētu savā pirmajā darbavietā nopelnīt, vidēji rēķinot, atbilde ir pusotrs tūkstotis “uz rokas”. Tā arī apmēram iznāk, strādājot mazo dzīvnieku praksē vai arī lopkopībā tur, kur ir lielražošana. Ja kāds saka, ka viņš iet studēt veterinārmedicīnu vien tādēļ, ka mīl zirgus vai kādus citus dzīvniekus, tad šī motivācija ir diezgan riskanta un vēlēšanās studēt draud izdegt. Veterinārmedicīna taču ir arī nozare, kas rūpējas par pārtikas drošību, sabiedrības veselību.
Autoritāti iegūst, nevis uzspiež
Sākot 2023./2024. mācību gadu, 1. kursā uzņēmām par deviņiem studentiem vairāk nekā citus gadus. Bija jau iegājies “standarts”, ka katru gadu 75 studentus uzņemam latviešu plūsmā. Vēl ārzemnieki, kas studē angļu valodā, tos šogad uzņēmām 24. Gan Eiropas Veterināro augstskolu asociācijai (EAEVE), gan valstiskā mērogā ir nostādne, ka jāsamazina studentu atbirums. To, protams, nevar izdarīt strauji vienā dienā. Studentu atbirumu ietekmē arī izglītība vidusskolās un dažādi citi faktori, kas nav mūsu ziņā. Tomēr mēs fakultātē varam radīt draudzīgāku vidi, vairāk motivēt studentus mācīties. Vēl studiju laikā mums ir jāveido attiecības ar studentiem kā ar potenciālajiem kolēģiem. Protams, nevar ļaut viņiem kāpt uz galvas, bet nevar arī vadīt mācību procesu autoritārā stilā, kā tas bija pirms divdesmit, trīsdesmit un vairāk gadiem. Sabiedrība ir mainījusies. Pasniedzējam jābūt kā draugam, kā mentoram. Tu nevari studentam uzspiest savu autoritāti. Viņam tavai autoritātei ir jānotic – jāredz, ka tu esi zinošāks un gudrāks savā specialitātē, jājūt, ka tev var uzticēties. Tagad jauniešos kritiskā domāšana ir daudz attīstītāka. Viņi nav tik bijīgi, nebaidās uzdot jautājumus un apšaubīt tavu viedokli. Īpaši tad, ja šis viedoklis ir subjektīvs, bez zinātniskajā literatūrā skaidri atrodama pamatojuma. Tā tas ir jautājumos par klīnisko diagnostiku, ārstēšanas taktiku… Jau kovidlaikā spilgti parādījās, ka sabiedrība kritiski vērtē to, ko saka varas autoritātes, pat ja tas ir valsts galvenais epidemiologs. Būs daļa sabiedrības, kas pateiks “nē” un darīs citādi.
Mēs augstskolā veicinām to, lai studentiem attīstās kritiskā domāšana, lai viņi apšauba, domā, nevis iekaļ. Protams, lai varētu kritizēt, daudz kas ir jāiemācās. Tu zini terminu latviešu valodā, bet jāzina arī angliski, latīniski. Runājot par patoloģijas terminiem, arī sengrieķu valoda cauri vijas.
Pabeidzot pirmo semestri, no 84 pirmkursniekiem prom ir aizgājuši septiņi latviešu grupā un viens – angļu. Latviešu studentiem 1. kursā raksturīgi tas, ka viņi pāriet uz studijām citās studiju programmās. Piemēram, atbrīvojas budžeta vieta “stradiņos” (Rīgas Stradiņa universitātē – red.), un jaunietis aiziet tur, kur sākotnēji gribēja studēt. Šogad viens pirmkursnieks aizgāja uz biologiem (Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti – red.). LBTU Veterinārmedicīnas fakultātē budžeta vietas neatbrīvojas. Tās mums pirmajā kursā ir 50, un uz tām ir konkurss. Kam netiek budžeta vieta, mācību maksa ir četri tūkstoši eiro gadā, ārzemniekiem – astoņi tūkstoši, no nākamā mācību gada būs deviņi. Vidēji Eiropā veterinārmedicīnas augstskolās maksa ir 15 tūkstoši eiro gadā.
