• HARKIVAS IELĀS nemanīju sastrēgumus. Liela daļa iedzīvotāju ir izbraukuši. Taču pilsēta dzīvo.
  FOTO: GAITIS GRŪTUPS

Kopš Krievijas imperiālistu pilna mēroga uzbrukuma Ukrainai šī bija ceturtā reize, kad “Zemgales Ziņas” devās žurnālistiskās izpētes braucienā uz šo varonīgo valsti. Brauciena maršruts sākotnēji ietvēra Ivanofrankivsku un Ļvivu, taču lietas pagriezās tā, ka pie reizes varēja aizbraukt arī uz galvaspilsētu Kijivu, tās piepilsētiņu Buču un lielpilsētu varoni Harkivu. Šis maršruta papildinājums vistiešāk ir saistīts ar Latvijā labi pazīstamo tviterkonvoju, kuram tas bija nevis ceturtais, bet 148. brauciens uz Ukrainu, kopš tā varonīgi cīnās pret Krievijas uzbrukumu.

Četri tūkstoši kilometru

Saskaitīju, ka šī sirds komandējuma laikā, kas ilga no 14. jūnija vakara līdz 27. jūnijam, pa Ukrainu nobraukti apmēram četri tūkstoši kilometru. Tas gan šoreiz neliecina par gudru maršruta plānošanu, bet par mainīgajiem apstākļiem, kādi rodas karastāvokļa dēļ, kā arī par Ukrainas mērogiem – tā ir lielākā Eiropas valsts. Tāda garāka kilometrāža sanāk, ja, piemēram, divu nedēļu laikā divas reizes brauc no Ļvivas līdz Kijivai un atpakaļ.

Pagrieziens “Zemgales Ziņu” sākotnēji plānotajā maršrutā sākās 15. jūnija pēcpusdienā, kad 148. tviterkonvojs, kas sastāvēja no 23 automašīnām un ko vadīja jelgavniece Laura Goldštrema, ieripoja Ļvivā. Tur kādā placī starp daudzdzīvokļu mājām un veikaliem kolonnu sagaidīja ukraiņu karavīri un brīvprātīgie, kam auto tika sūtīti. Tad vārds pa vārdam ar laipnu, bet mazrunīgu ukraiņu karavīru, un pēc pāris minūtēm mēs ar Jelgavas novada iedzīvotāju uzņēmēju Ojāru Falsu (viņš jokoja, ka braucienā, pildot “Zemgales Ziņu” fotogrāfa pienākumus, no darba devēja pārvēršas par darba ņēmēju) iekārtojāmies, iespējams, agrāk meža darbos Latvijā izmantotā busiņā, ko tālāk Ukrainā vadīja možs neliela auguma ukraiņu karavīrs, kura maršruts bija uz savu armijas vienību frontē Ukrainas austrumos. Tika paskaidrots, ka braukšana būs caur Kijivu, kas savukārt derēja Ojāram un man. Jāpiebilst, ka to pašu busiņu Ojārs bija stūrējis no Rīgas līdz Ļvivai. Tā salonā, pārcilājot rezervei noliktās riepas, mēs ierausāmies caur bagāžnieku, jo mežacirtēju busiņam salona durvis kaut kādā veidā bija ieklemmējušās. Taču mazrunīgais ukraiņu karavīrs, ja atmiņa neviļ, ar skrūvgriezi kaut ko padarbojās, un autobusa salona durvis atvērās. Cita lieta! Tagad jau brīvāk izkāpām ārā no Ļvivas netālajā benzīntankā, kur bija piestājušas vairākas ukraiņiem nodotās tviterkonvoja automašīnas. Te savukārt iepazināmies ar Ļenu un Nikolaju, kas dzina uz Harkivu Liepājas uzņēmuma UPB ziedoto “kadiju”. Šī automašīna bija piekrāmēta līdz griestiem, un vēl divi letiņi tajā neierūmētos, taču telefonā ierakstītie kontakti palika. Un tam bija nozīme “Zemgales Ziņu” žurnālistiskās izpētes brauciena tālākajā maršrutā.

Nomestas divas vadāmās aviobumbas

Kas šajā laikā, kopš atgriezos no Harkivas, tur ir mainījies? Ceturtdien, 27. jūnijā, ap pulksten 16 Krievijas armijas lidmašīna uz Harkivu nometa divas vadāmās aviobumbas FAB-500. Cietuši četri cilvēki, bojātas trīs savrupmājas un augstākās izglītības iestādes ēka. Līdz tam uzlidojumos lielpilsētai tika izmantotas aviācijas fugasa bumbas FAB-250 ar divas reizes mazāku jaudu. To raksta pravda. com.ua, atsaucoties uz avotu Harkivas prokuratūrā. Skaidrs, ka tā šos uzlidojumus civilajiem objektiem uzlūko kā kara noziegumu, kuram ir konkrēti izpildītāji.

