Ar lepnumu par Zemgali

“Zemgalei piemīt sava īpaša identitāte, un zemgalieši paši par to zina, taču šī sajūta bieži nav vārdos izsakāma. Zemgaliskais nav mazāk krāšņs un vērtīgs kā latgaliskais vai suitiskais, taču nereti tiek runāts, ka Zemgalē jau nekā tāda neesot, viss ir plakans un garlaicīgs,” ar tādu kā apgāžamu antitēzi rakstu krājumu “Latvijas vēsturiskā zeme Zemgale” iesāk tā sastādītāja vēsturniece, Jelgavas muzeja darbiniece Zenta Broka-Lāce. Bagātīgi ilustrēto rakstu krājumu izdevis Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs, un tas tika svinīgi atvērts šī gada janvārī.

Valsts prezidents un likums atbalsta
“Varam lepoties, ka esam pirmie no Latvijas vēsturiskajām zemēm, kuri, sekojot bijušā Valsts prezidenta Egila Levita kunga iniciatīvai un Latviešu vēsturisko zemju likuma garam, pieteikuši savas lokālās identitātes apzināšanu, stiprināšanu un popularizēšanu ar padziļinātiem pētījumiem un nopietnu publikāciju,” atzīst paši muzejnieki savā mājaslapā.

“Es vairāk darbojos akadēmiskajā vidē un gribētu vairāk nostrādātus, vairāk recenzētus darbus. Šoreiz sanāca vienkāršāk un, cerams, arī saprotamāk plašākam lasītāju lokam,” teic krājuma sastādītāja Z. Broka-Lāce. Par bagātīgo ilustrāciju klāstu var piebilst, ka uz grāmatas vāka ir jau aizsaulē aizgājušā gleznotāja un ilggadēja muzeja darbinieka Mārča Stumbra gleznas “Pie Tērvetes pilskalna” fragments.

Gaida valodnieku atziņas
Z. Broka-Lāce cer, ka jau drīzumā radīsies iespējas izdot nākamo Zemgalei veltīto zinātnisko rakstu krājumu. Viņa gribētu šajā saistībā uzrunāt valodniekus. Rakstu krājuma atvēršanas pasākumā tika prezentēts arī vēlā dzelzs laikmeta zemgaļu sētas makets “Zemgaļu sētas rekonstrukcijas replika”, kas kalpo par uzskates materiālu radošām muzeja pedagoģiskajām nodarbībām un ir izgatavots mērogā 1:200. Maketa autors ir Tērvetes muzeja vadītājs Normunds Jērums.

Gan rakstu krājuma izdošanu, gan zemgaļu sētas maketa izgatavošanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds, Zemgales plānošanas reģions un fonds “Latviešu vēsturiskās zemes”. Rakstu krājumu var iegādāties muzeja kasē un arī grāmatnīcās.

No rakstu krājuma “Latvijas vēsturiskā zeme Zemgale”

“Etnogrāfiskajā literatūrā, runājot par tautas apģērbu, jēdziens “mode” paraksti netiek lietots, jo pārmaiņas zemnieku apģērbā notiek lēni un ar zināmu nosacītību, ko ietekmēja viņu materiālās un jauno zināšanu apguves iespējas.”
Aija Jansone, vēstures doktore

“Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā ir 86 Zemgales rakstaino jeb rozīšu brunču rakstu varianti. Šāda rakstu bagātība nozīmē to, ka joprojām pastāv iespējas ievērojami paplašināt un dažādot deju svētkiem, koriem, folkloras kopām un pārējiem tautas tērpu gribētājiem pieejamo Zemgales rakstaino brunču klāstu.”
Aija Mālkalna, Anita Rauda-Žukovska, Edgars Mālkalns; no raksta ““Austras rakstu” pieredze Zemgales rakstaino brunču pētniecībā”

“Jelgavas pilsētā plašāki arheoloģiskie izrakumi pirmo reizi notika 2009. gadā Svētās Trīsvienības baznīcas torņa atjaunošanas laikā. Izpēte notika zem baznīcas grīdas – bijušo apbedījumu teritorijā.”
Andris Tomašūns, pedagoģisko zinātņu doktors, vēsturnieks, arheologs

