Onkoalianse: Pozitīvās pārmaiņas vēl nav novērsušas Latvijas atpalicību

Pēdējā gada laikā Latvijā noticis spējš izrāviens cīņā pret vēzi, nolemjot mazināt onkoloģijā trūkstošo – reģistru, “dzelteno koridoru”, pacienta ceļu, modernus medikamentus, jaunas iekārtas, tam visam nepieciešamo finansējumu, taču šie soļi sperti atšķirīgi no nepieciešamā, tāpēc mūsu pacientu iespējām saglabājas nevienlīdzība gan starptautiski, gan arī valsts mērogā, piemēram, starp dažādām diagnozēm, secina Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības “Onkoalianse” vadītājs Helmuts Bēķis.

“Novērst aprūpes nepilnības” – tāds bija šā gada Pretvēža dienas sauklis, uzsverot līdzvērtīgu vēža ārstēšanas pieejamību gan starptautiski, gan nacionālā līmenī. Tas uzsvērts arī Eiropas Vēža uzveikšanas plānā, ar kuru Eiropas Komisija (EK) nāca klajā pirms gada. Tikmēr Latvijā sagatavots jaunais onkoloģijas plāns jeb Veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanas plāns 2022.–2024.gadam.

Onkologi pauž gandarījumu, ka pēdējā gada laikā daudz kas pavirzījies uz labo pusi. Kā jūs vērtējat pagājušo gadu?

– Beidzot pacientu organizācijas tika iesaistītas lēmumu pieņemšanā. “Onkoalianses” aktivitātes arī veicināja Saeimas deputātu darba grupu izveidi onkoloģijas jautājumos. Pirms tam mēs arī bijām vieni no pirmajiem, kas cēla trauksmi, ka iepriekšējais onkoloģijas plāns ir beidzies, bet nav nākamā plāna, nav skaidra redzējuma, kas un kā būs. Mēs tikām sadzirdēti, kā arī mūs iesaistīja jau kā pilnvērtīgu sarunu biedru šī plāna izstrādē. Tāpat arī deputātu darba grupā mēs varējām paust savu viedokli. Iepriekš visus šos gadus bija tā, ka it kā pacients skaitījās pirmajā vietā, bet reti kad tika jautāts, kādas tad ir šī pacienta intereses un pacienta vajadzības. Pērn tas mainījās, un tāpēc arī mēs jau no pagājušā gada beigām sākām teikt paldies arī Veselības ministrijai, ka tiešām plāns par spīti garajām diskusijām un formāta meklējumiem, ir tapis.

Mūs iedvesmoja Eiropas Komisijas Vēža misijas padomes eksperts Mārcis Leja, kurš paziņoja, ka Eiropas Savienībā (ES) onkoloģija ir galvenā prioritāte. Tas mums deva papildu argumentu, ka arī Latvijā onkoloģijai jābūt vismaz vienai no vadošajām prioritātēm.

Kopumā pagājušo gadu vērtējam pozitīvi, jo tika uzaicinātas visas iesaistītās puses – gan industrija, gan pacienti, gan ārsti, gan Nacionālais veselības dienests, gan slimnīcas. Arī plāns ir tapis, un dažām vajadzībām paredzēts finansējums.

Vai pacienti palaiž garām savlaicīgu diagnozes noteikšanu un sāk ārstēties novēloti?

– Novērojumi liecina, ka tā varētu būt. Iespējams, pandēmijas dēļ cilvēki nav izmantojuši skrīningu. Patlaban mums valstī ir trīs skrīningi – krūts vēzim, dzemdes kakla vēzim un kolorektālajam vēzim. Skrīninga aptveres ir ļoti mazas – krūts vēža skrīnings būs veikts apmēram 30–40 procentu apmērā, bet kolorektālais nekad nav sasniedzis desmit procentus. Tas arī veicina to, ka dažās lokācijās esam ar vēlīnām, ielaistām diagnozēm ļoti bēdīgā stadijā.

Jaunais onkoloģijas plāns paredz, ka no 2023.gada būs arī prostatas vēža skrīnings kungiem no 45 gadiem. Tomēr tas, ka ir kāds valsts apmaksāts skrīnings, vēl nenozīmē, ka to izmanto un ka tas tiktu savlaicīgi veikts. Skrīningi ir viena no galvenajām lietām, ko var darīt pats cilvēks.

Kādi uzlabojumi un ieguvumi pacientiem gaidāmi tuvākajā laikā?

