Abonē e-avīzi "Zemgales Ziņas"!
Abonēt

Skolotāja profesija kā dzīvesveids

  • SKOLOTĀJA Inta Vaškevica ar savu audzināmo 6.c klasi. Skolotāja pērn skolā noorganizēja peoniju izstādi.

Ar Intu Vaškevicu, darbīgu Ozolnieku vidusskolas Ekoskolu programmas koordinatori un krievu valodas skolotāju, tiekamies kādā darbdienas pēcpusdienā, kad stundas nesen beigušās un gaiteņos vēl valda aktīva rosība un kņada.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ozolnieku vidusskola pieskaitāma pie lielajām lauku skolām, kur mācās vairāk nekā 800 bērnu. Daļa no viņiem izvēlējušies mērot ceļu uz skolu arī no Jelgavas, Dalbes un citām attālākam vietām. Ozolnieku vidusskola, tāpat kā daudzas lauku skolas, janvāra beigās atbalstīja iniciatīvu “Skolām būt!”, pulcējoties pie savas mācību iestādes un nodziedot Latvijas valsts un skolas himnu, jo, kā pasākumā uzsvēra skolas direktore Everita Borisova: “Skola – tas ir iesākums izglītības ieguvei visa mūža garumā. Izglītība ir vērtība, un Latvijai ir vajadzīgi izglītoti, mērķtiecīgi cilvēki, kas veidos mūsu valsts nākotni.”

Iedvesmojas no savas skolotājas

“Vienmēr esmu vēlējusies, lai mans darbs būtu saistīts ar cilvēkiem, jo pēc horoskopa esmu Dvīnis un man patīk būt sabiedrībā,” sarunu iesāk Inta Vaškevica. “Esmu dzimusi un augusi Jelgavā. Pēc skolas beigšanas gribēju savu dzīvi saistīt ar ekonomiku un kļūt par prečzini, kas tajā laikā skaitījās prestiža profesija. Tomēr beigās pedagoģija ņēma virsroku un devos studēt uz Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti krievu valodu. Jau skolas gados iedvesmojos no savas toreizējās Jelgavas 1. vidusskolas krievu valodas skolotājas Mirdzas Ogurcovas, un bieži sanāca piedalīties arī krievu valodas olimpiādēs. No vidusskolas atceros savu brīnišķīgo klases audzinātāju un latviešu valodas skolotāju Viju Kalēju, kuras izturēšanās stils pret bērniem vienmēr bija labestīgs un draudzīgs, nevis augstprātīgs un iedomīgs. Iespējams, šo skolotāju iespaidā izlēmu par labu pedagoga profesijai. Joprojām pirms katra mācību gada kopā ar kādreizējiem klasesbiedriem apciemoju savu pirmo skolotāju.”

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kopā ar bērniem iestāda ābeļdārzu

  • PIEDALOTIES televīzijas spēlē “Gudrs, vēl gudrāks”.

Intas Vaškevicas pirmā darbavieta bija tālu prom no Jelgavas – Daugavpils novada Dvietes pagastā, kur Dvietes pamatskolā nostrādāti 15 gadi. “Sākumā mani nozīmēja par audzinātāju skolas internātā, kur vakara stundās bija jāpalīdz bērniem izpildīt mājas darbus un apgūt mācību vielu. Bērni bija ļoti dažādi, dažreiz arī ar uzvedības problēmām, bet vienmēr ļoti sirsnīgi un atsaucīgi, tāpat kā viņu vecāki,” atceras pedagoģe. Laikam ejot, Dvietes pamatskolā viņa ieņēma arī vadošus amatus, kļūstot par direktora vietnieci un direktori. Tomēr vēlāk ģimenes apstākļu dēļ atgriezās Jelgavā un uzsāka darbu par direktores vietnieci mācību un audzināšanas darbā Elejas vidusskolā. Elejā nostrādāti pieci gadi, un dzīvesvietas maiņas dēļ bija jāmaina arī darbavieta. Tā bija Dobeles novada Krimūnu pamatskola, bet pēc dažiem gadiem Ozolnieku Izglītības nodaļas vadītājs Uldis Gāle aicināja strādāt uz Ozolnieku vidusskolu. Ilgi nedomājot, Inta piekrita, jo tas atkal bija jauns izaicinājums. “Es ātri pielāgojos jauniem apstākļiem, jo bērni jau lielākoties visur ir vienādi, galvenais mācēt atrast ar viņiem kopēju valodu,” uzskata skolotāja. Un nu jau Ozolnieku vidusskolā nostrādāti 10 gadi.

