Salūšana var būt dažāda. Ārēji šķietami nebūtiskas likstas var cilvēkam likt zaudēt dūšu turēties pretī.
Salūšana var būt dažāda. Ārēji šķietami nebūtiskas likstas var cilvēkam likt zaudēt dūšu turēties pretī.
Dzīve mēdz apmest kūleņus. Tādus, pēc kuriem nostāšanās uz kājām ne vienmēr ir iespējama. Bet, kamēr gara spēks un drosme neļauj beigt cīņu ar sevi, neviens nevar pateikt, kas tajā būs uzvarētājs.
Neatkarīgi no apstākļiem nelūst garā spēcīgie. Ja arī lūst, tad citādi…
Par Guntaru Skrabi draugi saka: aktīvs, rosīgs, sportisks un visādi citādi jauks un atsaucīgs, kā jau jaunam cilvēkam pieklājas – studē, sporto, brauc ar auto.
Guntaram patīk fotografēt debesis. Pa lidmašīnas logu tās izskatās līdzīgas piesnigušam līdzenumam vai mīkstām kupenām, kurās iekrītot varētu atmest visas domas, kas ir citādā krāsā…
***
Kas puišiem liek būt pārgalvīgiem, gūt smagas traumas, kļūstot par “kakliniekiem”, Guntaram ir grūti atbildēt. Vēlme riskēt, pierādīt, ka esi spēcīgs, veikls un pārāks? Varbūt sajūta, ka spēku briedumā nekas nevar notikt.
“Savā piemājas dīķī biju lecis daudzreiz. Pēdējā izrādījās liktenīga – gribēju draugam parādīt, kā ir jālec “uz galvas”. Salauzu kaklu. Protams, ka daudz kas simtām reižu pārdomāts, sev pārmests, jautāts, kāpēc. Uz dzīvi un cilvēkiem sāku raudzīties citādāk. Pārvērtēju. Agrāk šķita, ka nekas ar mani nevar notikt, bet viena niecīga muļķība pārvērš tavu un tuvāko cilvēku dzīvi pamatīgi. Citreiz labāk vispār nedomāt par to.
Uznāk brīži, kad atkal un atkal nespēju samierināties ar to, ka ir lietas, kur bez palīdzības nevar iztikt. Pašam uz sevi ir dusmas, liekas, ka esi apgrūtinājums. Skaidrs, ka šādi uzkurinoties, iznāk sāpināt tuvākos. Uzkliegt. Tagad es mēģinu ar sevi tikt galā iekšēji. Cenšos nesāpināt. Nezinu, varbūt trauma lika man kļūt iejūtīgākam, sirsnīgākam, citādi paraudzīties uz daudzām lietām. Neviens nevar zināt, kas ar mums notiks pēc minūtes. Tu vari nokrist, nokļūt avārijā un tad – mainās dzīve, un tu pats mainies. Nevar vien mainīt nodzīvoto.”
***
Lai gan Sporta akadēmijā Guntaram iznāca mācīties vien gadu, ar sportu viņš bijis saistīts vienmēr. Agrāk – aizraušanās ar boksu, džudo (būt sportiskā formā – tādu prasību izvirzījis toreizējais darbs Latvijas Bankas apsardzē). Sports arī tagad aizņem lielu daļu Guntara laika. Nupat kā aizvadītas spēles Portugāles starptautiskajā turnīrā ratiņbasketbolā. Tuvākajā nākotnē, 17. augustā, viņš plāno mērot ceļu uz Somiju, kur piedalīsies Eiropas vieglatlētikas čempionātā, vēlāk septembrī sacensības notiks tepat Murjāņos. Rūpīgiem, vairāk nekā divu gadu treniņiem vajadzētu vainagoties ar panākumiem. Uz pozitīviem rezultātiem Guntars cer vienmēr.
Invalīdu sportā (pirmais vārds manam sarunu biedram ne visai tīk) viņu savulaik iesaistīja trenere Ruta Kļaviņa. “Biju Vaivaros. Satikāmies. Atbraucu mājās, sāku kustēties, vingrot, sazvanījāmies, trenere atbrauca. Devos uz pirmo treniņnometni ratiņbasketbolā. Rezultātus basketbolā grūti panākt, ja treniņi notiek reti. Biežāk tos rīkot liedz lielie attālumi: uz saspēlēšanu komandas biedri sabrauc no dažādām Latvijas malām.
