Būt pašam cauri laikiem

“Nav viegli, cauri gadiem mainoties varām un mākslas tendencēm, palikt pašam. Tas noteikti liecina par radošu pašapziņu un spēku,” tā par mākslinieci Viju Jansoni viņas personālizstādes “Palikt pašam” atklāšanā teic Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja direktores vietniece Marija Kaupere.

M. Kaupere uzsver, ka izstāde zīmīgi veidota mākslinieces jubilejas gadā, sniedzot iespēju pilsētniekiem iepazīties ar viņas daiļradi. “Vija Jansone vienmēr ir bijusi solīti priekšā kolēģiem gan tehnikas, gan materiālu un koncepcijas izvēlē. Var teikt, ka viņa bijusi savas jomas novatore, un tas atspoguļojas arī eksponētajos mākslas darbos – daudzveidīgā darinājumu tehnikā, materiālos, darbu izmēros un formās,” stāsta muzeja pārstāve. Izstādē aplūkojami darbi no mākslinieces privātkolekcijas, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja, kā arī Latvijas Mākslinieku savienības krājuma. Senākajam izstādē iekļautajam darbam šogad aprit 40. gadskārta.

Dzīve kā ceļš

Vija Jansone izstādes atklāšanā visiem sanākušajiem novēl laimīgu, pozitīviem pārsteigumiem bagātu jauno gadu. “Man gribētos ticēt, ka arī mana šīsdienas izstāde dos jums pozitīvas emocijas un prieku. Tā ir jauka iespēja satikt vienkopus tik daudz labu draugu, radinieku un kolēģu. Esmu pateicīga par iespēju sarīkot izstādi tieši savā dzimtajā pilsētā Jelgavā. Esmu dzimusi šeit, bet, sākoties karam, vecākiem nācās vairākas reizes mainīt dzīvesvietu, līdz nokļuvu Rīgā, kur dzīvoju arī šobrīd,” stāsta māksliniece.

Raksturojot izstādi, viņa norāda: “Šodienas māksla neradās no nekā. Ikvienas kultūras pamats ir tautas tradīcijas. Ir principi, kuri neuzkrītoši, tomēr vienmēr pamanāmi caurvij ikvienas tautas daiļradi. Tā izpaužas arī attieksmē pret dažādām pamatvērtībām, prasmē atrast darbos īstās attiecības starp saturu, simboliem, krāsu, materiāliem un tehnisko izpildījumu. Mūsu tautai aušana bija viens no pirmajiem amatiem – to noteica nepieciešamība. Līdz ar to latviešiem izveidojās bagāta pieredze, radās vēlme audumus rotāt. Austie darbi ir kā grāmatas, kuras uzrakstītas tēlainu zīmju valodā. Mākslā, tāpat kā dzīvē, notiek nemitīga attīstība, balstoties uz katra personisko pieredzi un nepieciešamību izpausties, saglabājot iekšējo viengabalainību.”

“Zemgales Ziņām” māksliniece atklāj, ka, veidojot mākslas darbus, viņu uzrunā atziņas. “Viena no tām ir, ka dzīve ir ceļš. Tas īpaši labi parādās manā pēdējā darbā, kur centrā esmu attēlojusi akmeņainu ceļu. Tas simbolizē grūtības, kas mums katram savā dzīves ceļā jāpārvar. Citam tas izdodas labāk, citam ne tik labi, bet, ejot kopā, esam kļuvuši par laikabiedriem.” Uz jautājumu, kurš no darbiem ir mīļākais, māksliniecei ir grūti atbildēt, jo katrs tapis savā laika posmā, ar tā brīža sajūtām un domām. “Man īpaši tuvs ir zemes toņos radītais darbs “Mājas zīmes (Apcirknis)”, jo es ļoti mīlu savu zemi Latviju un jūtos tai piederīga. Šeit izmantoju senas latviešu zīmes, ko kādreiz mēdza iecirst virs mājas durvīm, lai pasargātu mājiniekus no ļaunuma un nelaimes. Te attēlotā zirgu aizbildņa Ūsiņa zīme ir stiprākā no vīriešu zīmēm,” stāsta māksliniece un skaidro, ka arī burti ir zīmes un simboli, piemēram, gobelēnā veidotie viņas iniciāļi norāda uz viņu pašu. Latviskā garā radīts arī “Dižozols,” kas veltīts Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejai un simboliski attēlo stiprām saknēm zemē ieaugušu ozolu. Darbu tēmas laika gaitā mainījušās. Vienā no pēdējo gadu darbiem māksliniece atainojusi zudušo ciematu. Iepatikusies arī japāņu filozofija.