Bez krievu valodas mācīšanas pedagoģes otrs sirdsdarbs ir vides izglītība. “Es vienmēr esmu bijusi dabas cilvēks, un dārza darbi man nav sveši kopš bērnības, kad darbojos savas ģimenes mazdārziņā un laukos vecmāmiņas dārzā. Stādīt, ravēt, kopt augus un dzīvniekus – tas ir priekš manis,” teic Inta Vaškevica. Jau Dvietes pamatskolā pēc viņas iniciatīvas pie skolas kopā ar bērniem tika veidotas skaistas puķu dobes un iestādīts ābeļdārzs. Žēl tikai, ka skolas vairs nav, bet ir cerība, ka ābeļdārzs vēl plauks un nesīs augļus.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Darbojas kā ekoskolas koordinatore

  • EKOSKOLU apbalvošanas ceremonija.

Inta Vaškevica kopš pašiem pirmsākumiem aktīvi darbojas kā Ekoskolu programmas koordinatore. Ozolnieku vidusskolai jau septīto gadu pēc kārtas piešķirts starptautiskais Ekoskolas Zaļais karogs. Ekoskolu programma ir viens no visaptverošākajiem un populārākajiem vides izglītības modeļiem pasaulē, šī programma veicina izpratni par vidi, saistot to ar daudziem mācību priekšmetiem.

Skola startējusi arī AS “Latvijas valsts meži” organizētajā skolu programmā “Mammadaba meistarklase” un vienu gadu pat ieguvusi “Mammadaba” vēstniecības skolas nosaukumu. “Latvijā bijām viena no deviņām skolām, kas pierādīja savas zināšanas, prasmes un mīlestību pret mežu, meža vērtībām un apkārtējo vidi, tādēļ arī tika piešķirts vēstniecības skolas nosaukums. Tajā gadā varējām doties “Latvijas valsts mežu” apmaksātās ekskursijās, piemēram, uz putnu vērošanu Ainažos kopā ar ornitologu, meža ekspedīcijā uz Tērvetes mežiem un citām vietām,” stāsta skolotāja.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pērn Pasaules Dabas fonda izsludinātajā grantu konkursā izglītības iestādēm “Ielaid skolā dabu” tika apstiprināts Intas Vaškevicas pieteiktais projekts “Augsto dobju izveidošana garšaugu un ārstniecības tēju audzēšanai”. Tā skolas teritorijā pie ēdnīcas tika ierīkotas sešas augstās dobes, kurās iedēstīti dažādi garšaugi un piparmētras, lai popularizētu bioloģisko daudzveidību.

“Šajā pavasarī iesaistīsimies Ekoskolas projektā “No atkritumiem uz resursiem”, kad trīs gadu laikā mācīsimies ne vairs, kā šķirot atkritumus, bet – kā samazināt to apjomu, piemēram, ja kāda lieta salūzusi, jāmēģina salabot, bet nevis uzreiz izmest,” skaidro Ekoskolu programmas koordinatore. Februāra beigās viņa kopā ar aktīvākajiem skolēniem piedalīsies vairāku dienu Ekoskolu ziemas forumā, kas paredzēts Rīgā, Rīnūžu vidusskolā.

Katru rudeni Lielās talkas laikā skolotāja ar bērniem piedalās Laimes koku stādīšanas akcijā. Skolas teritorijā jau iestādītas hortenzijas, lapegle, pīlādzis un dažādi košumkrūmi.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

“Nezinātāji pasākumos bieži domā, ka esmu bioloģe, bet tā tas nav. Vienkārši man patīk tas, ko daru, un vajadzīgās zināšanas apgūstu pati,” saka Inta Vaškevica.