Agrāk, deviņdesmitajos, divtūkstošo sākumā, kad es studēju, 1. kursā atbira 20–30% pirmkursnieku. Pārsvarā tas bija anatomijas dēļ, kas nav kļuvusi vieglāka. Taču domāju, ka mentāli studentiem bija smagāk nekā ir tagad. Tagad mūsu mērķis ir noturēt studentu atbirumu zem 30% visu sešu studiju gadu garumā. Bet studentu atbirums ir arī ciklisks, vienu gadu iet labi, citu slikti. Es zvaigznājiem neticu un īsti nezinu, kāpēc tā sanāk, bet pirmkursniece Megija, kas bija uz “Zemgales Ziņu” vāka, sekmīgi mācās tālāk.
Ar mīlestību atceras jaunības pilsētu
Mums arvien vairāk nāk tādi studenti, kas jau ieguvuši augstāko izglītību kādā citā specialitātē un ir vecumā 30 plus. Daži pat ar maģistra grādu. Tā ir normāla tendence visā Eiropā. Cilvēki ir izstudējuši sākumā izvēlēto specialitāti, pastrādājuši un sapratuši, ka viņus tomēr interesē kas cits, piemēram, veterinārmedicīna.
Runājot par ārzemniekiem, Kauņas Veterinārā akadēmija, Igaunijas Dzīvības zinātņu universitāte un mēs neviļus esam specializējušies: igauņi vairāk māca somus, mēs – lielākoties vāciešus un somus, bet lietuvieši plašākā tvērienā – indiešus, pakistāniešus, ēģiptiešus, pārsvarā Āzijas studentus.
Silda sirdi tas, ka vasarā, vadot 6. kursa izlaidumu, es zālē ieraugu absolventus no Vācijas vai Somijas. Viņi ir atbraukuši uz izlaidumu apsveikt savus draugus. Viņi stāsta, ka Latvijā, Jelgavā, jutušies kā mājās, saauguši ar mūsu kultūru, ieguvuši labu izglītību un ar prieku savā jaunības pilsētā ciemojas atkal.
Vienas no šī gada atziņām saistās ar to, ka pēc igauņu kolēģu iniciatīvas es iesaistījos ES atbalstītā projektā “Erasmus+”, un tad arī jaunajā gadā iznāks braukt uz Gruziju. Ar gruzīnu kolēģiem mums bija sakari padomju laikā, un 90. gadu sākumā, kad sabruka Padomju Savienība, mēs bijām apmēram līdzīgā stāvoklī. Tad Latvija izvēlējās uz Eiropu orientētu attīstību. Dekāna profesora Pētera Keidāna laikā fakultāte un mūsu augstskola iestājās Eiropas Veterināro augstskolu asociācijā. Gruzija tajā laikā vairāk aizgāja savrupu ceļu, turpināja sadarbību ar Krieviju. Turklāt bija pilsoņu karš, Krievijas uzbrukums, tika okupēta valsts daļa. Bija ļoti daudz privāto augstskolu. Valsts naudas augstākajai izglītībai trūka. Vienkāršoti izsakoties, var teikt, ka veterinārmedicīnas izglītība ir salaista dēlī. Veterinārārsta profesija Gruzijā nav īsti reglamentēta un par veterinārārstu var strādāt gandrīz vai jebkurš; šajā profesijā strādājošo vidējais vecums ir 65 gadi. Perspektīva ir bēdīgāka un bēdīgāka. Skatoties uz Gruzijas piemēru, tu saproti, ka tas pats varēja būt arī pie mums.
Reklāma