Nakts vilciens no Kijivas uz Harkivu

Sarunās ar ukraiņiem šo lielpilsētu Ukrainas ziemeļaustrumos sauc dažādi – ukrainiski Kharkiva, krieviski – Harkova. 2017. gadā tā bija otrā lielākā pilsēta pēc Kijivas ar 1,4 miljoniem iedzīvotāju.

Vilcienā aprunājos ar četrpadsmitgadīgu puisi Artjomu, ar kuru trāpījos vienā guļamvagona nodalījumā. Sākoties Krievijas uzbrukumam Ukrainā, ģimene evakuējās uz Latviju – Rīgu, kur dzīvoja pie

vectēva paziņas. Pēc pusgada – 2022. gada rudenī pēc Ukrainas sekmīgā pretuzbrukuma, kura rezultātā tika atbrīvota liela daļa Harkivas apgabala, – ģimene atgriezās, “jo mājas ir mājas”. Arī tad, ja tās ir Harkivas mikrorajonā, kas atrodas lielpilsētas ziemeļrietumos, ko sasniedz Krievijas armijas teroristisko gaisa uzbrukumu uguns.

“Saltivka ir labi cietusi,” meklēdams pareizos vārdus, Artjoms saka “horošo postradal”. “Kamēr mēs bijām Latvijā, istabas logā bija trāpījusi šķemba. Taču tas arī viss. Neviens dzīvoklī nebija ielauzies un kaut ko aizticis. Par dzīvi pirms kara Artjoms teic, ka dzīvojuši skaisti (“prekrasno” – krievu val.). Ik pa laikam sazvanījušies ar radiem agrākajā Ļeņingradā, tagad Sanktpēterburgā. Kāds tur karš! Tomēr skolā kāds Artjoma paziņa, vecāko klašu skolēns, teicis, ka kaut kas būs. Jautājums tikai – kad? Klases audzinātāja gan mierinājusi: “Ja kaut kas sāksies, jums nevajag uztraukties, bet ievērot šādus noteikumus…”

Artjoms atceras, ka 2022. gada 22. un 23. februārī bijis ļoti nobijies un naktī nevarējis aizmigt. Tad 24. februāra agrā rītā viņš izdzirdējis aiz loga “bah, bah” troksni. “Nodomāju, ka tas varētu būt petardes salūts, un gulēju tālāk,” stāstīja Artjoms. Taču troksnis kļuva stiprāks, un viņš iedomājās par dzirdēto pateikt mātei. “Es māti pamodināju. Viņa miegaina ņēma telefonu, bet tur daudz neatbildētu zvanu un īsziņu. Tad pamodās arī vecāmāte, un viņas kaut ko apsprieda,” atcerējās Artjoms. Artjoma tēva tobrīd nebija mājās. Tika teikts, ka viņš dienē Ukrainas armijā, un, iespējams, tajā laikā jau bija dienestā. “Tad sekoja stiprs sprādziens, pat sienas ietrīcējās. Maigi sakot, mēs ļoti izbrīnījāmies. Paskatījāmies ārā pa logu. Tur kaimiņi, dažs arī pidžamā, cilāja čemodānus un darbināja auto.” Artjoma ģimene bija domājusi braukt pie radiem uz Harkivas centru, bet tas kaut kā nav sanācis.

Vilcienam strauji tuvojoties galastacijai, puisis mazliet saraustīti stāstu turpināja par vectēvu, kas dzīvoja ārpilsētas mājā – uzlabotā vasarnīcā Cirkunos, kas atrodas apmēram kilometrus piecus no Saltivkas uz ziemeļiem – vēl vairāk uz Krievijas pusi. Tas bija apvidus, kur reāli ar tankiem iebrauca Krievijas karavīri. Trīs četras vai piecas dienas viņi aplaupījuši vasarnīcas. Palaistas baumas, ka iznīcināta vieglā automašīna, ar kuru cilvēki no Cirkuniem braukuši uz Harkivas centru, kur Krievijas karavīri taču neienāca.

Karavīru grupa ienākusi arī Artjoma vectēva “dāčā”. Grupas vadītājs, uzzinot, ka vectēvs ir gan Afganistānas kara, gan policijas dienesta veterāns, nomierinājies. Vectēvs tad palūdzis atnest ēdienu, un viņa vasarnīcu neaiztika.