Dodas ekskursijās

  • 12. KLASES izlaidums.
    FOTO: INGRĪDA NEUSA-LUCA UN NO INTAS VAŠKEVICAS PERSONĪGĀ ALBUMA

Inta Vaškevica ir klases audzinātāja 6.c un 8. a klasei. “Man ir brīnišķīgi bērni un atsaucīgi vecāki, kuri vienmēr ir gatavi iesaistīties un palīdzēt, ja kaut kas ir nepieciešams, piemēram, atnāk un pastāsta par savu profesiju Karjeras dienā. Ar jauniešiem visu var sarunāt ar labestību, sirsnību un pārliecināšanu, bet ne ar dusmām un piespiešanu. Esam jau sadraudzējušies,” smaidot teic pedagoģe. Var tikai apbrīnot skolotājas enerģiskumu un organizatores spējas. Katru mēnesi viņa abas savas audzināmās klase ved kādā tuvākā vai tālākā ekskursijā. Uz jautājumu, vai tas nav par biežu, skolotāja atbild noraidoši: “Kaut slodze ir liela un ekskursijas, protams, nav obligātas, tā ir mana iniciatīva, lai veidotu saliedētu klases kolektīvu. Vecāki ir saprotoši un vienmēr atbalsta. Esam izbraukājuši skaistākās Latvijas vietas un ar iepriekšējo audzināmo klasi apmeklējām arī kaimiņzemes. Uz Rīgu bieži dodamies ar vilcienu, jo tā sanāk lētāk. Gadās arī, ka kāds no mazākiem bērniem ar vilcienu brauc pirmo reizi, un tas vien ir piedzīvojums. Cenšamies apgūt arī sociālās prasmes, mācoties nopirkt biļeti. Apmeklējam dažādus kultūras pasākumus – teātra izrādes, baletu, kino un citus. Rudenī ar 8. klasi bijām uz Dailes teātra izrādi “Monstrs”, kas vēsta par skaudrām jauniešu problēmām, bet ar 6. klasi skatījāmies sirsnīgo iestudējumu “Sudraba slidas” Nacionālajā teātrī”. Pēc izrādēm parasti izskanot jautājums: “Kad brauksim vēl?”, kas nozīmē, ka visiem paticis. Pavasarī klases audzinātāja ar saviem audzēkņiem plāno doties uz “Laimas” šokolādes muzeju un pieteikta jau ekskursija Rīgas pilī.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Piedalās konkursos un pilnveido sevi

“Pērn ar 8. klases bērniem devāmies sagaidīt mūsu hokeja izlasi pie Brīvības pieminekļa. Kaut arī tā bija brīvdiena, visi piekrita piedalīties. Ar iepriekšējo 12. klasi atzīmējām Baltā galdauta svētkus Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejā “Pikšas”. Tie noteikti ir atmiņā paliekoši notikumi,” bilst klases audzinātāja.

Netiek aizmirsts arī par ikgadējām tradīcijām. Ziemassvētkos sestklasniekiem pie tāfeles bijušas zeķītes saldumiem ar katra bērna vārdiņu. Atzīmētas tiek arī dzimšanas dienas, kad jubilārs saņem mazu dāvaniņu, kuru izlozes kārtībā sagatavojis kāds no klasesbiedriem.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

“Cenšamies piedalīties visdažādākajos konkursos par visādām tēmām. Nesen tāds bija konkurss “Gribu būt mobils” par ceļu satiksmes drošību, kur no 42 komandām 6.c klase ierindojās 13. vietā. 6.c klase otro gadu startē Latvijas Nacionālā dabas muzeja rīkotā konkursā “Cielavas gudrības” par dabas tēmām. Iepriekšējā gadā ieguvām 11. vietu Latvijas mērogā, un tikai puspunkts pietrūka līdz iekļūšanai finālā. Šī gada tēma ir par Eiropas kalniem, un tā nav viegla, bet cenšamies meklēt visu pieejamo informāciju. Piedalījāmies arī populārajā televīzijas konkursā “Gudrs, vēl gudrāks”. Kaut arī neveicās varbūt tik labi, kā cerēts, tā bija interesanta un nebijusi pieredze. Jebkurš konkurss bērnus pilnveido, un viņi ir tikai ieguvēji, jo mācās komunicēt un iegūst jaunas zināšanas,” uzskata pedagoģe. Pavisam drīz – aprīlī – Inta Vaškevica ar trīs skolniecēm pošas uz Nīderlandi, lai piedalītos “Erasmus” mobilitātes braucienā. Savukārt maijā paredzēti vairāku dienu kursi Somijā par mācību stundu organizēšanu ārpus klases telpām.