– Pirmā lieta, ko gribas uzsvērt, ir ka vairāki vēža veidi jeb lokācijas ir ieguvušas papildu medikamentus, kas ir iekļauti Kompensējamo zāļu sarakstā. Daļa ir no februāra, daļa būs no marta. Tad, ja tā var teikt, taustāmāks, skaidrāks un saprotamāks ir kļuvis “dzeltenais koridors”. Kā mums skaidroja Veselības ministrija, tas darbosies līdzīgi “zaļajam koridoram”, kad slimības atgriešanās gadījumā cilvēks 10 dienu laikā tiek uz papildu izmeklējumu un tad 28 dienu laikā tiek uzsākta jauna terapija, jauna ārstēšana.
Budžetam netika iedots tik, cik mēs vaicājām, un arī šis gads solās būt grūts, jo būs nepieciešams argumentēt un, sadarbojoties ar visām pusēm, pamatot, kāpēc onkoloģijai vajag vēl vairāk. Taču vēl grūtāku to padarīs tas, ka ir vēlēšanu gads, un, kā mēs zinām, solījumi dāsni birst pa priekšu, bet darbi ne vienmēr seko.

Turklāt pēc vēlēšanām nevar turpināt diskusijas uz iestrādēm, bet viss ir jāsāk pilnīgi no sākuma un jāatrod spēks un pacietība iet jau pie jaunām ministrijām, jauniem deputātiem un skaidrot to visu ainu.

“Onkoalianse” pārstāv dažādus vēža veidus, un medikamentu pieejamība ir viens no svarīgākajiem vēža aprūpes jautājumiem, tāpēc vai ir izdevies panākt uzlabojumus medikamentu pieejamības jomā?

– Īpašs ieguvums sievietēm ir apmaksātas krūts rekonstrukcijas operācijas pēc krūts vēža operēšanas. Prostatas vēzim Ministru Kabineta noteikumos iekļāva skrīningu, jo līdz šim par to trūka skaidrības. Tāpat prostatas vēzim iegūts medikaments, kas garantē, ka var turpināt ārstēšanu nākamajā līmenī, jo līdz šim tam bija jāgaida metastāzes. Papildu inovatīvie medikamenti ir arī plaušu, aknu, aizkuņģa dziedzera, vairogdziedzera, ādas audzējam, hroniskai limfoleikozei, krūts audzējam, dzemdes kakla vēzim, mīksto audu sarkomai un virknei citu lokalizāciju. Papildu medikamenti ir arī biežākajiem vēža veidiem. Viena no uzvarām ir CPV jeb papilomas vakcīna zēniem, un varbūt desmit gadu laikā mēs varētu samazināt visus vēžus, ko izraisa papilomas vīruss. Un tomēr – ar visiem šiem soļiem daudzās lokācijās mēs vēl joprojām esam pēdējie gan Eiropā, gan Baltijā. Varam priecāties par labiem jaunumiem onkoloģijas pacientiem, bet ne viss ir panākts, un arī mums būs jāstrādā.

Kāds no inovatīvajiem medikamentiem ir praktiskais ieguvums?

– Inovatīvie medikamenti pacientam nozīmē – dzīvi! Tas nozīmē dzīves kvalitāti un dzīves ilgumu. Es pieļauju, ka daudzos gadījumos ir nolemtības sajūta. Tevi ārstē, zāles vairāk neiedarbojas, nepieciešams nākamais medikaments, un tev pasaka, ka nav vai arī ka meklē finansējumu pats, bet vairumam neizdodas to atrast. Arī marķieru testēšana ir laba iespēja tad, ja pretī ir zāles, un, protams, pacienta gadījumā tā ir dzīves kvalitāte, dzīves ilgums. Te mēs atgriežamies pie sarunas par vienlīdzīgu ārstēšanas pieejamību.

Runājot par to, cik vispār ir valsts apmaksāto medikamentu, kaut kāds abstrakts skaitlis var radīt maldīgu priekšstatu, ka šo medikamentu ir daudz, bet, izdalot tos uz vēža veidiem, lokācijām, kādā varbūt ir divpadsmit, kādā – nav neviena.