Vectēvs uzņēmies vadīt kolonnu no astoņām automašīnām, kas evakuējās uz Krieviju. Vectēvam pateikts, kur ir mīnas, un likts arī braukt un neapstāties, ja kādam no grupas auto kaut kas notiek. Vectēvs zinājis mazos ceļus un tomēr visu kolonnu veiksmīgi izvedis līdz Belgorodai, kur viņam bijuši pazīstamie, kas devuši naktsmājas un samainījuši Ukrainas grivnas pret Krievijas rubļiem. Atceroties šo braucienu, vectēvs sūrojas, ka toreiz nevarējis paņemt līdzi kaimiņus, ar ko bija sarunāts braukt viņa automašīnā un kas par piecām minūtēm nokavējuši izbraukšanu. Okupanti nav ļāvuši kavētājus sagaidīt.

Tālākā brauciena mērķis bija Latvija, Rīga, kur pieņemt solījis vectēva klasesbiedrs Vitālijs. Uz Latviju Vitālijs pārcēlies pirms četrdesmit gadiem, paskaidroja Artjoma māte. No Ukrainas atvedis arī sievu, izaudzinājis bērnus, ir mazbērni. Ilgu laiku sievu kopis uz slimības gultas. Tagad bija palicis viens. Tālāk jau īss stāsts par Rīgu, kur pieņemti labi. Māte strādājusi par apkopēju Rīgas 1. slimnīcā. Reiz gan gadījies, ka kāda latviešu tante kaut ko pārmetusi, bet tas tāds izņēmums.

“Kad mēs atgriezāmies, Harkivas apgabals bija atbrīvots, bet tagad ir apmēram tāpat kā 2022. gada februārī, kad Krievijas armija okupēja Harkivas apgabala daļu, kas atrodas tuvāk Krievijas robežai,” rūgti secināja mani ceļabiedri.

No vēstules vienam no tviterkonvoja vadītājiem inženierim Jurim Pūcem pēc 148. brauciena

Šķiet, salīdzinot ar 2022., esmu pamanījis ukraiņu patriotu nogurumu. Dīvaini, ja tādu nevarētu manīt. “Labāk slikts miers nekā labs karš,” skaudri teica ārste, kas ikdienā strādā ar ievainotajiem un ar kuru vairākas stundas runājos 20. jūnijā. Vilcienā 26. jūnijā ieskatījos nogurušajās acīs ukraiņu karavīram Ivanam, kurš no Harkivas brauca 15 dienu atvaļinājumā uz mājām. Ivana pustukšajā sporta somā, ko viņš veda līdzi, atradās triecienšautene. Patronas bija sapakotas atsevišķi, un tās Ivans atļāva nofotografēt. Karavīrs, cik sapratu ukrainiski, runāja par to, ka cīņa jāturpina.

Idejas turpmākajam Ukrainas atbalstam: uz Ukrainu varētu vest mazās, 40+ gadus lietotās zviedru jahtas. Tajās ir guļamistaba un virtuve, un vismaz vasarā jahtā varētu dzīvot cilvēki, kuri zaudējuši mājas. Esmu rakstījis par burātāju invalīdu sacensībām Jelgavā. Zinu divus vīrus, kas ar šādu sacensību rīkošanu nodarbojas. Mazāk fantastikas – no Ukrainas uz Latviju ES varētu atvest ukraiņu sieviešu militāro veļu, ja tāda tur ir. Lasīju portālā “Ukrainskaja pravda”, ka sieviešu bruņuvestes Ukrainā jau bija pērn. Mūsu jaunākā meita pērnvasar, pabeigusi armijas rezervistu kursus Alūksnē, man uzdāvināja vīriešu apenes. Tādas viņai kursos bija izsniegtas. Alūksnē karavīru ēdnīcā Latvijas armijas rezervisti bija pie viena galda ar ukraiņu jaunkareivjiem.

Atgriešanās jaunības pilsētā

• HARKIVAS centrālā dzelzceļa stacija.

Saistībā ar imperiālistiskās Krievijas armijas uzbrukumu Ukrainā otrās lielākās pilsētas vārds izskan īpaši. Harkiva ir lielpilsēta. Pirms kara tā bija lielāka par Rīgu (2017. gadā 1,4 miljoni iedzīvotāju). Turklāt tā atrodas tikai 30 kilometrus no Krievijas robežas. Vairāk nekā daudzas citas Ukrainas pilsētas Harkiva tiek teroristiski apšaudīta, turklāt novērst šo terorismu ir problemātiski, jo Krievijas teritorija, kuru gan Rietumu sabiedrotie ir atļāvuši apšaudīt arī ar dāvātajiem ieročiem, ir ļoti tuvu. Salīdzinājumam – galvaspilsēta Kijiva atrodas divsimt kilometrus no Krievijas robežas.