Grūtāk sokas ar matemātiku un vēsturi

Klases audzinātāja norāda, ka ļoti seko līdzi savu audzināmo sekmēm: “Palaist pašplūsmā nevar. Vienmēr jāatgādina, ka nesekmīgās atzīmes ir jāiet izlabot un nedrīkst atlikt uz pēdējo brīdi. Liela daļa vecāku arī tam pievērš pastiprinātu uzmanību, un tas ir labi.”

Pēc skolotājas novērojumiem, skolēnu attieksme pret izvēli mācīties krievu valodu nav būtiski mainījusies: “Mūsu skolā ir iespēja kā otru svešvalodu izraudzīties arī vācu vai franču valodu, tomēr joprojām liels skaits skolēnu izvēlas apgūt krievu valodu. Daļai no viņiem gan tā ir dzimtā valoda. Diemžēl trūkst skolotāju, kas varētu mācīt vācu vai kādu citu svešvalodu.”

Angļu valodā un matemātikā mūsu skolā skolēni tiek dalīti grupās pēc līmeņiem, jo tad ir iespēja labāk apgūt mācību vielu. Angļu valodā tie ir četri līmeņi, kur automātiski vajadzīgi četri angļu valodas skolotāji. Pēc Intas Vaškevicas teiktā, visgrūtāk skolēniem veicas ar matemātiku un daļēji arī ar vēsturi.” Mūsdienu skolēnam visu gribas ātri, bet lasīt un iedziļināties bieži nav pacietības.”

Darbs sniedz gandarījumu

Inta Vaškevica savu profesiju sauc par dzīvesveidu, kas sniedz pozitīvas emocijas un neļauj novecot: “Darbs skolā paņem ļoti daudz, un dažreiz pietrūkst laika, lai pabūtu kopā ar ģimeni un mazbērniem. Tomēr ir neizsakāms gandarījums par to, ko daru. Uz tikšanos bija ieradušies gandrīz visi mani iepriekšējās audzināmās klases beidzēji. Viņi tiešām novērtē kopā pavadītos gadus, un par to milzīgs prieks. Bieži piezvana arī vecāki, lai pastāstītu, kā nu kuram absolventam veicas lielajā dzīvē. Lielākā daļa kļuvuši par studentiem kādā no Latvijas augstskolām.”

Jautājam Intai Vaškevicai – ko nozīmē būt labam skolotājam? “Labs skolotājs ir tāds, kas spēj iedziļināties katra skolēna rīcībā, nevis tikai sabārt. Iespējams, tās ir sekas un problēma jāmeklē daudz dziļāk. Katrā bērnā pirmkārt jāprot saskatīt labais, un tikai tad var mēģināt norādīt uz kādiem trūkumiem, ko uzlabot,” pārliecināta pedagoģe.

Darbīgums mantots no mammas

No skolas brīvajā laikā Intas Vaškevicas hobijs ir darbošanās dārzā, kas sniedz mieru un relaksāciju. ”Manas mīļākās puķes ir rozes un peonijas. Esmu beigusi arī apzaļumošanas kursus. Sekoju peoniju modei un iepriekšējā gadā, iesaistot kolēģus, pat noorganizēju skolā peoniju izstādi. Tas bija mans sapnis vairāku gadu garumā, kuru veiksmīgi realizēju,” atklāj pedagoģe. Skolotāja joprojām aizraujas ar konservēšanu un mēdz padalīties ar savām gardumu receptēm. Viņas ģimene – mamma, tētis, vīrs, trīs bērni un nu jau četri mazbērni – iecienījuši arī mammas ceptās kūkas. Neviļus rodas jautājums – kā tam visam pietiek laika? “Man ir mammas gēni, viņa joprojām savos 86 gados ir darbīga, dažs labs jaunais dārza darbos netiek viņai līdzi. Savukārt tētis iemācīja visu padarīt pēc vislabākās sirdsapziņas,” sarunas noslēgumā ar smaidu nosaka Inta Vaškevica.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”#SIF_MAF2023

Līdzīgi raksti

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
ZZ.lv komanda.