Lai arī “basītis” man patīk, priekšroku tomēr dodu individuālajiem sporta veidiem,” Guntars pieradis atbildību prasīt vien pats no sevis. Arī citos jautājumos.
Par savu sporta veidu Guntars sauc arī vieglatlētiku. Treneres Maijas Ukstiņas uzraudzībā tiek grūsti un mesti lode, disks un šķēps. Treneri neļaujot slinkot: jātrenējas ļoti regulāri – gan tepat Guntara mājas pagalmā, kur ierīkoti vairāki speciāli trenažieri, gan Ozolnieku sporta namā un sporta kompleksā “Zemgale”. Pateicoties RAF vīriem, pirms diviem gadiem Guntars tika pie pirmā krēsla, kas paredzēts sportošanai. Sacensībās katrs piedalās ar savām vajadzībām pielāgotu sēžamo, no kura tiek grūsts vai mests sporta rīks. Arī raitterapija Guntaram nav sveša lieta. Tai veiksmīgi tiek izmantota kaimiņu ķēve – kā pats Guntars joko – gados pieredzējusi un gana lēna, prognozējama, ne tā, kā autiņš.
***
Paralēli aktīvai sportošanai Guntars studē jurisprudenci Baltijas Krievu institūtā. “Nezinu, kādiem mērķiem sākumā uzbrauktuve tika uzbūvēta, bet, pateicoties tai, tur ir iespēja mācīties arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tieši vides pieejamība ir lielākais šķērslis pilnvērtīgai specialitātes izvēlei. Sākumā studēju BKI Ekonomikas fakultātē, pēc pusgada sapratu, ka tas nav man. Pārgāju uz juristiem. Mācīties jau var, bet bez prakses – nekas spīdošs darba meklējumos nevar būt. Bez prakses – tikai papīrs,” spriež Guntars un teic, ka darbiņš jau nenāktu par sliktu. Bet piecas dienas uz vietas nosēdēt viņš diezin vai spētu. “Tad neko citu darīt nevarētu. Kustējies esmu vienmēr. Sports, sacensības, jauni iespaidi, jaunas pazīšanās.”
***
Pēc Ogres Lauksaimniecības skolas beigšanas Guntars savulaik brīvprātīgi pieteicās militārajam dienestam. Vēl pirms pavēstes saņemšanas. “Tā jau biju izlēmis trešajā kursā, kad sapratu: ar izvēlēto profesiju gluži neesmu trāpījis desmitniekā. Gribējās citādas izjūtas. Izbaudīt vīru padarīšanu, kļūt vīrišķīgākam, varbūt. Jāatzīst, rūdījums bija labs. Varbūt uz dienesta beigām nedaudz izlaidos, bet – man patika.”
***
Guntars necenšas slēpt – bez ģimenes – mammas un māsas – atbalsta viņam klātos grūti. Varbūt vispār neklātos. “Savai ģimenei esmu ļoti pateicīgs par to, ka vispār kustos. Mamma tik lielu darbu un mīlestību ieguldījusi visur: slimnīcās, mājās… Arī draugi sniedz lielu atbalstu. Viņi man tādi pamatīgi – seni. Arī tie, kurus esmu iepazinis sportojot. Nesen drauga meitiņai kļuvu par krusttēvu.”
***
“Viens cilvēks man reiz teica: “Nevajag domāt, ka esi slims.” Uzskatu, ka nevajag pierast, ka sēdi ratos, un ar tevi viss ir kārtībā. Man liekas, ja tu gribi tikt atpakaļ uz kājām un sākt tās kustināt, nedrīkst pierast pie krēsla. Tas dod sparu kustēties uz priekšu. Pašapmierinātība rada regresu, bet spītība – sparu.”
Guntaram aiz muguras divas operācijas. Mediķi teic – ķirurģiski darīts viss iespējamais. Pārējais – atkarīgs no paša. Pie ārstiem Guntars vairs braucis nav. Viņš strādā pats. Ja uznāk slinkums, nākamajā nedēļā – dubulta slodze.
“Pazīstu cilvēkus, kas pieceļas pēc četriem un vairāk gadiem. Arī lasījis esmu par tādiem. Galvenais – kustēties, ticēt un nebūt mierā ar sevi. Un tad viss būs labi.