19. un 20. gadsimta mijā Harkiva ir iegājusi Latvijas kultūras vēsturē kā pilsēta, kurā 35 gadus strādājis latviešu simfoniskās mūzikas pamatlicējs, lielajos dziesmu svētkos svētsvinīgi izpildītās “Pūt, vējiņi!” apdarinātājs Andrejs Jurjāns (1856–1922). Titulu Andrejam Jurjānam var minēt daudz, bet kāpēc 1882. gadā pēc Sanktpēterburgas konservatorijas pabeigšanas talantīgajam jaunajam latviešu mūziķim neatradās darba piedāvājums Rīgā, bet gan Harkivā? Tiek rakstīts, ka tolaik vāciskā Rīga Andreju Jurjānu nepieņēma. Tolaik Harkivā darbojās Latviešu biedrība, tai bija koris. Latviešu vispār bija krietni vairāk.

Daudziem latviešiem Harkiva saistās ar bēgļu gaitām Pirmajā pasaules karā. Tādēļ 2022. gada martā, kad mūsu ģimene uz trim mēnešiem savās mājās uzņēma kara bēgli no Harkivas, vecāmāte tūlīt teica, ka viņa mums neko nav parādā. Tas tāpēc, ka vecvecmāmiņa Emīlija Lindenberga ar savu ģimeni Pirmā pasaules kara laikā patvērumu guva Harkivā. Ir pat saglabājusies fotogrāfija.

Man Harkivā gadījās nokļūt 1982. gada novembrī. Togad 11. novembrī (par Lāčplēša dienu man tolaik nebija ne jausmas) bija jāierodas Jelgavas kara komisariātā, un tālāk caur mērkaķu māju, kā tolaik sauca jauniesaukto savākšanas punktu Rīgā, Maskavas forštatē, es nokļuvu jauniesaukto grupā, ko nosūtīja uz sakarnieku apmācības daļu Harkivā, Aukstā kalna rajonā. 1982. gada 10. novembrī bija nomiris padomju impērijas politiskais līderis, “Afganistānas iekarotājs” Leonīds Brežņevs. Manā jaunībā puišiem, kurus iesauca armijā, bija dzīvības risks nokļūt Afganistānas karā. Tomēr tas bija daudzkārt mazāks par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Par savu pirmo braucienu uz Harkivu atceros, ka vilciens gāja cauri Lietuvai, Viļņai, un tālāk Baltkrievijai. Ja tā brauc, tad gan Kijiva, gan Harkiva sanāk ievērojami tuvāk Latvijai, nekā tas ir tagad, braucot caur Poliju.

Atceros padomju armijas dzīves jaukumus. Mūsu grupu šķietami vadīja neliela auguma kapteinis, kas bija piedzēries (smagi pārdzīvoja Brežņeva aiziešanu vai kas cits), taču atradās vilciena pasažiere, kas piedzērušo klusi kaunināja. Kā viņš tā formā un pildot uzdevumu! Tas man bija pārsteigums.

No savas Harkivas dzīves atceros, ka sardzes postenī pirmo reizi dzīvē rokās turēju ieroci – triecienšauteni, kurai bija sešdesmit patronas. Grieza vēders, knapi izturēju savu pirmo sardzi. Pēc tam tās dzīvības un nāves sajūtas notrulinājās. Vada komandieris bija kapteinis, kas jaunkareivjus uzrunāja vārdā, ko varētu tulkot kā “lupatlaši” (rvaņ – krievu val.). Bet tas netika teikts ar ļaunu intonāciju. Vienkārši – nenāc klāt, jo tu esi tas un tas! Mūsu vadā bija gan krievi, gan ukraiņi – es pat lāgā neatšķīru. Tagad, kad atceras, var teikt, ka bija tāda gandrīz netverama atšķirība starp krieviem un ukraiņiem. Bet lai starp šīm tautām izceltos karš – tas nu gan nenāca prātā.

Sava ceturtā komandējuma laikā, būdams jau Kijivā, saņēmu Harkivas brīvprātīgā darbinieka jeb voluntiera (tā Ukrainā saka) Nikolaja aicinājumu aizbraukt uz Harkivu un aprakstīt turienes reālijas.

Turpinājums sekos