2. TURPINĀJUMS: Sirds komandējumā uz Ukrainu kara laikā

• “BIROJS IR IZPOSTĪTS,” saka Ļubova Valkova, notāre ar 26 gadu darba pieredzi. Tomēr darbu piefrontes lielpilsētā viņa plāno turpināt.
  FOTO: GAITIS GRŪTUPS

Braucot ar tviterkonvoja atgādāto un Ukrainas atbalstītāju ziedoto auto, mans ceļvedis Nikolajs iegriezās kādā industriālajā parkā, kur bija izvietoti vairāki uzņēmumi. Viens no tiem bija cepumu ceptuve – ģimenes uzņēmums, kura īpašnieks ir Nikolaja draugs, vīrs ap piecdesmit, harkivietis Sergejs (vārds mainīts). Neskatoties uz tagadējiem piefrontes apstākļiem, ceptuve turpina darbu. Turklāt savu produkciju piegādā ne tikai klientiem, bet arī ziedo karavīriem, brīvprātīgajiem, kas darbojas pilsētas aizsardzībā. Sergejs stāsta, ka cepumi uz fronti tiek vesti iepakojumā, uz kura ir norādīts uzņēmuma nosaukums un adrese, tomēr presē šādu informāciju labāk neminēt.

Harkivietis, kas Harkivā nav dzimis

• NEGAISA MĀKOŅI virs Harkivas 2024. gada jūlija sākumā.
  FOTO: DENISS KIŠČENKO

“Nemelošu. Uzskatu sevi par harkivieti, bet Harkivā neesmu dzimis. Taču te dzīvoja mani vecāki un es esmu te ieņemts. Dzemdēt mamma aizbrauca pie savas mammas – ārpus Harkivas. Taču pēc mēneša viņa atgriezās, un vairāk mani no šejienes neizveda,” ar vieglu pašironiju par sevi stāsta Sergejs. Arī kara laikā viņš nav no Harkivas izbraucis. Ģimenes uzņēmumā strādā arī viņa sieva, kas kopā ar dēlu kara sākumā bija izbraukusi bēgļu gaitās, bet tagad ir atgriezusies. Dēls sekmīgi studē Viļņas Universitātē. Nākamajā studiju gadā ukraiņu jauneklis kā apmaiņas students izglītību papildinās vienā no Dienvidkorejas augstskolām.

Jautāts par valodu ģimenē, Sergejs teic, ka tā ir krievu. Viņš paskaidro: “Mans tēvs agri nomira, viņš bija īsts ukrainis no Čerkasu apgabala. Taču mamma runāja ar mani krieviski. Viņa ir izsūtījumā Sibīrijā pārkrievota ukrainiete.” Sergejs piezīmē, ka 2022. gadā, kad sieva ar dēlu atradās bēgļu gaitās Lietuvā, kāds vietējais cilvēks saklausījis, ka viņu krievu valoda tomēr ir mazliet neparasta – ar ukraiņu akcentu. Un tiešām arī Sergeja valodā var saklausīt ukraiņu “g”. “Es saprotu ukrainiski, taču, ja man jārunā par tehniskām lietām, tad labāk krieviski,” piebilda Sergejs.

Pēc izglītības Sergejs ir televizoru meistars; cepumi ir viņa ģimenes bizness kopš 2007. gada. “To mantojām no sievasmātes. Viņa cepa prjaņikus un cepumus, bet tad nolēma iet pensijā un savu biznesu vai nu pārdot, vai arī atdot meitai. Tās tas sākās,” stāsta Sergejs. Uzņēmējs atzīst, ka no vienas puses cepumi ir kārums, bez kura krīzes laikā varbūt varētu iztikt. Tomēr dzīve pierādījusi, kā tā nav. “Dažu veidu cepumi ir barojoši. Man karavīri ir teikuši – apēd trīs četrus mūsu cepumus un vairāk ēst negribas. Kuņģis ir piemānīts,” pasmaida Sergejs. Vislabāk viņa cepumi garšojot bērniem.

Jautāju: “Kā uzņēmēja dzīvi mainīja 2022. gads – Krievijas uzbrukums Ukrainai?” Te Sergejs pielabo: “Daudz kas mainījās jau 2014. gadā.” Viņš turpina: “Nekad neesmu pieņēmis to, ka kāds ar ieročiem var iegūt varu, ka kaimiņš skatās caur sētu uz tavu sakņu dārzu un pauž, ka vajadzētu to pārcelt vairāk uz manu pusi. Tad vēl kaimiņš piebilst: “Pēc tam atkal dzīvosim mierā un saticībā!”.” Vīrietis spriež, ka ir jābūt skaidrai robežai starp Krieviju un Ukrainu.

Sergejs uzsver, ka pēc 2014. gada Krimas un daļējas Donbasa okupācijas dzīvot kļuva grūtāk. Pirmkārt, no morālā viedokļa. Darbs ceptuvē pats par sevi ir smags. Labus darbiniekus neesot viegli atrast, jo sakarīgie cilvēki ir aizgājuši karot. Jautāju: “Kas būs tālāk?” Sergejs pauž: “Sliktu domu man nekad nav bijis. Ticu, ka Ukraina uzvarēs.” Tālāk Sergejs runā par uzvaras cenu. “Ļoti daudz cilvēku ir nogalināti. Harkivas kapos – vesels kvartāls – kopiņas ar Ukrainas karogiem. Tur apglabāti karā kritušie. Ja mēs neuzvarēsim, tad blakus kritušajiem karavīriem būs tikpat daudz civilo iedzīvotāju.” Viņš atgādina par okupantu noziegumiem Kupjanskā, Izjumā, Bučā un citviet.