“Literāro darbu klāsts par Zemgali nav visai bagātīgs, arī sižeti izmantoti aptuveni vieni un tie paši, ļaujot pamanīt senās Zemgales un zemgaļu tēlojumā divus savstarpēji ietverošus akcentus – Zemgale kā varena iekārojama vieta un šīs vietas izauklēti zemgaļu virsaiši un labieši.”
Andra Poota, pedagoģijas maģistre, Jelgavas pilsētas bibliotēkas novadpētniecības speciāliste; no raksta “Senās Zemgales un zemgaliešu attēlojums latviešu literatūrā”

“Liekas, ka Zemgalē debesu ir vairāk un sauli var redzēt ilgāk. Atminos, ka bērnībā siltajā laikā mēdzu pie mājas slieksnīša lasīt. Kad aptrūkās dienas gaismas, ņēmu grāmatu un gāju aiz pagalma apstādījuma kokiem, uz labības lauku turpināt lasīšanu. Tur saule bija manāma vēl ilgi. Pietika vairākām lappusēm.”
Inita Šalkovska; no raksta “Zemgaliskais personiskajā pieredzē”

“Pēdējos gados historiogrāfijā pieņemts runāt par zemgaļiem kā atsevišķu tautu, sākot ar mūsu ēras 5. gadsimtu… Kopš mūsu ēras sākuma rotas nēsājuši abu dzimumu indivīdi, tajā skaitā arī bērni. Par to liecina apbedījumu inventāri Lielupes baseina apbedījumos.”
Normunds Jērums. vēstures maģistrs; Tērvetes vēstures muzejs, no raksta “Rotu nēsāšanas tradīcijas Zemgalē dzelzs laikmetā”

“Zemgaļu senatne vēl arvien mūsos saglabā izjūtas par brīvības cīņu heroismu, veidojot būtisku nacionālās pašapziņas stūrakmeni un iedvesmas avotu. Faktiski vienīgie tā laika liecinieki ir izteiksmīgie pilskalni Zemgales līdzenumos. To klusējošie stāsti neliek miera mūsu iztēlei. Par viņiem vēsta vienīgi viduslaiku hronikas un pāris gadījumos arheoloģiskie izrakumi. Plašāk pazīstami ir Tērvetes un Mežotnes pilskalni, kamēr ar pārējiem ir notikušas pārvērtības – norakti, apbūvēti un dažkārt vispār nav atrodami vajadzīgajā vietā. Pētījumu mērķis ir rakstos pieminētās pilis Rakti, Dobeli, Baboti, Sireni, Žagari un vācu Dobi jaunā kvalitātē atgriezt vēsturiskajā apritē.”
Gints Skutāns, vēstures maģistrs; no raksta “Rietumzemgales vēsturiskā ģeogrāfija – novadi un pilis (1254–1290)”

“Jonišķi ģeogrāfiski skaitās Zemgales centrs. Lietuvas teritorijā atrodas apmēram puse no vēsturiskās Zemgales. Mūsdienu robežas starp valstīm parādās tikai XIX gadsimtā. Zemgales robežu jēdzienu no mūsdienām pārcelt uz senāku laiku nebūtu korekti. Šodien mēs varam tikai aptuveni tās noteikt. Mums nav nekādu rakstisku avotu par zemgaļu valodu. Daži vietvārdi (Tērvete, Dobele, Rakte, Mežotne un citi pilskalni), daži personvārdi (Viesturs, Nameisis). Mums nav neviena dokumenta, kas būtu sarakstīts zemgaļu valodā. Par izmirušo prūšu valodu ir rakstītas liecības no XVI gadsimta. Lībiešu valodā ir raksti. Taču izlokšņu un dialektu robežas sakrīt ar to Zemgales robežu, ko mēs varam noteikt pēc arheoloģiskajiem pētījumiem.
Pēc krusta kariem notika migrācija, gandrīz var teikt – tautu staigāšana. Tāda bija arī ordeņa politika – pārcelt pamatiedzīvotājus no vienas vietas uz otru, lai ātrāk nostiprinātu kristietību. Ja cilvēku pārceļ no dzimtās vietas un viņš zaudē saikni ar savām svētvietām, viņu ir vieglāk pakļaut. Piemēram, Lietuvā vēsturiskajā Zemgales teritorijā ir pilsēta Kuršiene. Pats nosaukums liecina, ka šeit bija apmetušies kurši. Latvijas Zemgalē ir Līvbērzes ciems, kas ir saistīts ar lībiešiem. Aina nav tik vienkārša.”
Ernests Vasiļausks, arheologs, Klaipēdas Universitāte; no sarunas rakstu krājuma “Latvijas vēsturiskā zeme Zemgale” atklāšanā

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.