Uzskatu, ka uz medikamentu jāskatās, kā uz ieguldījumu, kas var atmaksāties. Ja cilvēks saņem tādu ārstēšanu, ka var kvalitatīvi atgriezties dzīvē, viņš darbosies, būs ekonomiski aktīvs, maksās valstij nodokļus. Ja uz inovatīvo medikamentu skatās tikai kā uz tēriņu, tad mainās kopējais skatījums un arī ieguvumi. Ja nav šo medikamentu, jārēķinās, ka visdrīzāk pacients būs kādas grupas invalīds vai varbūt paliatīvajā aprūpē. Viņš būs atbalstāms no valsts budžeta, tā vai citādi uzturams, un valsts tam turpinās tērēt līdzekļus. Esmu novērojis, ka diskusijās politiķu uztverē inovatīvie medikamenti ir nepopulārs temats ar stereotipiem, ka farmācijas uzņēmumi tikai gribot nopelnīt. Bet, piemēram, prostatas vēža pacients nepārstās prasīt savu medikamentu, ja par kādu vairāk būs piešķirts plaušu vēzim. Un tur nav saistības ar lobiju, bet gan ir saistība ar dzīvotgribu. Un te ir arī jautājums, kāpēc mēs tiekam ārstēti sliktāk nekā citās ES valstīs.

Ko pacienti iegūs no sakārtota vēža reģistra?

– Tie būs aktuāli un precīzāki dati. Diemžēl līdz šim spriežam pēc 2017.gada datiem arī tad, ja jārunā par aktualitātēm. Likumsakarīgi vēža reģistrs ļaus uzlabot medicīnisko pakalpojumu kvalitāti, iespēju izvērtēt un uzlabot sistēmu. Taču pacientiem ir arī neziņa par saviem ieguvumiem un piesardzība par sistēmas darbību. Kas notiks ar šo datu pārrāvumu, kamēr reģistrs nefunkcionēja, kā vajag? Vai to kāds apkopos un ievadīs? Vai arī ar šo jauno reģistru atveram baltu lapu? Kas šo reģistru uzturēs? Ir jābūt vienam saimniekam. Tāpat ir jautājums, kā notiks datu salīdzināšana ne tikai starp slimnīcām, bet arī starp privātajām medicīnas iestādēm, kas saņem valsts finansējumu. Negribētos, ka vēža reģistru piemeklētu e–veselības nedienas. Bez vēža reģistra ir grūti spriest par to pašu skrīninga efektivitāti vai – cik vispār mums ir onkoloģijas pacientu? Kādas ir šīs stadijas un kā viņi tiek ārstēti? Un cik bieži ir recidīvi? Reģistra dati būtu nepieciešami arī plānu veidošanā un diskusijās par budžetu.

Vienlīdzīga ārstniecības un medikamentu pieejamība ir pasludināta kā viens no būtiskiem Eiropas Savienības principiem. Vai šajā jomā daudz darāmā arī Latvijā?

– Tā ir, un līdzvērtīgas pieejamības kontekstā šis gads mums vispār būs apjomīgs. “Onkoalianse” martā rīkos starptautisku pasākumu par vienlīdzību vēža ārstēšanā, kas notiks Rīgā un kur dalību ir apstiprinājušas pacientu organizācijas no 14 valstīm. Tas būs Eiropas onkoloģisko pacientu organizāciju kongress “Par vienlīdzību vēža uzveikšanā”. Paredzams, ka tajā piedalīsies arī politikas veidotāji, Eiropas Parlamenta pārstāvji. Manuprāt, tas var radīt nepieciešamo virzību, lai uz šo problēmu paskatītos plašāk, jo mums varbūt ir Latvijā kaut kādas īpašas problēmas dēļ tā, ka mēs esam mazi, bet vienlīdzība vēža ārstēšanā skar vienlīdz Latviju, Grieķiju, Portugāli un citas valstis un pacientus katrā no tām.

Nesen, 4.februārī, bija Pasaules Pretvēža diena. Ko no sevis vēlaties paust Latvijas sabiedrībai?

– Pretvēža diena katram iedzīvotājam varētu būt tā diena, kad nevajag kārt nedz karogus, nedz sēru lentas, bet veikt vismaz to vienu skrīningu. Vīriešiem no 45 gadiem, piemēram aiziet un nodot asins analīzes uz PSA līmeni. Sievietēm tas būtu noskrīnēties uz krūts un dzemdes kakla vēzi. Tas būtu personīgi noderīgs veids kā atzīmēt Pretvēža dienu. Vajag savlaicīgi pievērst uzmanību savai veselībai. Onkoloģiskās slimības Latvijā ir vismaz 80 tūkstošiem cilvēku, un nevajag būt strausiem, kas iebāž galvu zemē un māna sevi ar maldīgām izjūtām. Sistēmā varētu vēlēties, lai paplašina vēža veidus, kam jāveic skrīningu.