Zināms, ka 2022. gada februārī atsevišķas Krievijas karaspēka vienības piekļuva Harkivai, taču teritoriālās aizsardzības vienības tās padzina. Īpaši veiksmīgs bija Ukrainas Armijas pretuzbrukums, kā rezultātā tika atbrīvots Harkivas apgabals, kas robežojas ar Krieviju.

Taču šogad aprīlī un maijā Krievijas karaspēks atkārtoti iebruka Harkivas apgabalā, iekarojot nelielu daļu no tā teritorijas. Ukrainas Armijai ir izdevies novērst tālāku iekļūšanu valsts teritorijā. Tomēr lielpilsēta Harkiva atkal tiek apšaudīta un bombardēta. Ir ievainotie un bojāgājušie.

Elektrības trūkums sadārdzina produkciju

Atceroties kara sākumu, Sergejs teic, ka Harkiva tika apšaudīta regulāri – “kā pēc grafika”. Pulksten 23 vakarā desmit divpadsmit raķetes “S-300”. “Raķete trāpīja skolai, kurā mācījās sieva. Tas ir divas mājas tālāk no mūsējās,” saka Sergejs. Runājot par tagadējām aktualitātēm, Sergejs uzskata, ka Rietumiem ir jāļauj Ukrainai dotos ieročus izmantot triecieniem pa Krievijas lidlaukiem, no kuriem paceļas lidmašīnas, kas met attālināti vadāmās bumbas (kabus). Šīs bumbas sasniedz arī Harkivu. “Tāpēc jau viņi var mierīgi lidot un mūs nogalināt,” vīrietis paskaidro. Viņš piebilst, ka par pilsētas apšaudēm vairāk uztraucas tie harkivieši, kas ir kara bēgļi un pastāvīgi zvana pilsētā palikušajiem tuviniekiem. Gaisa trauksmes cepumu ceptuvē neņemot vērā. Sirēnas skan tik bieži, ka, tās ievērojot, nebūtu iespējams strādāt.

Jautāju par to, kā Sergeja uzņēmējdarbība turpinās apstākļos, kad ik pa laikam tiek pārtraukta elektrības padeve. Sergejs atbild: “Sēdējām mēnesi bez elektrības, tad nācās nopirkt ģeneratoru.” Protams, produkcija elektrības padeves pārrāvumu dēļ sadārdzinās. Taču pacelt cepumu cenas, tāpat kā oligarhi ceļ cenas elektrībai, Sergejs nevarot. “Mēs strādājam vienkāršiem cilvēkiem, kuru pirktspēja nav pieaugusi.” Viņš sūdzas un reizē smejas, ka strādā tirgus un arī “šantāžas” ekonomikas apstākļos.

Notāram darba Harkivā pietiek

Braucot pa Harkivu, kādā citā brīdī Nikolajs strauji piestāja pie daļēji sagrauta piecstāvu nama Jurija Gagarina prospektā, kas savieno pilsētas centru ar lidostu. Tur pirms divām dienām (sestdienas pēcpusdienā) bija trāpījusi aviācijas bumba, tā sauktais kabs, ko Krievijas karaspēks plaši lieto gan Ukrainas pozīciju bombardēsanā, gan arī teroristiski apšaudot civilos mērķus. Šī aviobumba bija sprāgusi pie piecstāvu nama. Tādējādi traģēdijas vietā tika nogalināts garāmgājējs un sieviete, kas stāvējusi netālajā trolejbusa pieturā. Sprādziena vilnis pilnībā sagrāva daudzdzīvokļu mājas vienu kāpņu nodalījumu, kur varēja būt ap piecpadsmit dzīvokļiem. Starp ievainotajiem bija arī bērni.

Pēc divām dienām traģēdijas vietā mājas drupas jau bija novāktas. Komunālā dienesta vīri, strādājot ar pacēlāju, ar koka plāksnēm aizsita ciet tukšās logu ailes, no kā sprādziena vilnis bija izsitis stiklus. “Ejiet aprunājaties ar cilvēkiem!” aicināja Nikolajs. Tieši tajā brīdī piepeši pamanīju sievieti, kas rosījās pie durvīm ar uzrakstu “Notāre”. Notāres birojs nešķita sagrauts. Minūti vēlāk, kad tajā iegāju, pulkstenis pie galasienas joprojām rādīja pareizu laiku. Taču dators un kopētājs no kontaktiem bija atvienoti un salikti kā promnešanai. Visā mājā taču nebija elektrības. Sieviete, kura rosījās pie biroja, sagurusī balsī teica: “Ko darīt?! Birojs ir izpostīts. Lūkošu to atjaunot.” Šķiet, tad viņa piepeši saprata, ka tagad nerunā ar pilsētas komunālās saimniecības darbinieku, bet gan Latvijas žurnālistu un ka viņai ir iespēja pateikt savas domas plašāk. “Mēs ticam uzvarai, lūdzamies par mūsu karavīriem, par Ukrainu! Esam pateicīgi visām valstīm, kas mums palīdz cīnīties. Tostarp arī Latvijai , Igaunijai un Lietuvai,” sieviete runāja pilnīgi citā balss tonī – ar patosu. Tad viņa piebilda, ka ir apceļojusi visas trīs Baltijas valstis un tās viņai ir mīļas. Notāre minēja arī to, ka savā profesijā viņai darba Harkivā ir pietiekami. Līgumi, pilnvaras, dažādi citi darījumi – lielpilsēta taču dzīvo. Notāre nosauca savu vārdu: “Esmu Valkova Ļubova Mikolajevna. Privāta juriste.”

Turpinājums sekos

• HARKIVAS AIZSTĀVJI un kara postījumu novērsēji. Komunālie darbinieki un karavīri. 2022. gada foto. FOTO: DENISS KIŠČENKO