Atrod savu mākslas stilu

Pēdējais darbs, kas pabeigts tikai pērn, tapis divu gadu laikā, un, kā min māksliniece, tas ir daudz grūtāks un ilgāks process nekā vienkārši aust gobelēnu. “Uz pirkstu galiem bieži veidojas tulznas, jo mana tehnika nav aušana. Izveidoju karkasu, savelku diegus un to citu pēc cita aptinu. Tā veidojas laukums pēc laukuma un iznāk milzīgs gobelēns pinuma tehnikā.”

Vija Jansone Latvijas Mākslas akadēmiju beidza 1970. gadā, un jau tad viņa vēlējās meklēt neparastāko sevis izpausmes veidu mākslā. Viņas profesors Rūdolfs Heimrats, kas uzskatāms par tekstilmākslas pamatlicēju, atbalstījis viņā mītošo novatorismu, bet no filozofa Roberta Mūka nākusi atziņa, ka vienmēr var un vajag palikt pašam. Vija Jansone sāka strādāt ar lina auklām, jo patika pelēkais linu tonis, un pievērsās mezglošanas tehnikai. Tā laika Kultūras ministrijas rīkotajā skiču konkursā tika izvēlēta arī viņas pirmā darba skice. “Tas mani pārliecināja, ka savā radošumā esmu uz pareizā ceļa. Tajā laikā gobelēni bija ļoti iecienīti, arī mani darbi izstādēs guva atzinību un tos bieži iegādājās. Darba nebija viegls, tāpēc kādā brīdī vēlējos atgriezties pie parastās aušanas, bet beigās tomēr saglabāju savu iesākto gobelēnu veidošanas tehniku.” Daudzi mākslinieces darbi aizceļojuši uz dažādām pasaules valstīm, arī ASV.

Lielākais Vijas Jansones darbs, kas tapa pēc lietišķās mākslas kombināta “Māksla” pasūtījuma, bija 230 kvadrātmetru liels gobelēns. Tas gan bija vairāku tekstilmākslinieku kopdarbs. Pasūtījums bija paredzēts Ukrainas pilsētas Simferopoles teātra vajadzībām. Jāauž bija pa slejām un tad jāšuj kopā. Māksliniece stāsta, ka tādu lielu darbu izpildei parasti uz papīra tiek zīmētas skices dabīgā lielumā: “Izmantojām Mākslas akadēmijas aulu, kur izklājām skices pa visu grīdu, bet, lai redzētu kopskatu, devāmies uz balkonu un vērāmies uz paveikto no augšas. Savukārt 15 metrus garā gatavā gobelēna apskatei un novērtēšanai pirms pasūtījuma nodošanas izmantojām Nacionālā teātra telpas.”

Māca aust un izkopj bērniem iztēli

Tomēr 90. gados interese par gobelēniem noplaka kā Latvijā, tā citur, un Vija Jansone papildus mākslas darbu radīšanai pievērsās pedagoģijai. 20 gadus viņa nostrādāja bērnu un jauniešu centrā par studijas vadītāju. “Nekad pirms tam nebūtu ienācis prātā, ka kādreiz strādāšu par pedagogu, bet par šo laiku palikušas labas atmiņas un gandarījums. Vienmēr apbrīnoju bērnu milzīgo radošumu un izdomu. Bērnu darbos varēja saskatīt simbolus, ko mēs dažkārt nevaram ieraudzīt, aizejot uz kādu abstrakto mākslas darbu izstādi. Bet arī šo mākslinieku darbos ir simboli, līdzīgi kā mazo bērnu darbos,” norāda Vija Jansone. Kopumā pa šiem gadiem māksliniece aušanā apmācījusi ap 300 bērnu, tostarp astoņus puišus. Daļa no viņas audzēkņiem kļuvuši par mūsdienās zināmiem māksliniekiem, piemēram, tekstilmāksliniece Emma Sofia (Lauma Kokoreviča), jaunā daudzsološā gleznotāja Madara Neikena u. c. “Taču ne jau mākslinieku radīšana bija mans mērķis, strādājot ar bērniem, bet viņu iztēles veidošana un izkopšana. Pieauguši tie labāk prata rast risinājumu, strādājot jebkuru ikdienas darbu,” ir pārliecināta bijusī aušanas studijas vadītāja.

Strādājot ar bērniem, izmēģināta arī audumu apgleznošana un apdrukāšana. Aizejot no pedagoga darba, Vija Jansone nopietnāk pievērsās arī zīda apgleznošanai.

FOTO: INGRĪDA NEUSA-LUCA

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023